Lai katra diena mūsu karavīriem Irākā paietu mierīgi

Atis Slakteris Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Par Latvijas drošību un mūsu karavīru misijām ārpus tās robežām — aizsardzības ministrs Atis Slakteris intervijā laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”.

– Vai NATO sammita laikā Stambulā apspriestie aizsardzības politikas jautājumi bija vispārīgi? Vai tiem nesekoja konkrēti uzdevumi jaunajām dalībvalstīm?
– Stambulā jaunās dalībvalstis zināmā mērā bija uzmanības centrā, sevišķi Baltijas valstis, jo vecās alianses dalībnieces kolektīvo drošību apspriež samērā mierīgi. Izņemot terorismu, tiešie draudi tādām zemēm kā Spānija vai Francija nepastāv. Daudzas valstis jau tikpat kā piemirsušas, kas ir neatkarības zaudēšana, tāpēc tām reizēm ir grūti saprast, kāpēc mēs tik emocionāli cīnījāmies par iekļaušanos kolektīvajā drošībā. Kad to esam panākuši, mēs neaprimstam, bet aktīvi strādājam, lai savu drošību stiprinātu. Tajā pašā laikā esam pragmatiski – mēs nevaram solīt paplašināt līdzdarbošanos misijās, jo apmācība, treniņi, ekipējums prasa lielus līdzekļus. Sammitā jaunajām dalībvalstīm nekādi speciāli uzdevumi netika doti.

– Nesen jūs tikāties ar Francijas aizsardzības ministri Mišelu Aljo-Marī. Kādi ir nozīmīgākie tikšanās rezultāti?

– Mēs runājām par ļoti konkrētām lietām. Francijas puse atzina un novērtēja mūsu atmīnēšanas un nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālistus, jo neskaitāmās mīnas un nesprāgušie lādiņi gan mūsu pašu zemē, gan Afganistānā un Irākā pārsvarā ir Padomju Savienības vai Krievijas ražojumi, kurus labāk pazīst mūsu eksperti. Mūsu sapieru dažādās misijās gūtā pieredze, valodas un spridzekļu uzbūves pārzināšana varētu noderēt franču speciālistiem. Runājām par augstāko militārpersonu un virsnieku studiju iespējām Francijā, par sadarbību Baltijas gaisa telpas kontroles un patrulēšanas sistēmā.

– Jūs apmeklējāt mūsu karavīrus Afganistānā, kuri kopš 2003.gada dien Starptautiskajos drošības atbalsta spēkos – ISAF. Salīdzinot ar notikumiem Irākā, Afganistāna šķiet miera osta, informācijas dienesti tai veltī mazāk uzmanības. Kā tur klājas mūsu karavīriem?

– Politiskā situācija, kā zināms, ir ļoti sarežģīta. Priekšā ir vēlēšanas, ISAF uzdevumos ietilpst oktobrī gaidāmo parlamenta vēlēšanu drošības pasākumu sagatavošana. Valstī turpinās cīņa starp dažādiem spēkiem. Vietējie karakungi, tēvoči – visi vēlas pāriet uz mierīgu biznesu, daļēji šis process jau notiek. Starptautiskajai palīdzībai labs atbalsts ir tas, ka cilvēki vēlas tikai vienu – mieru. Kabula ir ļoti mierīga pilsēta, ar Bagdādi nevar salīdzināt. Protams, drošības pasākumi bija, un ministram lika apģērbt bruņu vesti, bet terora akti ir ļoti reti. Ilgstošā karošana izpostījusi valsts ekonomiku, skolas, slimnīcas, cilvēkiem ir maz iespēju nopelnīt. Afgāņi, pēc maniem novērojumiem, ir čakla tauta, viņi vēlas strādāt. Visas ceļmalas nosētas ar maziem veikaliņiem, amatnieki kaut ko darina, nelielā smēdē top austrumnieku kalumi, bet – no kurienes lai rastos nauda apritei, ja ekonomika iznīcināta? Diemžēl vairāk nekā piecdesmit procenti ienākumu nāk no opija magonēm, no narkotiku tirdzniecības. Ar to nodarbojas ne tikai starptautiski noziedznieki, bet arī valsts pilsoņi. Kad pienāk opija magoņu novākšanas laiks, pat skolēni dodas uz magoņu laukiem, lai nopelnītu desmit dolārus dienā, kas viņiem ir milzīga nauda, jo, piemēram, jaunākā policijas virsnieka alga ir 25 dolāri mēnesī. Iespējas izdzīvot, kaut ko nopelnīt ir ļoti ierobežotas – vai nu piesakies pie kāda vietējā “karavadoņa” karot, saņemot samaksu, vai ej uz magoņu lauku. Afganistānā tikai seši procenti no teritorijas ir lauksaimniecībā izmantojama zeme. No tās vienu procentu aizņem opija magones. No hektāra parastās lauksaimniecības zemes var nopelnīt labākajā gadījumā 150 eiro, bet no līdzīgas opija platības – ap 12 tūkstošiem eiro. Ko piedāvāt tā vietā, lai nodrošinātu ģimenes – tā ir liela Afganistānas problēma.

– Iepriekšējā Latvijas kontingenta Irākā komandieris Igors Rajevs sacīja, ka karavīru apgādi vispār ir grūti raksturot, jo vienmēr komandieri var vēlēties vēl kaut ko labāku – drošākas un vieglākas bruņu vestes, vēl labāku nakts optiku utt. Vai jūs, ierodoties pie karavīriem Irākā, pārliecinājāties, cik labi mūsu karavīri tur nodrošināti?

– Katrā misijā ir sava specifika. Jāņem vērā, ka Irākā mēs savu karavīru kontingentu palielinājām līdz 130, lai pilnīgāks būtu karavīru nodrošinājums, jo, pildot uzdevumus, saprašanās un savietojamība, līdz ar to arī paļāvība labāka ir uz pašu spēkiem. Runājot par apgādi, Irākā bija nepieciešami granātmetēji. Irākā ir daudz augstāka bīstamības pakāpe, situācija saspringtāka, laiku pa laikam notiek uzbrukumi mūsu karavīriem. Parasti uzbrukumi notiek tumsā, uzbrucējiem slēpjoties aiz vaļņa, šaujot bez tēmēšanas. Tādiem uzbrukumiem nekavējoties jāatbild ar pretuguni, un tad nu lieti noder granātas un granātmetēji. Ar tiem tika papildināts mūsu karavīru ekipējums. Pārējais nepieciešamais ir nodrošināts. Ministram jārūpējas, lai karavīri būtu apbruņoti, ekipēti, paēduši, lai iespēju robežās būtu psiholoģiskais komforts, lai tiktu nodrošināti sakari ar mājām.
Pašlaik ar Irāku nevienu citu misiju bīstamības ziņā nevar salīdzināt, tāpēc bija saprotama tuvinieku neapmierinātība ar mūsu bēdīgo mājaslapu internetā. Karavīru sievas man stāstīja, ka viņas nervozējot, ja presē par Irāku kādu dienu nekas netiekot rakstīts, tāpēc uzdevu, ka katru dienu mājaslapā jāparādās tekstam. Un es ticu, ka tuviniekiem, kuriem misijā dien tēvs, vīrs, brālis, varbūt arī māte vai māsa, nav labākas ziņas par to, ka diena Irākā pagājusi mierīgi.

– Par armijas profesionalizācijas tempiem. Vai budžeta līdzekļi būs pietiekami, lai nodrošinātu likumā paredzētās sociālās garantijas profesionālajiem karavīriem?

– Irākas misijas izdevumi ir mazliet lielāki, nekā bija plānots. Tomēr armijas profesionalizācija ir plānota, un tā notiek diezgan strauji, bet pakāpeniski. Obligātā militārā dienesta karavīru skaits samazinās, šobrīd tas ir ap 1200, tātad – neliels, bet profesionāļu skaits palielinās. Pilnīgi reāli ir tas, ka 2006.gada nogalē dienestu beigs pēdējais obligātā militārā dienesta karavīrs. Tas ir saistīts ar zināmu sociālo garantiju nodrošināšanu, tāpēc attiecīgajiem dienestiem dots uzdevums iegādāties mājas Ādažos, citur – dzīvokļus vai meklēt mājokļu īres iespējas. Saspringti, bet galā tiksim! Šogad palielinājās karavīru algas, uzturdevas un citas kompensācijas, tāpēc katru latu pirms izdošanas vairākkārt rokās apgrozām. Tas viss padara karavīra profesiju prestižāku, jo viņa nodrošinājums kļūst arvien labāks, bet, ja mūsu karavīrus gribēs sūtīt vēl kādā misijā, tad lūgšu pārskatīt budžetu.

– No vienas puses, ir patīkami, ka plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā slavē mūsu karavīrus. Un tas ir pelnīti, to atzīst ārzemju partneri. Daudzi jaunie virsnieki ir labi izglītoti, ar teicamu stāju, labi pilda savus uzdevumus. No otras puses – tomēr nākas dzirdēt no virsleitnantu, kapteiņu līmeņa virsniekiem par negatīvajām tendencēm, tādām kā jauno spējīgāko virsnieku nevirzīšana tālākām mācībām, ko bremzē “vecie”, par draugu būšanām, negodīgiem konkursiem, štābistu daudzkārtējiem ārzemju ceļojumiem un tamlīdzīgi. Kā notiek cīņa ar šīm negācijām?

– Vecais armijā populārais teiciens skan – ne katrs leitnants kļūst par ģenerāli. Tā ir arī dzīvē. Viens kļūst par viceadmirāli, bet cits pa karjeras kāpnēm tik augstu neuzkāpj. Pēdējo, protams, ir vairāk. Tāpēc ļoti svarīgi ir atklāti un godīgi nosacījumi. Viens no šādiem kritērijiem kādā karjeras posmā ir tas, vai virsnieks saņem pielaidi pie NATO informācijas. NATO pielaidi mēs dodam paši Latvijā. Tā ir ļoti svarīga, bet nav nekāds mistisks, liels noslēpums, ko uzzinot kļūsti laimīgs. Tā ir ikdienas dzīve, kad ir iespēja strādāt ar katras NATO dalībvalsts drošības informāciju. Aizsardzības ministrijas un drošības struktūru atbildība ir sargāt, lai mēs baudītu citu dalībvalstu uzticību. Pirms pāris gadiem šajā ziņā mums bija problēmas, bet nesen NATO ģenerālsekretārs sacīja, ka Latvija ir daudz paveikusi informācijas drošības jomā. Darāmā vēl pietiek, arī es saņemu pietiekami daudz informācijas par armijā notiekošo.

– Vai komandējošā sastāva virsnieku izglītības programma, kad no pilsoņa ar augstāko izglītību viena gada laikā sagatavo vada komandieri, sevi attaisno?

– Šī programma attaisno sevi, sagatavojot militāros speciālistus inženiertehniskajās zinībās, kā arī ārstus militāro mediķu vienībām un citiem uzdevumiem. Tādi speciālisti mūsu bruņotajiem spēkiem ir ļoti nepieciešami. Turpretī par kaujas virsnieku, kas sekmīgi var vadīt rotu vai vadu, piemēram, uzdevumos Irākā vai Afganistānā, var kļūt laika gaitā, apgūstot dažādas prasmes un uzkrājot pieredzi.

– Vai pieredzes iegūšana motivē doties misijās?

– Tā ir viena no galvenajām. Afganistānā ir neliela mūsu misija, tāpēc varēju aprunāties ar katru karavīru. Virsnieks, kuram tuvojās četrdesmit, man sacīja, ka pieteicies misijā tikai pieredzes iegūšanai, jo atskārtis, ka vairākiem par viņu jaunākiem virsniekiem aiz muguras jau ir pa divām misijām. Tādus komandierus, kas var vest karavīrus bīstamās operācijās neviena skola nesagatavos, vajadzīgas zināšanas, apvienotas ar lielu praksi un treniņiem.

– Vai jūs nepārsteidz lielais konkurss, kas jāiztur tiem karavīriem, kuri vēlas braukt uz Irāku?

– Neteiksim, ka konkurss ir liels vai mazs, bet gribētāju ir vairāk nekā iespēju. Kārtīgs karavīrs apzinās, ka viņš nevarēs sevi dēvēt par profesionāli, ja nebūs piedalījies vismaz vienā misijā. Nu, kas es būtu par aizsardzības ministru, ja nebrauktu uz Irāku un Afganistānu? Tagad es varu atšķirt, ja man kāds no malas stāsta, kas ir taisnība un kas ir demagoģija par tur notiekošo. Es nepārspīlēju šo iespaidu nozīmi, bet pats klātienē esmu redzējis, kādas ir problēmas šajās misijās mūsu karavīriem, kā mēs tās varam palīdzēt risināt.

– Vai, strādājot šajā atbildīgajā amatā, jums ir mainījušies uzskati par mūsu karavīriem, viņu darbu un uzdevumiem?

– Aizsardzības sistēma Latvijā ir labi noregulēta, un tomēr darba ir daudz, jo kā bruņotie spēki, tā visas struktūras ir jaunas. Sakarā ar iestāšanos NATO nāk klāt jaunas konkrētas prasības saistībā ar savietojamību, zināšanām, ekipējumu u. tml. Nevaru apgalvot, ka man būtu radušies kādi pārsteigumi, jo valsts aizsardzība tagad balstās nevis uz to, vai mums ir viena “plinte” vairāk vai mazāk, bet uz to, kā Latvijas valsts ir sagatavojusies iesaistīties kolektīvajā starptautiskajā drošības sistēmā. Latvija šo darbu turpina. Laiku pa laikam ir grūti izskaidrot sabiedrībai šī darba nozīmīgumu, varbūt politiķi par maz dara izskaidrošanas ziņā. Tomēr Saeimā vienmēr ir bijis pietiekami daudz politiķu, kas neatlaidīgi virzīja mūs uz Eiropas Savienību un NATO.
Gribu pasacīt Latvijas sabiedrībai, ka ik lats, kas tiek ieguldīts aizsardzības struktūrās, nav līdzekļu izšķiešana kādai abstraktai un maz saprotamai militārai sistēmai. Katrs lats tiek ieguldīts valsts aizsardzībā, un šī aizsardzība nodrošina, ka līdz ar mūsu ekonomisko attīstību katrs santīms ar uzviju atgriežas budžetā.
Ikviens Latvijas karavīrs, kas atrodas Irākā, Kosovā vai Afganistānā, daudznacionālajos spēkos kolektīvās drošības sistēmā reizē aizstāv arī Latvijas drošību. Tā ir tā drošība, par kuru mūsu tēvutēvi, pirms viņi zaudēja savas valsts neatkarību, varēja tikai sapņot.

Andris Kļaviņš