Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda,
Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06., 16.06., 30.06., 07.07., 14.07., 21.07.2004.

5.

Represīvā sistēma. Holokausts

(Nodaļas turpinājums)

Dokumentu pārbaude Rīgā, 1944. gada augustā. Kinožurnāls “Ostland Woche” Nr. 117. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999.

Geto izveide lielākajās pilsētās uz kādu laiku aizkavēja ebreju iznīcināšanu. Rīgā lielākās slepkavības šajā fāzē notika Biķernieku mežā, kur tika nogalināti vairāk nekā 5000 ebreju. Akciju koordinatori bija SS šturmbanfīrers Horsts Barts un Arno Besekovs. Nacistu augstāko vadību Berlīnē neapmierināja lēnā ebreju iznīcināšanas gaita. Kaut arī līdz 1941. gada oktobrim V. Štālekera vadībā Latvijā bija nogalināti ap 30 000 ebreju, tika uzskatīts, ka šāds temps ir par lēnu. Ostlandes reihskomisārs H. Loze, kas bija vācu civilpārvaldes vadītājs, uzskatīja, ka ebrejus lietderīgāk ir izmantot kā darbaspēku frontes vajadzību apmierināšanai, nevis nogalināt. H. Loze atbalstīja ebreju geto veidošanu, viņu īpašumu atņemšanu. Bet citās domās bija SS reihsfīrers H. Himlers. Lai paātrinātu ebreju jautājuma atrisināšanu Latvijā, tika pieņemts lēmums nosūtīt uz Rīgu F. Jekelnu. Viņš bija aktīvi darbojies ebreju nogalināšanas akcijās Ukrainā, izstrādājot savu sistēmu.
1941. gada 5. novembrī F. Jekelns ar 50 cilvēku komandu ieradās Rīgā. Sākās ebreju iznīcināšanas otrais posms. F. Jekelns 12. novembrī Berlīnē, pretēji H. Lozes plāniem, saņēma no H. Himlera pavēli nogalināt Rīgas geto ebrejus. Atgriezies Rīgā, F. Jekelns izskaidroja H. Lozem saņemto pavēli: ebreji radot problēmas no drošības viedokļa, viņu nodarbināšana palielinot sabotāžas iespējas. H. Loze neiebilda. Divu nedēļu laikā kopš ierašanās Rīgā F. Jekelns sagatavoja geto ieslodzīto ebreju pirmo iznīcināšanas akciju. Par slaktiņa vietu tika izraudzīta Rumbula, kas atradās ap 10 kilometru attālumā no geto.
1941. gada 30. novembrī sākās Rīgas geto iznīcināšanas pirmā akcija. Vispirms Rumbulas mežā krievu karagūstekņi izraka sešas lielas bedres. Šajās bedrēs vajadzēja ietilpt 25 000 noslepkavoto. Katrā geto ieslodzīto kolonnā bija ap 1000 cilvēku. Izdzenot no geto, kā arī pa ceļam uz Rumbulu nogalināja vairāk nekā tūkstoti cilvēku. Nošaušanu veica F. Jekelna miesassardze 10–12 cilvēku sastāvā. Ebreju slepkavošanā Rumbulā bija iesaistīti vācu Kārtības policijas spēki majora Karla Heizes vadībā un žandarmērija, ko komandēja kapteinis Rihards Rēbergs. Akcijā piedalījās V. Arāja komandas apmēram 300 vīru, kuri nodrošināja cilvēku izdzīšanu no geto un vajadzīgo kārtību bedru tuvumā. SD pakļautās latviešu policijas vienības patrulēja pa ceļam uz Rumbulu. Akcijā piedalījās latviešu policijas spēki no Rīgas un Jelgavas, kas organizēja ebreju kolonnas un to pavadīšanu līdz Rumbulai. Eksekūciju novēroja F. Jekelns, H. Loze, V. Štālekers un citi augsta ranga SS, SD un policijas vadītāji.
8. decembrī notika otrā Rīgas geto iznīcināšanas akcija. Tā bija identiska pirmajai. Kopā abās akcijas nogalināja ap 25 000 cilvēku. Pēc Rumbulas akcijas dzīvi palikuši bija tikai ap 6000 Latvijas ebreju. Šajā laikā Rīgā sāka pienākt pirmie vilciena sastāvi ar deportētajiem ebrejiem no Vācijas un citām Eiropas valstīm. Daļa no atvestajiem uzreiz tika noslepkavoti netālu no Šķirotavas, citi nedaudz vēlāk Biķernieku mežā pie Rīgas. Ārvalstu ebreji uz Rīgu tika deportēti līdz 1942. gada beigām. Tuvojoties Sarkanajai armijai 1944. gadā, dzīvi palikušie ebreji tika deportēti uz Vācijas koncentrācijas nometnēm.
Nacistu režīma laikā nogalināja ap 80 000 – 100 000 Latvijas civiliedzīvotāju, to vidū ebrejus. Noslepkavoti tika arī ap 2000 čigānu un 2271 psihiski slims cilvēks.

Leģiona ģenerālinspektors SS grupenfīrers un ieroču SS ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis pieņem leģiona parādi Rīgā, 1944. gada 4. septembrī. Kinožurnāls “Ostland Woche” Nr. 116. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999.

Latviešu policijas bataljoni

Nacistu režīma militārā politika Ostlandē paredzēja vietējo iedzīvotāju plašu izmantošanu ne vien kārtības uzturēšanai okupētajos apgabalos, bet laika gaitā arī cīņās Austrumu frontē. Latvijā policijas slēgtās vienības bija kārtības dienesta bataljoni. Pēc vācu valodas apzīmējuma (Schutzmannschafts–bataillone), tautā tos sauca par šucmaņu bataljoniem. 1941. gada 4. septembrī uz pilnīgas brīvprātības principa sāka formēt 1. atsevišķo Rīgas kārtības dienesta bataljonu. Septembra beigās tam pievienoja vēl divus bataljonus. Līdz gada beigām Rīgā izveidoja piecus bataljonus. Oktobra otrajā pusē 1. atsevišķo Rīgas kārtības dienesta bataljonu nosūtīja uz Austrumu fronti. Pēc neveiksmēm kaujās pie Maskavas 1941. gada beigās vācu režīmam arvien vairāk spēku vajadzēja Austrumu frontes nodrošināšanai. Sākās pastiprināta jaunu latviešu policijas bataljonu formēšana.
Līdzās jau iepriekš izveidotajam 16., 18. un 20. bataljonam 1941. gada decembrī tika saformēts 19. un 17. bataljons. Šie bataljoni sastāvēja vienīgi no brīvprātīgajiem. Jaunizveidotās vienības bieži vien bez pienācīgas apmācības nosūtīja uz Austrumu fronti. Latvijas ģenerālapgabalā vācu okupācijas laikā pavisam tika saformēti 42 latviešu un 7 Latgales krievu tautības iedzīvotāju policijas bataljoni. 1943. gada vidū militārajās vienībās jau bija iesaistīts 9700 vīru, bet 1944. gada jūlijā – 14 884 vīri. 1943. gadā sešus latviešu policijas bataljonus iekļāva Latviešu leģionā.
Samazinoties brīvprātīgo pieplūdumam policijā, 1942. gada 11. februārī F. Jekelns griezās pie latviešiem ar speciālu uzsaukumu stāties policijas vienībās. Vervēšanas darbā iesaistīja arī zemes pašpārvaldi. Pie tās tika izveidota speciāla latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenā komiteja, ko vadīja Gustavs Celmiņš. Vervēšanas akciju atbalstīja arī prese un radio. Līdz 1942. gada jūnijam vācu režīmam izdevās saformēt 13 policijas bataljonus. Turpmāk brīvprātīgos policijas bataljoniem vairs nevervēja, bet ņēma no savrupdienesta (A un B kategorijas policisti), kā arī no aizsargiem (C kategorija) un arī mobilizācijas ceļā iesauktos. Sāka izmantot arī netiešos piespiedu līdzekļus policijas rindu paplašināšanai. Līgumu par dienestu noslēdza it kā uz pusgadu, bet pēc termiņa beigām savervētos tomēr neatbrīvoja un piespieda pagarināt līgumu līdz kara beigām. Zināmas latviešu aprindas policijas bataljonus uzskatīja par soli uz Latvijas nacionālās armijas izveidi.
1942. gada 11. jūnijā policijas bataljonus pārdēvēja par aizsardzības dienesta bataljoniem, bet ar 1943. gada 24. maija H. Himlera pavēli tos nosauca par Latviešu policijas bataljoniem. Bija noteikts, ka viena bataljona sastāvā jābūt 501 vīram. Laika gaitā atsevišķi policijas bataljoni tika iekļauti Latviešu leģiona sastāvā. Reihsfīrers H. Himlers uzskatīja, ka ar Latviešu leģionu jāsaprot visas tās vienības, kas bija izveidotas ieroču SS un policijas spēku sastāvā. Tomēr reālajā dzīvē pastāvēja zināma atšķirība starp policijas bataljoniem un Leģionu. Policijas bataljoni formējās uz brīvprātības principiem, bet Leģions lielākoties tika izveidots ar piespiedu mobilizāciju. Policijas bataljoni nodrošināja drošību frontes aizmugurē, apkaroja partizānus, piedalījās koncentrācijas nometņu, geto apsardzē, bet Leģions bija frontes vienība. Slēgtie kārtības dienesta bataljoni pildīja it kā divas funkcijas: gādāja par drošību frontes aizmugurē, kā arī veica militāros uzdevumus tieši Austrumu frontē. Latviešu policijas bataljoni dažkārt tika izmantoti represīvās akcijās ārpus Latvijas teritorijas. Tipiska šajā ziņā ir atsevišķu policijas bataljonu darbības vēsture. Tā, piemēram, 18. policijas bataljons 1942. gada maijā tika nosūtīts uz Baltkrieviju. Tur Stolbcu un Sloņimas pilsētas apkaimē bataljons piedalījās kaujās gan pret partizāniem, gan bija iesaistīts geto apsardzē. Savukārt 22. un 272. policijas bataljons 1942. gada jūlijā–oktobrī bija sardzes dienestā Varšavā, kur veica geto ārējo apsardzi. 1943. gada augustā–decembrī 22. bataljons piedalījās partizānu apkarošanas akcijās Luckas rajonā Rietumukrainā. 313. un 316.bataljons 1943. gada augustā–oktobrī piedalījās cīņās pret partizāniem Viļņas rajonā, bet Rīgas policijas pulka četri bataljoni cīnījās pret padomju partizāniem Braslavas rajonā Rietumbaltkrievijā. Latviešu policijas bataljoni vācu militāro struktūru pakļautībā 1942.–1945. gadā piedalījās dažāda veida operācijās pirmskara Polijas teritorijā: Varšavas un Sloņimas geto apsardzē, ieslodzīto ebreju transportēšanā uz Treblinkas koncentrācijas nometni, kaujās pret padomju partizāniem, Sarkano armiju, kā arī tās sabiedroto – Polijas Tautas armiju.

Latviešu SS brīvprātīgo leģiona formēšana

Pasliktinoties Vācijas situācijai Austrumu frontē, pieauga pieprasījums pēc jauniem latviešu militāriem formējumiem. 1943. gada 23. janvārī Vācijas fīrers Ā. Hitlers vienlaikus atļāva un pavēlēja SS reihsfīreram H. Himleram izveidot “Latviešu SS brīvprātīgo leģionu”. Rakstiska Ā. Hitlera pavēle par to parādījās 10. februārī. H. Himlers uz šāda rīkojuma pamata 24. janvārī apvienoja četrus 2. SS brigādes sastāvā karojošos latviešu aizsardzības dienesta bataljonus un piešķīra tiem nosaukumu “Latviešu SS brīvprātīgo leģions”. Tā sākās Latviešu leģiona formēšana. 1943. gada 26. maijā H.Himlers izdeva jaunu rīkojumu, kas noteica, ka “Latviešu leģions” ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS un policijas sastāvā ietilpstošajām latviešu vienībām. Ar šādu H.Himlera pavēli atsevišķi latviešu policijas bataljoni kļuva par Leģiona sastāvdaļu.

Turpinājums sekos