Valdības darbs ir novērtēts pozitīvi

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas radio:

Intervija Latvijas radio 20. jūlija raidījumā "Varas pozīcija" pulksten 15.00. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Bērziņa kungs, saruna ar jums notiks divās daļās. Mēs vispirms runāsim par aktualitātēm mūsu valstī, un pēc tam jūs atbildēsit uz klausītāju jautājumiem, jo jautājumu tiešām ir daudz.

A.Bērziņš: — Labprāt.

— Attīstības rīcības un rūpniecības kamera valdības darbu šā gada pirmajā pusē kopumā ir novērtējusi ļoti pozitīvi. Vitālijs Gavrilovs teicis, ka darbs ir kļuvis pragmatiskāks, tas balstās uz reālām analīzēm. Šāds vērtējums ir patīkams?

A.Bērziņš: — Vispār, jā. Mums ir dažādas sabiedriskas organizācijas. Vai tā būtu, teiksim, Tirdzniecības un rūpniecības kamera vai Latvijas darba devēju konfederācija, jebkura sabiedriska organizācija ir maksimāli jāiesaista lēmumu pieņemšanā, tad tie noris vieglāk, vienkāršāk saprotami cilvēkiem un plašām sabiedrības masām. Cilvēki, kuri interesējas par šiem specifiskajiem jautājumiem, iepazīstas ar visu informāciju un saprot, kāpēc tieši tāds lēmums ir jāpieņem, nevis citādāks.

— Vakar jums bija divas diplomātiskas tikšanās — ar Somijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijā Hemelainena kungu un ar Latvijas vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs Aivi Roni. Kā jūs vērtējat šīs tikšanās? Šodien savukārt jums bija tikšanās ar Nīderlandes vēstnieku.

A.Bērziņš: — Šis ir interesants laiks — mainās vēstnieki. Viņi ir nostrādājuši trīs četrus gadus un brauc projām. Nāk atkal citi. Tad ir tādas oficiālas ceremonijas kā pieteikšanās vizītes un atvadīšanās vizītes. Gan Nīderlandes, gan Somijas vēstnieks bija tā sauktajā atvadīšanās vizītē. Mēs rezumējām to, kas ir paveikts šai laikā, un iezīmējām to, ko varbūt no katras valsts viedokļa vajadzētu darīt. Galvenais — Latvijas integrācija Eiropas Savienībā un normālu, labu kaimiņattiecību paplašināšana ar šīm valstīm. Roņa kungam šī bija pirmā vizīte Latvijā, kopš viņš ir apstiprināts par Latvijas vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs. Mēs gatavojam vairākus sadarbības projektus ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, viņš ir iesaistīts visās šajās lietās, tāpēc mēs pārrunājam šos jautājumus.

— Jūs gatavojaties doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Gribu jums vaicāt, vai tā būs nerealizētā vizīte, kas nenotika Andrim Šķēlem, jo toreiz valstī bija krīze.

A.Bērziņš: — Jā, varētu teikt, ka tā ir tā pati ideja. Vizīte, protams, būs cita, bet ideja ir tā pati. Tie ir tie paši cilvēki, ar kuriem Šķēles kungs savulaik bija sarunājis vizīti. Domāju, ka vizīte būs veiksmīga. Latvijā varētu ienākt ļoti nopietnas investīcijas tieši informācijas tehnoloģijā, jaunajās tehnoloģijās, un tas varētu būtiski sakārtot Latvijas ekonomiku un palīdzēt radīt jaunas darba vietas, celt Latvijas prestižu kopumā.

— Toreiz Šķēles kungam pārmeta, ka, braucot uz Amerikas Savienotajām Valstīm, viņš realizētu savas privātās intereses. Jums tādu pārmetumu nav?

A.Bērziņš: — Man rūp tikai valsts intereses, bet es nedomāju, ka tas būtu kaut kas slikts, ja kāds Latvijā iesaistītos šai projektā. Es aplaudētu, ja, teiksim, Šķēles kungs nāktu un kaut kādu projekta daļiņu vadītu.

— Šodien agri no rīta protesta akciju sāka Zaļā partija un Vides aizsardzības klubs pret garāžu celtniecību Basteja bulvārī 7. Jums kā bijušajam Rīgas mēram šī lieta ir labi zināma. Kā jūs vērtējat šodien notikušo un garāžas celtniecību Basteja bulvārī 7?

A.Bērziņš: — Kopš brīža, kad projekts bija gatavs, pagājis gads un divi mēneši, un visu šo laiku notikušas nopietnas diskusijas gan ar cilvēkiem, kas dzīvo Jēkaba kazarmās, gan ar dažādām institūcijām. Ja esmu pareizi informēts, projekts kopumā bija saskaņots. Viss ir izdarīts tā, lai maksimāli maz kaitētu dabai. Braucot tagad ar interesi skatījos, vai es neredzēšu kādas protesta pēdas uz žoga, kā es šorīt dzirdēju pa radio. Tur nekā vairs nav. Ir saprotama "zaļo" vēlēšanās protestēt un aizstāvēt dabu, bet tīri objektīvi vienmēr ir kaut kāda pretruna starp saglabāšanu un attīstīšanu. Un, ja šī attīstīšana nāk sabiedrības vairākumam par labu, tad par kaut ko ir jāizšķiras.

— Te ir iesaistīts arī Sorosa fonds ar savu aptauju.

A.Bērziņš: — Tieši tāpat kā jebkura cita sabiedriska organizācija. Visi var piedalīties jebkura veida aptaujās.

— Un tagad parunāsim par zemniekiem. Pēc lielajām protesta akcijām zemniekos vēl nav iestājies pilnīgs miers un pārliecība, ka valdība visus solījumus pildīs. Zemnieki joprojām pulcējas, zemnieku vadītāji ir gatavi savas prasības atkārtot. Varbūt zemniekiem tomēr nevajadzēs to atkārtot, un viņi var mierīgi saimniekot?

A.Bērziņš: — Latvijas Zemnieku savienībai un tās vadītājiem ir ļoti nopietni jāsakārto savas rindas, lai iegūtu sabiedrības atbalstu nākamajās pašvaldību vēlēšanās. It īpaši, zinot to, kā viņiem veicās pagājušās Saeimas vēlēšanās. Valdība savus solījumus pilda, un tie mūsu lēmumi, kurus esam pieņēmuši, ļoti precīzi to parāda.

— Klausītāja Velta Zeile prasa: "Iepērkoties tirgū, es secinu, ka pēdējās dienās ir kāpušas gaļas cenas, vai tas ir labi? Kā domā premjers?"

A.Bērziņš: — Tas ir stimuls mūsu gaļas ražotājiem. Mēs pārtraucām tā saukto gaļas karu un atkal atļāvām gaļu importēt Latvijā, tātad noņēmām ierobežojumus, jo bija draudi samazināt kvotas mūsu piena izstrādājumiem Eiropas Savienībā. Tad sākās runas, ka milzīgi daudz gaļas nāks iekšā Latvijas tirgū un gaļas cenas strauji kritīsies, un līdz ar to saruks ienākumi mūsu zemniekiem. Notiek pilnīgi pretējs process. Tas liecina, ka zemniekiem, kas audzē gaļas lopus un nodarbojas ar šo lietu profesionāli, ir iespējas iegūt lielākus ienākumus.

— Bet pircējiem tas gan nenāk par labu…

A.Bērziņš: — Pircējiem, protams, tas nepatīk, bet cenu kāpums nav tik liels, lai katrs pircējs to ļoti sāpīgi sajustu savā makā. Zemniekiem, kuri audzē gaļu, ir radušās papildu iespējas nopelnīt, un tas šobrīd ir svarīgāk.

— Pirms es pāreju pie klausītāju jautājumiem, ir vēl jautājums par piketiem pret valodas likuma konkrētu normu izstrādāšanu. Vai patiešām velns ir tik melns, kā to mālē piketētāji?

A.Bērziņš: — Piketi jāuzskata par vispārēju demokrātisku normu. Katrs, kurš rīkojas likuma paredzētajā kārtībā, ir tiesīgs paust savu viedokli. Protams, sevišķi neglaimo tas, ka uz milzīgas mīnas ir uzlīmēta mana fotogrāfija. Es gan neesmu piegājis pie šiem piketētājiem. Es runāju ar piketētājiem Daugavpilī, un man liekas, ka tur izpratnei par to, par ko viņi piketē, vajadzētu būt pilnīgi skaidrai. Bet arī tur es konstatēju, ka tas vairāk ir virzīts uz pašvaldību vēlēšanu sagatavošanu jeb vēlēšanu kampaņas aizsākumu. Tur, piemēram, cilvēki bija pavisam samulsuši, kad es viņiem jautāju, kas viņus īsti neapmierina. Būtībā viņi piketē par noteikumiem, kuri vēl nemaz nav pieņemti. Es visiem ar pilnu atbildību varu teikt, ka mēs šos noteikumus atdosim starptautiskai ekspertīzei un šis likums neapšaubāmi būs jāpilda.

— Vēl dažus vārdus varbūt par nākamā gada budžetu, kura aprises jau ir zināmas. Varbūt tie, kuriem nav laikrakstu un kuri neredz televīziju, arī gribētu dzirdēt jūsu viedokli.

A.Bērziņš: — Mēs esam nosaukuši budžeta kontroles skaitļus jeb tā sauktos mērķa griestu skaitļus. Pašlaik visas ministrijas šo skaitļu ietvaros izstrādā savas budžeta programmas atbilstoši valdības stratēģijai. Šeit pirmajā vietā ir jāliek integrācija Eiropas Savienībā un visas citas prioritātes, kas ir atspoguļotas valdības deklarācijā. Kad šīs programmas būs sastādītas, mēs vēlreiz skatīsim tās Ministru kabinetā. Arī pašlaik Finansu ministrija tās ļoti rūpīgi analizē. Kā jau es teicu, lēmums, ka dažādu ministriju centrālie aparāti un citas līdzīga rakstura iestādes nedrīkstēs pirkt nekādus auto, ka mēs samazinām izdevumus dažādām iegādēm un kapitālajiem remontiem, lai vienkārši savilktu budžetā galus kopā, paliek spēkā. Mēs ļoti uzmanīgi sekosim, lai tas tā tiešām būtu.

— Te jums vēl daudz darba priekšā…

A.Bērziņš: — Jā, budžets mums jāiesniedz līdz 1.oktobrim Saeimā. Ik pēc divām trim nedēļām mēs atgriezīsimies pie tiem vai citiem budžeta skaitļiem, tas tiešām nav vienkāršs darbs. Nākamnedēļ, piemēram, mēs skatīsim investīciju projektu 2001.–2003.gadam. Es pieņemu, ka tur ļoti daudz šķēpu būs jālauž. Tas ir it kā pielikums pie paša budžeta.

— Un tagad klausītāju jautājumi. Divi pagājušajā reizē pārprasti jautājumi, un klausītāji prasa atbildi otru reizi. Viens jautājums — īpašnieka mājā ir vienistabas dzīvoklis, kurā dzīvo otrās grupas invalīde. Māja ir avārijas stāvoklī. Invalīdei nepiedāvā citu iespēju, tikai pansionātu.

A.Bērziņš: — Tas ir pašvaldības jautājums, bet es to varētu komentēt — ja cilvēkam tik tiešām ir nepieciešama aprūpe, pašvaldība varētu piedāvāt pansionātu. Otrās grupas invalīdam acīmredzot būtu jāizšķiras, vai nu viņš paliek savā dzīvoklī vai pārceļas uz pansionātu, vai uz sociālo māju. Jau tagad pašvaldībā var stāties rindā uz sociālo māju.

— Bet, ja tā ir īpašnieka māja, tad šai kundzei nav iespēju dabūt vienistabas dzīvoklīti.

A.Bērziņš: — Nē, viņa to varētu skatīties, bet, ja tā ir otrās grupas invalīde, kurai nepieciešama palīdzība vai pastāvīga apkope, tad, protams, ceļš, kā tālāk rīkoties, ir jāizvēlas atbilstoši šai normai. Ja ir ģimenes locekļi, kuri dzīvo kopā ar viņu un ir gatavi apkopt un sniegt nepieciešamo palīdzību…

— Nē, viņa ir vientuļa.

A.Bērziņš: — Tad šis jautājums jāskatās kompleksi kopā ar pašvaldību.

— Bijušais politiski represētais pagājušajā reizē jums vaicājis, kur lai iegūst kredītu denacionalizētas mājas remontam. Mājas nolietojums ir 72 procenti. Ministru prezidents ieteicis griezties Hipotēku bankā pie Feifera kunga, bet no Hipotēku bankas jau ir trīs atteikumi. Atteikumi ir no vairākām citām bankām un institūcijām, jo kredīta prasītājs ir pensionārs.

A.Bērziņš: — Jautājums, protams, ir komplicēts. Konkrētajā gadījumā jāsaka, ka ne jau tas, ka cilvēks ir pensionārs, ir svarīgi. Svarīgi, vai kredītam, ko cilvēks mēģina pieprasīt, pretī ir pietiekami liela ķīla. Jo vispārējā prakse ir tāda, ka hipotekāro kredītu remontam, celtniecībai vai iegādēm, vai citām darbībām un nekustamiem īpašumiem izsniedz 70 līdz 80 procentu apjomā no ieķīlātā īpašuma tirgus vērtības. Un šobrīd ir 12 līdz 13 procenti gadā. Šis kredīts parasti atkarībā no lieluma tiek salikts pa gadiem, un īpašniekam ir jāpierāda, ka viņš būs spējīgs kredītu nomaksāt. Viņam jāpieliek pretī biznesa plāns. Ja viņš plāno izremontēt, teiksim, trīs dzīvokļus un vienā ielaist iekšā veikalu, otru izīrēt, teiksim, kādai bagātai ģimenei, kas maksās viņam lielu īres naudu, tad viņš spēj pierādīt, ka viņš var šo kredītu nomaksāt. Tad, protams, viņš var kredītu saņemt. Vai cilvēks ir pensionārs vai nav — tam ir otršķirīga nozīme. Jāsaka, ka patlaban šis kredīts tiešām ir diezgan dārgs. Nākamā gada budžetā mums ir paredzētas garantijas Hipotēku un zemes bankai par 20 miljoniem ASV dolāru tieši mājokļu attīstības programmas kreditēšanai. Tad šī procentu likme neapšaubāmi kļūs zemāka, līdz ar to būs nepieciešamas zemākas garantijas. Jautājums gan ir tāds — vai Saeima nobalsos nākamā gada budžetā par šīm garantijām. Valdībā par to jau esam nobalsojuši un budžeta projektā ielikuši.

— Jautājums no kāda kolektīva. Jūsu pēdējā vadītajā Rīgas domes Finansu komitejas sēdē jūs teicāt, ka viens no pirmajiem jautājumiem, ko atrisināsit, būs "Daugavas" sporta nama īpašuma statuss un tā nodošana Rīgas pašvaldībai. Cik tālu šī lieta ir pavirzījusies? To kolektīva vārdā vaicā direktora vietas izpildītāja Bokaldere.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka mani kāds ir pārpratis. Es nekādā gadījumā Rīgas domes Finansu komitejas sēdē neesmu devis solījumus par to, ko darīšu, ja mani iecels kādā citā amatā. Taču es zinu šo problēmu, un pašlaik Izglītības un zinātnes ministrija ar to strādā. "Daugavas" sporta nams ir nodots Izglītības un zinātnes ministrijai, un ministrija to savukārt ir atdevusi Universitātei. Tā nevar sameklēt līdzekļus, lai šo sporta namu rekonstruētu. Savukārt dome būtu gatava to rekonstruēt, tātad ir neliela nesaprašanās un dažādu ierēdņu vēlme dažādi rīkoties. Pašlaik Izglītības un zinātnes ministrija pie šā jautājuma strādā. Domāju, ka drīzumā pie tā varētu atgriezties, ja panāksim saskaņu starp Universitāti, Izglītības un zinātnes ministriju un Rīgas domi.

— Bijušais politiski represētais Zigmunds Pētersons raksta — atmodas sākumā profesors Modris Šmulders sadarbībā ar toreizējo Ministru kabinetu veica pētījumu par to, cik PSRS ir parādā Latvijai. Tie bija statistikas aprēķini. Vai Latvijas valdība kopā ar Lietuvas un Igaunijas valdību runās par šīm lietām un ierosinās kompensācijas prasību pret Krieviju kā PSRS mantinieci. Vai arī, jūsuprāt, tas ir neaktuāls jautājums.

A.Bērziņš: — Ļoti labs jautājums. Droši vien vispareizāk būtu citēt Valsts prezidenti, kura teica, ka Krievija nav atzinusi Latvijas okupāciju, un tāpēc nav pamata domāt, ka tā varētu maksāt par okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem. Es varētu tikai pievienoties prezidentes kundzes teiktajiem vārdiem. Savukārt no valdības puses varu teikt, ka mums pašlaik prioritāte ir sakārtot attiecības ar Krieviju, parakstīt ļoti daudzos starpvaldību līgumus, kuri ir sagatavoti, bet nav parakstīti. To skaitā ir arī robežlīgums. Iespējams, tad, kad attiecības būs sakārtotas, šis jautājums kādreiz varētu tikt izvirzīts.

— Ēvalds Liepiņš no Slokas vaicā — kāpēc vēsturi pakļauj politiskai konjunktūrai? Ir sāpīgi domāt, ka valsts ļoti maz palīdz Lestenes Brāļu kapu veidošanā, jo tur gulda, tā saucamos, nepareizos, karā kritušos latviešu leģionārus.

A.Bērziņš: — Kapus nevajadzētu šķirot pareizajos un nepareizajos. Praktiski katru kapu apkopšana ir konkrētās pašvaldības jautājums.

— Tur veido jaunus Brāļu kapus, rok ārā tos, kuri līdz šim nav…

A.Bērziņš: — Tas ir jautājums, kas jākārto pašvaldībā. Ja pašvaldība vēlas saņemt valsts investīcijas, tad tai jāsagatavo konkrēts projekts, un caur atbilstošo ministriju tas jāmēģina sniegt investīciju programmā. No Lestenes pašvaldības mēs šādu priekšlikumu neesam saņēmuši.

— Elita Grigule, skolotāja un daudzbērnu māmiņa no Siguldas, uzdod šādus jautājumus — vai tiesību sargājošās institūcijas interesējas par Šķēles mistiskajiem 29 miljoniem?

A.Bērziņš: — Šis jautājums būtu adresējams Ģenerālprokuratūrai. Es prokurora vietā nevaru atbildēt, jo mūsu valstī prokuratūra ir pilnīgi neatkarīga no centrālās valdības. Šo jautājumu var vienkārši pāradresēt prokuratūrai, un, ja tur ir adrese, Liepiņas kundze noteikti saņems atbildi.

— Kāds ir Bērziņa kunga viedoklis par progresīvo ienākumu nodokli, vai tiešām valsts zaudētu, nevis iegūtu, iekasējot no bagātajiem šo nodokli? — Šo jautājumu uzdod Elita Grigule.

A.Bērziņš: — Lai nodokli iekasētu, papriekš jānopelna alga, no kuras nodokli var iekasēt. Bet algu var dabūt tikai tad, ja tiek saražotas kādas vērtības — mantas vai pakalpojumi, par kuriem kāds ir gatavs maksāt. Daudzas valstis pašlaik sacenšas savā starpā, kurām būs labāks investīciju klimats, kurām būs labāki nodokļi, lai piesaistītu iespējami vairāk līdzekļu no ārpuses, kas palīdzētu valstij attīstīties. Apmēram 700 līdz 800 miljonu dolāru katru gadu tā vai citādi ienāk Latvijas valstī. Mums būtu lietderīgi nemainīt pašreiz esošo nodokļu kārtību, lai tik tiešām šīs investīcijas nāktu pie mums.

— Elza Jafe no Vācijas jautā — radio intervijā dzīvokļu pārvaldes priekšnieces vietniece Ināra Upīte teica: denacionalizācija ārzemniekiem ir kļūda, jo 50 gadus nami un ēkas viņiem ir saglabātas, bet tagad viņi, ārzemnieki, atgūstot namus, paši tur nedzīvos. Mani tas apvainoja un šokēja — tā saka Elza Jafe no Vācijas, kas uzturas Saulkrastos.

A.Bērziņš: — Es negribētu piekrist Upītes kundzei. Kā bijušais pašvaldības vadītājs zinu, ka tas ir ļoti sarežģīts process. Pēc 50 gadiem ņemt un visu īpašumu atdot atpakaļ bijušajiem īpašniekiem. Tomēr tas ir pareizs lēmums, ko Saeima pieņēma. Mūsu valsts Civillikumā ir ļoti skaidri un gaiši pateikts, ka īpašuma tiesības ir svētas un nezūdošas, tāpēc es domāju, ka rīcība bija pareiza. Tas, protams, rada problēmas šodien pašvaldību darbiniekiem un cilvēkiem, kuri dzīvojuši, pieņemsim, denacionalizētajās mājās. Viņi varbūt ir ierobežoti savās tiesībās atšķirībā no tiem, kas dzīvo pašvaldības mājās, kuri varēja privatizēt dzīvokļus un tā tālāk. Bet lēmums pēc būtības ir pareizs. Un es gribētu nomierināt Jafes kundzi, ka tā nav valdības pozīcija, tā ir kāda atsevišķa ierēdņa izteikts viedoklis, kurš nekādi neatspoguļo to, kā domā Saeima un parlaments.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā