Nākotnes vīzija vai šodienas realitāte

Dzīve uz šķautnes, kurā satiekas kultūras. Tāds bija semināra nosaukums, kurš notika jūnija pēdējās dienās Somijas dienvidu pilsētiņā Ekenesā. Seminārs tika veltīts dzejniecei Edītei Sēdergranai, kuras dzīve 19./20. gadsimta mijā saistīta ar Pēterburgu, Karēliju, Somiju un Zviedriju.

Semināra dalībnieki Ekenesā Foto no autores personīgā arhīva

Katra cilvēka dzīve saistās ar vietu, kurā viņš dzīvo, ar saknēm, no kurienes cēlies, ar tautu un tautību. Vismaz līdz šim man tas likās pašsaprotami. Protams. Esmu latviete, mani vecāki, vecvecāki, vecvecāku vecāki, mans vīrs, mani bērni ir latvieši. Mana nacionālā pašapziņa, nacionālā identitāte, etniskā piederība... viss saistās ar Latviju. Es mācu latviešu valodu un latviešu literatūru un, ja stundās runāju par Šekspīru vai Gēti, tad tūdaļ atsaucos uz vēsturisko laikmetu vai laika periodu, kurš atspoguļo notikumus Latvijā. Tiktāl viss skaidrs. Līdz brīdim, kad jāuzdod jautājumi sev pašam – kur ir robeža starp nacionālismu un nacionālo jautājumu vai kosmopolītismu un dažādu kultūru un tautu sajaukšanos. Pat ja zinu, ka robežas ir subjektīvs jēdziens un tās izdomājis cilvēks, atbildi vairs nespēju rast. Kad semināra beigās kolēģei no Norvēģijas atzinos, ka man būs ilgi un daudz par visu dzirdēto un piedzīvoto jādomā, viņa atzina – tikai tā jau cilvēki aug – mūžīgi domājot. Nezinu, nezinu. Droši vien vairāk par metru un sešdesmit četriem centimetriem nepaaugšos, tomēr… ir bezgala grūti samierināties ar domu, ka Latvijā drīz domās tāpat.

Somu krievs ceturtajā paaudzē

Zinot Somijas vēsturi, izkristalizējas vairāki aspekti, kuri katras mazas tautas pārstāvim liek iegrimt nostalģijā. Pēc kara ar Napoleonu Somiju uzdāvina Krievijai. Zviedru laiki beigušies. Tomēr zviedri Somiju neatstāj. Te runā abās valodās. Tagad arī trešajā – krievu. Bet, tā kā krievu aristokrātija sazinās pārsvarā franču valodā, tad arī franču. Somijas dienvidu piekraste kļūst par krievu aristokrātu atpūtas vietu, tiek būvētas krievu stila ēkas, un krievu kultūra te ir noteicošā.
Pēc Pirmā pasaules kara Somija kļūst neatkarīga. Valsts ar divām valsts valodām – somu un zviedru. Valsts, kurā noteicošā ir krievu kultūra. Par notikumiem Otrā pasaules kara laikā Somijā labprāt nerunā. Grūti pateikt, kas somiem ir nozīmīgāks – tas, ka neatkarību noturēja un neatdeva, vai tas, ka krievu inteliģence Krievijā tika iznīcināta reizē ar Somijas neatkarības iegūšanu – pēc Oktobra revolūcijas.

Dzejniece Edīte Sēdergrana

Satiekot semināra dalībniekus, abas ar kolēģi no Latvijas bijām izbrīnītas, ka mūs ar ierašanos apsveica skaidrā krievu valodā (ielūgumā bija rakstīts, ka semināra darba valoda ir angļu un zviedru), paužot informāciju, ka uzrunātājs ir somu krievs ceturtajā paaudzē un viņa tēvs piedalījies mākslinieka Repina bērēs.

Somijā kultūru ieveduši krievi

Pirmoreiz dzirdot šo apgalvojumu, mati saslējās stāvus un es ar atrotītām piedurknēm metos diskusijā. Godīgi atzīstu – man ir par maz zināšanu Somijas vēsturē, tāpēc laipnie somu krievi un somu zviedri paskaidroja, ka Somijā nav neviena somu izcelsmes mākslinieka, literāta, dziedātāja... un ka kultūra šajā apvidū (Somijas dienvidos) sākusi attīstīties tikai pēc tam, kad izveidojušies sakari ar Pēterburgu, tātad pēc pievienošanas (uzdāvināšanas) Krievijai. Abas ar kolēģi centāmies iegalvot, ka nav iespējama tauta bez kultūras. Uz to saņēmām pretī saprotošus, laipnus smaidus. Žēl, bet neviena somu soma balss neatskanēja. Apzīmējums soms vairs nav tautība, tā ir piederība vietai. Tāpēc vienkāršības labad visi Somijā dzīvojošie tiek saukti par somiem, bet skaidrības labad (ja reiz uzrodas tādas nesaprašas kā mēs) katrai tautībai (?) priekšā tiek likts šis vārdiņš somu. Somu krievi, somu zviedri... Visi nosaukumi divās valodās. Ekenesā ziemā runājot zviedriski, vasarā – abās valsts valodās. Somi esot neapmierināti, izrādot nepatiku.
Visneizprotamākais, mūsuprāt, bija fakts, ka pilsētiņu somi sauc par Ekenesu, bet zviedri par Tammisāri. Arī runājot par galvaspilsētu – Helsinkiem, biežāk vietējo valodā izskan zviedriskais nosaukums – Helsinkforsa. Ekenesā arī iedzīvotāju sastāvs norāda, ka senā krievu pilsētiņa ir gaužām zviedriska – 82% zviedru, 16% somu. Turpat netālu esošajā Lojā zviedri ir tikai 4%, somi – 95%. Par daudzām vietām ir nostāsti un stāsti – ēka, kas piederējusi kādai krievu princesei, šēra, pie kuras piestājis kādas krievu carienes kuģis... Katrs sevi cienošs Ekenesas iedzīvotājs zina, kas ir samovars, un savā valodā Dzeržinski sauc par Fēliksu Edmundoviču bez mazākā skandināvu akcenta.
Viesojoties Vladimira Soboļeva mājās, redzējām īstus krievu mākslas šedevrus – Repina un Šiškina oriģināldarbus. Saglabājot krievu mākslu un kultūru, šis patiešām lielais entuziasts izveidojis nelielu galeriju, kurā ekspozīcijas mainās itin bieži. Un interesentu, kas vēlas to visu aplūkot, netrūkst.

Par Edīti Sēdergranu

Līdz šim par dzejnieci, kurai īsti nav tautības, nezināju neko, kā vien biju lasījusi 1980. gadā Ļeņingradā izdotu nelielu brošūriņu ar viņas dzeju Atgriešanās mājās.
Dzimusi Pēterburgā 1892. gadā, nodzīvojusi tikai 31 gadu. Vecāki – somu zviedri. Valoda, kurā mācījusies, – vācu. Dzeju sākusi rakstīt krievu un vācu valodā, tikai vēlāk – zviedru. Slimīga, nelaimīga, depresīva. Rakstījusi par ilgām, sapņiem, dabu, mīlestību. Par mūžīgām alkām pēc kaut kā īsti vārdā nenosaucama. Pirmā zviedru (?) autore, kas rakstījusi moderno dzeju. Mūžam meklējusi piederību. Pēdējais dzejoļu krājums Zeme, kuras nav. Zviedru rakstnieks Ernsts Brunners 1992. gadā izdevis romānu Edīte, kas tulkots daudzās valodās un atklāj jaunās dzejnieces mūža traģiskos meklējumus. Romāns sarakstīts pēc 1985. gadā izstrādātās disertācijas par Edīti Sēdergranu.

Piederība savai zemei

Mēs esam apraduši, ka jaunā paaudze bieži vien izvēlas ceļu, ko saucam par atvērtajām robežām – viņi izmanto iespējas doties mācīties un ārzemēm, itin bieži dzirdam – kāds aizbraucis peļņas nolūkos. Citi aizprecas uz kādu pasaules malu un veido tā saucamās multikulturālās vides mikroshēmu – jauktās ģimenes. Vai šie cilvēki apzinās to, kas viņi ir un kāds ir viņu dzīves mērķis? Jo mazāk mēs zinām un saprotam, jo vieglāk dzīvot. Laikam jau tiem, kuri domā tikai par naudas pelnīšanu, nav ko pārmest – cik ilgi tad var izturēt, ka jākrāj apavu pārim vai televīzijas ekrānā jānoskatās, kā citi ēd to, kas garšo, bet tev sanāk tas, kas sanāk (vai arī nesanāk). Žēl ir, ja aizbrauc gaišie prāti, kuri itin labi derētu tepat Latvijā, lai sakārtotu kādu sfēru. Par cēloņiem varam runāt citreiz, bet šoreiz rodas jautājums: kam šie cilvēki ir piederīgi, kam jūtas piederīgi? Un kas vairāk dod gandarījumu – tas, kas jūt sevi kā zemes, tautas nācijas daļu, vai tas, ka saproti – esi vajadzīgs vietā, kurā tu dzīvo. Mums vienmēr ir augstas prasības pret vistuvākajiem – ar tiem kašķējamies, tiem pārmetam, uz tiem apvainojamies. Kā ir būt starp svešiem? Vienmēr taču jāsamierinās. Tā taču mums mācīts – ja esi ciemos, tad neesi braucis mainīt pasauli (nez kāpēc dažām tautām tas nešķiet elementārs pieklājības likums). Latvietim allaž paticis savs kaktiņš, savs stūrītis zaļas zemes, kura viņam pieder un kurai viņš pieder. Vai mūsdienās tas kļuvis par arhaismu? Nav nemaz tālu no Rīgas jābrauc, lai pārliecinātos, ka ir ne tikai kaktiņi, bet hektāriem aizaugušas zemes, kurai nepieder neviens jauns cilvēks. Pretrunu plosītā pasaules elpa, no vienas puses, nes smaržīgas pavasara dvesmas, no otras – trūdu smaku. Vai bez pieredzes jaunajā dzīves veidā, ko saucam par Eiropas Savienību, spēsim saprast – kas ir kas?
Semināra ievadlekcijā Kristofers Klouders – Eiropas Padomes Izglītības nodaļas vadītājs, skolotājs un rakstnieks, anglis – uzsvēra, cik būtiski ir nezaudēt katras mazās tautas nacionālo identitāti. Noslāņojoties un sajaucoties kultūrām, cilvēki apjūk un nespēj vairs izkristalizēt būtisko. Ir divas galējības – kultūras globalizācija un vispārināšana un ieslīgšana sīkumos. Tas nozīmē, ka pirmajā variantā eksistē jēdzieni mūsu, mēs, zaudējot indivīdu, bet otrajā – gluži pretēji – zudusi kopaina, ir tikai es un mans. Lielajā, globālajā, vispārīgajā spējot integrēt šo es un mēs, ieguvēji kļūst visi, parādās tautas sāls, tautas garoza, tautas indivīds. K. Kloudera vārdiem runājot, nacionalitāte ir tā, kas lielā mērā veido individualitāti, savukārt individualitāte cieši saistīta ar vienpat(n)ību. Protams. Lielie dižgari – bezgala vieni, nesaprasti dzīves laikā, balansējuši uz ģenialitātes robežas, tie, kuri tautas kultūru, identitāti, mākslu, individuālismu nesuši pasaulē. Tad jājautā katram sev, vai vēlamies būt indivīds vai masa. Indivīda ceļš pieredzes un mūžīgo meklējumu (arī atklājumu) ceļš neapšaubāmi ir grūtāks. Individuālisma un indivīda asns katrā cilvēkā meklē sauli un ūdeni, lai izsprauktos un augtu. Šajā seminārā tika uzsvērta skolas milzīgā loma – neveidot mazos indivīdus par masu.
Nenoliedzami – problēmu pieteikums pēc K.Kloudera lekcijas bija plašs: katrā valstī to ir pietiekami, un tās ir daudzpusīgas. Skolotāji no Zviedrijas satraucās, kā iespējams klasē runāt par nacionalitāti un piederību tautai, ja vienā klasē ir vismaz astoņu tautību bērni un desmit tādu jauno cilvēku, kuri dzīvo jauktās ģimenēs. Diskusijas gaitā izkristalizējās atziņa, ka esošā situācija prasa no skolotāja, pirmkārt, jaunu pieeju – prasmi (kura nenoliedzami ir jāmeklē pašam sevī un konkrētajā vidē) uzrunāt bērnu kā indivīdu un kādai konkrētai tautai piederošu arī tad, ja klasē ir vairāku tautību vai bilingvāli bērni, un, otrkārt, pārskatīt vēstures kursu – tā objektivizācija un bezkaislīgā skaitļu gūzma padarījusi vēsturi skolēnam neinteresantu, par tādu, kas neuzrunā. Attīstot individualitāti, rodas līdzsvara sajūta laikā un telpā. Kaut arī lielākā daļa no mums nekļūst virves dejotāji vai žonglieri, līdzsvara sajūta nozīmē spēju balansēt – un ne tikai uz naža asmens. Balanss ir spēja nenokrist. Balanss ir gatavība riskēt. Balanss ir cilvēka pašapziņa.

Individualitātes atslēga

Mēs esam pieraduši dzirdēt izteicienus: pasaki, ko tu lasi, un es pateikšu, kas tu esi; pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats... Reizēm mēs sakām – kāds jauks cilvēks, bet tad atvēra muti... Vārdi izbira. Skanēja valoda. Indivīds runāja. Izrādījās masa – lietoja šablona žargonu, šablona frāzes, šablona izteicienus. Nav ko brīnīties – tā runā visi. Jā, jā, mīļā masa spēj apēst ikvienu, kas nedomā pats, ikvienu, kas neuzdrošinās, ikvienu, kas nemēģina balansēt. Valoda – tautas elpa, valoda – tautas saknes, valoda – tautas šodienas spogulis. Nevar būt saskaņā ar to, ko nemīl. Mīlēt valodu... Par mīlestību skaļi nerunā, tad tā no skaistām izjūtām visbiežāk pārvēršas banālās frāzēs. Ja mīl, tad izjūt. Ja izjūt, tad saprot. Somu rakstniece Merete Mazarella, literatūras profesore, uzsvēra, ka valoda ir instruments, kuru lietojam katru dienu. Savukārt ikviens, kas sajūt sevī mākslinieku vai, citiem vārdiem runājot, individualitāti, spēj padarīt savu valodu īpaši skanīgu un krāšņu. Nav noslēpums, ka valoda ir cilvēka domāšanas spogulis. Šķetinot pavedienu, kā latviešu bērni lieto valodu, mēs skaidri redzam, ka spriestspēja skolēnā mostas reizē ar divdabju lietošanu. Sarežģīto konstrukciju – divdabja teicienu – dažs lieto vai katrā teikumā, bet cits pabeidz skolu, tā arī neuztvēris šos vārdu salikumus. Un tie, kuriem problēmas nesagādā divdabja teiciens, bez grūtībām risina arī algebras uzdevumus...
Pēc M. Mazarellas domām, atbildība par tautas identitātes saglabāšanu jāuzņemas arī rakstniekiem, kuri veido nacionālo literatūru. Veidojoties plaisai starp cilvēku un literatūru, zūd mentalitātes apliecinājums – vārdos nosauktas jūtas, kas neskan banāli.
Starp ievērojamu lektoru uzstāšanās reizēm un diskusiju stundām tika rasta iespēja semināristus zvejnieku kuterīšos izvizināt pa arhipelāgu, lai nobeigumā piestātu krastā un baudītu īstas zvejnieku vakariņas – kartupeļus ar kūpinātu lasi. Glāze ūdens – skandināvu maltītes neatņemama sastāvdaļa. Vai tas pieder kultūrai, kuru ievedusi kāda cita nācija? Sajauktās, noslāņotās nianses apsūnojušas tāpat kā Somijas granīta bluķi. Domas nāk prātā cita pēc citas – kas notiks ar mūsu Dziesmu svētkiem pēc desmit gadiem? Kā skolotāji klases priekšā runās par nacionalitāti – arī mūsu skolas kļūst daudznacionālas. Vai viena kultūra papildina otru vai arī dzēš tas būtību un nianses? Somijas semināra Dzīve uz šķautnes lielākā daļa dalībnieku bija pārliecināti, ka, sajaucoties kultūrām, cilvēks ir tikai ieguvējs. Vienīgi neatrisināts palika jautājums – kāpēc Edītes Sēdergranas mūžs bija tik nelaimīgs, kāpēc viņu tik ļoti nomāca piederības meklēšana, kāpēc viņas pēdējo dzejoļu krājumu, kurš izdots tikai pēc tam, kad pašas dzejnieces vairs nav, sauc Zeme, kuras nav.

Inga Zemīte, Ādažu Brīvās
Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja