Par Latvijas tautsaimniecību. 1999

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls un investīcijas

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru

un kreditoru parādu analīze

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības pirmsiestāšanās finansu palīdzība

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomikas ministrijas Ekspertu padome

5.11. Tautas skaitīšana

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums 1.02.2000., "LV" Nr.29/31, 2.02.2000., "LV" Nr.32/33,

4.02.2000., "LV" Nr.36/37

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

 

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

Latvijas integrācija Eiropas savienībā.

1999. gada martā notika otrā likumdošanas caurskatīšanas sanāksme, kuras gaitā, piedaloties Eiropas Komisijas un Latvijas puses pārstāvjiem, tika izskatīta Latvijas ārējās tirdzniecības atbilstība Eiropas savienības prasībām attiecībā uz brīvās tirdzniecības līgumiem, sektorpolitiku (atsevišķu tekstila produktu, dzelzs un tērauda produktu importu no trešajām valstīm), eksporta garantēšanu, kreditēšanu un apdrošināšanu, komercpolitikas instrumentiem (antidempingu) un iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem.

1999. gada martā ES un Latvijas pārstāvji vienojās pagarināt Eiropas līguma Protokolu Nr.1 par tirdzniecību ar tekstilprecēm un apģērbiem un uzlabot divkārtējās pārbaudes sistēmu.

1999. gada 10. februārī Latvija, oficiāli iestājoties Pasaules tirdzniecības organizācijā , ieguva pilntiesīgas PTO dalībvalsts statusu. Šobrīd organizācijā ir 135 dalībvalstis.

Gads ir pārāk mazs laika posms, lai varētu precīzi raksturot konkrētus mūsu valsts ieguvumus un zaudējumus, pievienojoties PTO. Tomēr vispārējā PTO pozitīvā ietekme uz Latvijas ekonomikas attīstību ir priekšrocība, kas ir jāatzīst jau tagad (skatīt 3.2. ielikumu).

3.2. ielikums

PTO pozitīvā ietekme uz Latviju

Galvenie ieguvumi, iestājoties PTO, ir šādi:

– Latvija ir pievienojusies stabilai tirdzniecības noteikumu sistēmai, kura paredz prognozējamību starptautiskajā tirdzniecībā. Prognozējama un stabila uzņēmējdarbības vide, ko rada PTO daudzpusējā tirdzniecības sistēma, balstoties uz liberalizācijas, nediskriminācijas, caurspīdīguma principiem, ir ļoti nepieciešama investoriem, darba devējiem, darba ņēmējiem un patērētājiem, jo tā sekmē tirdzniecības attīstību, investīcijas, jaunu darba vietu radīšanu, kā arī zemas cenas un izvēles iespējas tirgū;

– balstoties uz nediskriminācijas principu, neviena no valstīm nedrīkst veikt diskriminējošus pasākumus pret Latviju, piemēram, ieviešot augstākus tarifus pret to salīdzinājumā ar citām valstīm. Turklāt preces, kuras Latvija eksportēs uz kādu no 135 PTO dalībvalstīm, iekšējā tirgū tiks vērtētas līdzvērtīgi attiecīgās valsts pašmāju ražojumiem;

– Latvijai kā mazai valstij, kuras ietekme uz globāliem ekonomiskiem un politiskiem procesiem ir niecīga, ir izdevīgi būt lielas ekonomiskas organizācijas dalībvalstij, tādējādi iegūstot lielāku ietekmi dažādu tirdzniecības un ar to saistīto jautājumu risināšanā. PTO ir labi funkcionējošs strīdu izšķiršanas panelis, kurš ir stingrs balsts sistēmai, līdz ar to dalībvalstīm nākas ievērot PTO pamatprincipus, atturoties no vienpusējām un negodīgām tirdzniecību ierobežojošām darbībām;

– PTO ir alternatīva sekmīgu tirdzniecības attiecību veidošanai ar dažādas ekonomiskās attīstības pakāpes valstīm, kā arī ar valstīm, kuras nav labvēlīgi noskaņotas pret Latviju. Piemēram, Latvija līdz ar iespēju ietekmēt tirdzniecības nosacījumus ar valstīm, kuras atrodas iestāšanās procesā PTO, ir ieguvusi jaunu iespēju jeb balstu attiecību veidošanā ar NVS valstīm un, it īpaši svarīgi, ar Krieviju. Krievijai un citām NVS valstīm, kuras pašreiz atrodas iestāšanās procesā PTO, iestājoties šajā organizācijā, tirdzniecības attiecības būs jāveido pēc vienotiem PTO principiem;

– iestāšanās PTO ir sekmējusi efektīvas tirdzniecības politikas likumdošanas bāzes izveidošanu;

– iestāšanās ir ļāvusi paplašināt Latvijas preču un pakalpojumu noieta tirgus un uzņēmējdarbības iespējas dalībvalstu teritorijās;

– dalība PTO ir viena no nozīmīgākajām garantijām ārvalstu kapitālieguldījumu veicināšanai;

– dalība PTO ir veicinājusi Latvijas integrācijas procesu Eiropā. Latvija, iestājoties PTO, ir apliecinājusi savu ekonomisko un juridisko nostādņu un pamatprincipu atbilstību pasaules standartiem.

 

Lai sekmētu efektīvu Latvijas dalību PTO, ir izveidota Konsultatīvā padome, kurā ir visu ministriju un citu valsts institūciju pārstāvji. Šīs padomes sekretariātu vada Ekonomikas ministrija. Viens no aktuālākajiem jautājumiem šobrīd ir Latvijas pozīcijas izstrāde jaunajam sarunu raundam "Millenium round", kura darba kārtības grafiks netika apstiprināts ministru konferencē Sietlā no 1999. gada

30. novembra līdz 3. decembrim. Pašreiz ir sagaidāms, ka tas tiks apstiprināts 2000. gada sākumā, Ženēvā. Lai veicinātu Latvijas integrācijas procesu Eiropas savienībā, Latvijai ir konceptuāli jāatbalsta ES nostāja jautājumos, kuri ir izskatāmi jaunajā sarunu raundā (rūpniecības preces, pakalpojumi, lauksaimniecības preces, investīcijas, intelektuālais īpašums, valsts pasūtījums u.c.).

Gatavošanās sarunām ar valstīm, kuras pašreiz ir iestāšanās procesā PTO, ir otra svarīga Latvijas iespēja ciešākai saistībai ar PTO. Stratēģiski svarīgākās valstis no ekonomiskā un tirdzniecības viedokļa ir Krievija, Ukraina un Kazahstāna, ar kurām Latvijas tirdzniecības attiecības varētu tikt būtiski uzlabotas un stabilizētas pēc to iestāšanās PTO.

Iekšējā tirgus aizsardzība.

Līdz ar Latvijas iestāšanos PTO un integrāciju ES nepieciešama jaunas, kvalitatīvi atšķirīgas iekšējā tirgus aizsardzības likumdošanas izstrāde un pieņemšana.

Atbilstošas juridiskās un institucionālās bāzes izveidošana iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu piemērošanai kā viena no prioritārajām darbībām ietverta arī Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas savienībā.

1999. gada 11. februārī Saeima pieņēma likumu "Par iekšējā tirgus aizsardzību", kurš nosaka iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu piemērošanas kārtību gadījumā, kad konkrētā prece tiek importēta Latvijas teritorijā pieaugošā apjomā vai apstākļos, kad tiek nodarīti nopietni zaudējumi vai rodas zaudējumu draudi līdzīgu vai tieši konkurējošu preču vietējiem ražotājiem. Iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu primārais mērķis ir dot attiecīgajai vietējai ražotnei laiku piemēroties pieaugošajiem konkurences apstākļiem, ar kuriem tā saskarsies pēc aizsardzības pasākumu piemērošanas termiņa beigām.

Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi un Ministru kabinets 1999. gada 11. maijā akceptēja likumam "Par iekšējā tirgus aizsardzību" pakārtotos noteikumus "Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisijas nolikums" un "Noteikumi par kārtību, kādā veicami iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi". Līdz ar šo noteikumu pieņemšanu ir radīti visi nepieciešamie priekšnoteikumi likuma "Par iekšējā tirgus aizsardzību" realizēšanai.

Ekonomikas ministrijas izstrādātais likumprojekts "Par kompensācijas pasākumiem" 1999. gada 22. novembrī tika izskatīts Ministru kabineta komitejā. Likumprojekts paredz kompensācijas maksājumu piemērošanu, ja subsidētais imports nodara zaudējumus vietējiem ražotājiem. Tomēr jāņem vērā, ka likumprojekta normu piemērošanas iespējas cīņai pret subsidēto lauksaimniecības preču importu būs stipri ierobežotas, jo PTO normas paredz atšķirīgus subsīdiju un kompensācijas pasākumus un kompensācijas pasākumu piemērošanas principus rūpniecības un lauksaimniecības precēm.

Saeima 1999. gada decembrī pieņēma likumu "Par antidempingu". Tas paredz antidempinga maksājumu piemērošanu negodīgas konkurences gadījumos, kad imports par dempinga cenām rada vai var radīt materiālus zaudējumus vietējiem ražotājiem.

Brīvas tirdzniecības telpas attīstība un paplašināšana.

Latvija realizē brīvās tirdzniecības līgumus (BTL) ar ES, Eiropas brīvās tirdzniecības asociāciju (EBTA), Slovēniju, Slovākiju, Poliju, Čehiju, Igauniju, Lietuvu un Ukrainu par tirdzniecību ar rūpniecības precēm.

Latvija ir veikusi labojumus brīvās tirdzniecības līgumu B protokolos, jo Eiropas Kopiena, EBTA valstis un visas partnervalstis Centrāl- un Austrumeiropā vienojās par Turcijas iekļaušanu Pan-eiropas kumulācijas sistēmā, sākot ar 1999. gada 1. janvāri. LR un Turcijas Republikas brīvās tirdzniecības līgums Saeimā tika apstiprināts 1999. gada 4. martā.

BTL ar Ungārijas Republiku tika parakstīts 1999. gada 10. jūnijā, Saeima līgumu apstiprināja 1999. gada 23. septembrī. 1999. gada 13. oktobrī Valsts prezidente izsludināja minēto likumu, un par to ir informēta arī Ungārijas puse. Pēc Ekonomikas ministrijas rīcībā esošās informācijas, Ungārija līdz šim nav paziņojusi par attiecīgo juridisko procedūru pabeigšanu, un līdz ar to šis līgums nav spēkā. Plānots, ka līgums varētu stāties spēkā ar 2000. gada 1. janvāri. Pašlaik notiek BTL projektu saskaņošana ar Rumāniju, Bulgārijas Republiku un Dānijas Karalistei piederošajām Fēru salām.

BTL līgumi neparedz atvērt Latvijas tirgu brīvai tirdzniecībai ar lauksaimniecības produkciju, nosaka pakāpenisku liberalizāciju rūpniecības nozarē.

Slēdzot brīvās tirdzniecības līgumus, Latvija ir ņēmusi vērā ES saistības pret šīm valstīm, tāpēc būtiskas izmaiņas tirdzniecībā ar tām pēc iestāšanās ES nav sagaidāmas. Tomēr ir divi izņēmumi.

Pirmais izņēmums ir brīvās tirdzniecības līgums ar Ukrainu (Latvijas-Ukrainas tirdzniecības līgums par rūpniecības precēm noslēgts 1995. gada 22. novembrī, stājies spēkā 1997. gada 15. janvārī; BTL par lauksaimniecības produktiem noslēgts 1998. gada 26. februārī, spēkā nav stājies). ES un Ukrainas ekonomiskās attiecības balstās uz sadarbības līgumu, kas paredz brīvās tirdzniecības telpas izveidi nākotnē.

Otrs izņēmums ir līgums par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem starp Baltijas valstīm. ES lauksaimniecības politika tuvākajā laikā neparedz pilnīgu liberalizāciju minētajā sektorā, tādēļ Latvijas nacionālajās interesēs ir saglabāt Baltijas valstu BTL, ar lauksaimniecības produktiem, kurš paredz 0% importa tarifus gan lauksaimniecības, gan rūpniecības precēm.

Baltijas valstu ekonomiskā integrācija.

Baltijas valstu sadarbība ir orientēta uz ārējās un drošības politikas mērķu sasniegšanu, integrējoties ES un NATO struktūrās, kā arī uz vienotas Baltijas valstu ekonomiskās telpas izveidi.

Baltijas valstu integrācijai vēlams virziens būtu saskaņota ES direktīvu adaptēšana, tādējādi veidojot ES modeli un dodot iespēju pielāgot valstu ekonomikas Eiropas savienības tirgus prasībām. Līdzīgs princips jau ir paredzēts Baltijas valstu un Eiropas savienības Asociācijas līgumos.

Ekonomiskās integrācijas būtisks faktors ir līgumtiesiskās bāzes izveide. Ir spēkā vairāki Baltijas valstu līgumi – brīvās tirdzniecības līgumi gan par rūpniecības, gan par lauksaimniecības precēm, kā arī līgums par netarifu barjeru atcelšanu, kas stājies spēkā 1998. gada 1. jūlijā.

Saskaņā ar Lietuvas, Igaunijas un Latvijas valdību vadītāju 1999. gada 9. jūlija rezolūciju īpaša uzmanība jāvelta Baltijas valstu integrācijai ES un vienotas ekonomiskās telpas izveidei. Papildus jau pastāvošajai brīvai preču kustībai ir jāveicina darbaspēka un pakalpojumu brīvā tirgus izveide. Šobrīd jau notiek trīspusējās konsultācijas par pakalpojumu un darbaspēka tirgus liberalizāciju. Svarīga ir arī sadarbība stratēģisko preču importa un eksporta kontroles jomā. Minētajās sfērās ir izstrādāti līgumu projekti, kurus pašreiz apspriež dažādās komitejās.

Latvija ir ieinteresēta integrācijas padziļināšanā, kā arī noslēgto līgumu darbības saglabāšanā līdz ar iekļaušanos Eiropas savienībā. Problēmas varētu rasties, ja Baltijas valstis neiestāsies ES vienlaicīgi. Šajā gadījumā būtu ieteicams Baltijas Ministru padomes ietvaros vienoties par kopīgu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pozīciju sarunās ar Eiropas savienību.

Tirdzniecība un ekonomiskā sadarbība ar Krieviju, NVS un citām valstīm.

Latvijai ir nepieciešama tirdzniecība un ekonomiskā sadarbība ar politiski un ekonomiski ietekmīgām valstīm. Pirms iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā, Latvijai vislielākās labvēlības režīms tirdzniecībā bija tikai ar 22 valstīm, tostarp Ķīnas Tautas Republiku, Krievijas Federāciju un citām NVS valstīm, kā arī dažām Āzijas un Āfrikas valstīm. Kļūstot par pilntiesīgu PTO dalībvalsti, tai ir radusies iespēja paplašināt uz vislielākās labvēlības režīma pamatiem ārējo ekonomisko sadarbību vēl ar 135 PTO dalībvalstīm.

Lai paplašinātu ekonomiskās attiecības, Ekonomikas ministrija slēdz sadarbības līgumus ar citu valstu institūcijām. 1998. gadā tika parakstīts LR Ekonomikas ministrijas un Ukrainas Ekonomikas ministrijas protokols par sadarbību.

1999. gadā parakstīta LR Ekonomikas ministrijas un Baltkrievijas Republikas Uzņēmējdarbības un investīciju ministrijas vienošanās par sadarbību uzņēmējdarbības sfērā, ieguldījumu veicināšanā un savstarpēji izdevīgu sakaru attīstībā.

Sagatavots un iesniegts saskaņošanai LR Ekonomikas ministrijas un Ēģiptes Arābu Republikas Tirdzniecības un sagādes ministrijas vienošanās protokols par sadarbību ekonomikas jomā.

Saskaņošanas stadijā ir LR Ekonomikas ministrijas un Slovākijas Ekonomikas ministrijas līgumprojekts par sadarbību tirdzniecības, ekonomikas, zinātnes un tehnikas jomā.

Viens no stratēģiski svarīgākajiem Latvijas partneriem NVS valstu vidū un viens no lielākajiem sadarbības partneriem ārējās tirdzniecības jomā ir Krievija , lai gan tās ekonomiskā un finansu situācija ir sarežģīta. Lai atvieglotu mūsu uzņēmēju darbu Krievijas Federācijā (KF), jāturpina attīstīt Latvijas un Krievijas līgumtiesisko bāzi, veidot tiešos kontaktus ar KF apgabaliem, ņemot vērā gan valsts intereses, gan uzņēmēju ieinteresētību konkrēta reģiona konkrētā produkcijā. Tāpēc Ekonomikas ministrija slēdz sadarbības līgumus ar attiecīgiem KF reģioniem. Līgumi tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības jomā noslēgti ar Sahas Republiku, Mari El Republiku, Čuvašijas Republiku, Karēlijas Republiku, Baškortostānas Ārējo sakaru ministriju, Omskas apgabala Administrāciju un Maskavas apgabala Administrāciju.

Saskaņoti un parakstīšanai sagatavoti sadarbības līgumi ar Arhangeļskas apgabala Administrāciju un Kaļiņingradas apgabala Administrāciju. Šo līgumu parakstīšana kavējas dažu neatrisinātu jautājumu dēļ. Piemēram, Kaļiņingradas apgabala Administrācija jau 1997. gadā izteica lielas cerības, ka tuvākajā laikā Latvija atvērs savu konsulātu Kaļiņingradā. Svarīgi, ka konsulāta atvēršanā šajā pilsētā ļoti ieinteresēti ir arī Latvijas uzņēmēji, bet jautājums joprojām nav atrisināts.

Saskaņošanas stadijā ir sadarbības līgumu projekti ar KF Pleskavas apgabala, Novgorodas apgabala, Ņižnijnovgorodas apgabala un Saratovas apgabala Administrācijām. Šāda līguma sagatavošanai ar Samāras apgabala Administrāciju izveidota LR Ekonomikas ministrijas un Samāras apgabala Administrācijas darba grupa.

Šajos līgumos noteikti konkrēti pasākumi – tirgus izpēte un informācijas apmaiņa, izstāžu, gadatirgu vai ekonomisko misiju rīkošana, darba grupu izveide ar konkrētām attiecīgās valsts institūcijām savstarpējās sadarbības analīzei un problēmu risināšanai.

Tomēr sadarbībā ar Krievijas Federāciju ir daudz problēmu. Tā kā Krievijas tirgum arī turpmāk būs svarīga nozīme Latvijas ekonomikā, svarīgs aspekts ir līgumtiesiskās bāzes sakārtošana starpvaldību līmenī. Nepieciešama valdības un visu valsts institūciju vienota darbība, lai atsāktu sarunas starpvaldību līmenī par Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas 1. sēdē paredzēto līgumu parakstīšanu un to realizācijas mehānisma izstrādāšanu.

1998. gada 28. janvārī Komisijas līdzpriekšsēdētēji vienojās, ka vienotā paketē tiks parakstīti ekonomiskajai sadarbībai svarīgi līgumi – par kapitālieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību, par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, par sadarbību standartizācijas, sertifikācijas un metroloģijas jomā, par sadarbību un savstarpējo palīdzību eksporta kontroles jomā. Pēdējie divi no minētajiem līgumiem ir pilnībā saskaņoti ar Krievijas puses ekspertiem un sagatavoti parakstīšanai.

Starpvaldību līmenī jārisina jautājums par robežu šķērsošanas režīmu, Krievijas muitas posteņu izvietošanas iespējām Latvijas ostās, jāvienojas ar attiecīgām Krievijas struktūrām par dzelzceļa pārvadājumu tarifu pārskatīšanu, lai tie būtu pielīdzināmi vismaz tiem tarifiem, kādi ir ar Igauniju un Lietuvu u.c. Šos jautājumus varētu risināt Latvijas-Krievijas starpvaldību komisija, kas vēl nav noturējusi nevienu sēdi, lai gan Komisija izveidota jau 1997. gadā.

Starp NVS valstīm Ukraina un Baltkrievija ir nākamās lielākās Latvijas sadarbības partneres aiz Krievijas. Pretstatā jau minētajām problēmām Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas darbā Latvijas-Ukrainas starpvaldību komisijā un Latvijas-Baltkrievijas starpvaldību komisijā sekmīgi tiek risināti visi ar ekonomisko sadarbību saistītie jautājumi. Latvijas-Ukrainas starpvaldību komisijas sēdes notiek regulāri kopš 1996. gada, bet Latvijas-Baltkrievijas starpvaldību komisijas sēdes – kopš 1997. gada. Šo Komisiju sēžu laikā notiek informācijas apmaiņa par tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības gaitu un rezultātiem, tiek noteikti konkrēti pasākumi sadarbības turpmākās attīstības pilnveidošanai un iesniegti priekšlikumi attiecīgo Pušu institūcijām atkarībā no to kompetences izskatīšanai un lēmumu pieņemšanai.

Daudz problēmu Latvijas uzņēmējiem ir sadarbībā ar Uzbekistānu . 2000. gada janvārī tiek plānota Latvijas-Uzbekistānas starpvaldību komisijas 2. sēde. Tās laikā paredzēts risināt virkni jautājumu un problēmu, kuri saistīti ar uzņēmēju savstarpējo sadarbību. Ņemot vērā Latvijas uzņēmēju lielo interesi par sadarbību ar šo valsti, ir lielas cerības, ka ne tikai starpvaldību komisijas darbs, bet arī Uzbekistānā veiktie pasākumi nacionālās valūtas konvertācijas jautājumā veicinās sadarbību ar šo valsti.

 

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls un investīcijas

Uzkrātā reālā kapitāla apjoms un kvalitāte ietekmē valsts konkurētspēju pasaules tirgū, ekonomiskās izaugsmes un iedzīvotāju labklājības palielināšanas iespējas. Latvijā pašlaik ir zems uzkrātā fiziskā kapitāla līmenis, un tas sastāda apmēram 128% no IKP (producētie aktīvi pamatlīdzekļos 1997. gada Nacionālo kontu beigu bilancē).

Tā tehnoloģiskajā struktūrā 50% ir ēkas un būves un 30% – tehnoloģiskās iekārtas un mašīnas. No šiem aktīviem 2/3 ir pakalpojumu sfērā un 1/3 – preču ražošanas nozarēs.

Investīcijas ir resursi, kas tiek izmantoti reālā kapitāla pieaugumam, atjaunošanai, uzturēšanai un modernizācijai. Tātad iedzīvotāju pašreizējo labklājības līmeni lielā mērā noteica iepriekšējo periodu investīcijas. Dzīves līmenis nākotnē tāpat ir atkarīgs no šībrīža investīcijām. Tās ne tikai ietekmē kopējo saimniekošanas efektivitāti un izaugsmes potenci nākotnē, bet arī tai pašā gadā iespaido IKP, nodarbinātības un iedzīvotāju ienākumu pieaugumu.

Turpmāk vēl