Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV”, 15.07.2004.

Foto: Vaida Villeruša

21. Robežkrogs

Kopš senseniem laikiem Vid-zemes un Kurzemes (pareizāk gan būtu bijis teikt – Zemgales) robeža gājusi pa Daugavas vidu – labā krastā Vidzemes, kreisā – Kurzemes novadi. Taču atsevišķās vietās Vidzeme iesniegusies Kurzemes pusē, pie Rīgas, pie Salaspils Vedmeriem, pie Lieljumpravas. Tautā parasti to skaidro tā, ka vienas vai otras puses zemes tikušas nospēlētas kārtīs vai zaudētas muižnieku derībās. Patiesībā gan iemesls tam cits. Zemes pie Rīgas un Lieljumpravas ap 1257.gadu piešķirtas cisterciešu klosterim, jau tad minot: abās pusēs Daugavai. Gandrīz puse no Lieljumpravas pagasta atradās kreisajā krastā, to sauca par Mazjumpravu (mūsu dienās tā pievienota Birzgalei).
Par šo Vidzemes daļu Kurzemes pusē Andrejs Pumpurs raksta: “Kur Kazamačkas straume Daugavā krāc un laiviniekiem lielas pūles dara vasarā mazā ūdenī augšā tikt, kādas septiņdesmit verstis no Rīgas, atrodas Kurzemes pusē Daugavai zemes gabals, kurš pieder pie Vidzemes, pie Liel-jumpravmuižas pagasta. (..) Šinī apgabalā priekš pārdesmit gadiem atradās pusmuiža, dzirnavas, divi krogi un divdesmittrīs zemnieku un trīs mežsargu mājas, bez tam vēl muižas daļā lieli meži – sili, purvi, vēres un tīreļi. (..) Daugaviešu mājas stāvēja Daugavas malā bieži vienas pie otrām un izskatījās kā gara sādža Jaunjelgavas lielceļa malā, no Lindes Robežukroga sākot līdz pusmuižas dzirnavām...”
Mazā upīte Kašurga starp Lindes un Mazjumpravas pagastiem tādējādi ir arī robeža starp Vidzemi un Kurzemi. Pie robežas ir kalns, ko sauc par Robežkalnu, vairākas mājas ar robežu vārdiem: Kalna Robežnieki, Lejas Robežnieki, Robežnieki, Robežkrogs. Pumpurs raksta: “Daugavas malā, kur straujā Kazamačkas straume beidzās, starp Lindes un Lieljumpravas muižas robežām, Kurzemes pusē uz paša krasta atrodas krogs, kuru sauc par Robežkrogu.” No tā paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu, Vidzemes pusi. Kādreizējais ceļš tagad ir zem ūdens, taču vieta, kur ceļa līkumā bijis Robežkrogs, vēl zināma. To iezīmē liela, stalta liepa, ziedu laikā bišu sanoņas pilna. Kāda vētra nesen tai nolauzusi pusi, taču palikusī arī nav maza. Andreja Pumpura atmiņās atdzīvojas Robežkrogs – Jaunjelgavas ceļa malā, vienmēr ļaužu pilns. Taču sevišķi jautri tur uzbangojusi dzīve, kad notikušas divu blakusmuižu – Lindes un Lieljumpravas kungu kopīgās medības: “(..) ar bagātu medījumu mierā būdami un uz mājām dodamies – ļaudīm dzinējiem un meža sargiem Robežkrogū likuši kādus spaiņus brandavīna un vairākas mucas alus izdot...”

Robežkroga zīme; Robežkroga zīmes atklāšanas svētkos mājnieki ar pīrāgiem cienā aktrisi Veltu Līni, simtgadnieku Jāni Irbi un viņa astoņdesmitgadīgo dēlu, arī Jāni Foto: Vaida Villeruša

Tur tad pie kroga, “Daugavas krastā zaļā placī” skan runas, joki, iet vaļā sacīkstes un spēkošanās un dažādas spēles. Bet visus valdzina arī kas cits – ne tikai jautrība. Tādās reizēs te gaidīti ir vecā kalēja un mežsarga Puigas stāsti. Viņa māja tepat – blakus krogam, tikai dziļa grava starpā.
Tagad par Puigu liecina vien vairs vienkāršs čuguna krusts Meža kapos, bet kādreiz viņš bijis smalks kalējs un plinšu meistars – ne velti 1812.gadā franči, Kurzemē būdami, saņēmuši viņu gūstā un veduši sev līdzi kā plinšu meistaru līdz pašai Maskavai. Tikai Napoleona armijai bēgot no Krievijas, viņam izdevies izbēgt un atgriezties mājās, vēl krietnu zirgu paņemot līdzi.
Lielā priede, saukta par Putnu priedi, vēl joprojām stāv kalna galā un, atceroties laiku, kad kungi zem tās atpūtās pēc putnu medībām, noraugās lejup uz kroga vietu.
Šī savdabīgā teikām un nostāstiem apvītā vieta gluži kā lūdzās pēc Robežkroga.
Nebija Kultūras fondam tik daudz baļķu, lai celtu to no jauna, nebija sudraba dālderu, ko likt uz vainaga stūriem.
Tālab te 1990.gadā ir likts vien akmens, taču ar Viļņa Titāna gādību tajā ir gan putojošs alus kauss, gan Robežkroga vārds, gan Vidzemes un Kurzemes robežzīmes. Bet pats akmens ir kā lāde ar rokturiem – pilns ar teikām un leģendām – tālab tik smags.

Vaida Villeruša