Kas ir latvietis ārpus Latvijas?

Deviņdesmito gadu Atmodas laikā, kuru mēs saucam par Dziesmoto revolūciju, ne viens vien no mums ar asarām acīs dziedāja līdzi Ievai Akurāterei: “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem!” Ir pagājuši četrpadsmit gadi, sākotnējā jūsma ir zudusi, ir mainījusies mūsu attieksme gan pret Austrumu, gan Rietumu latviešiem. Tā kļuvusi daudz pragmatiskāka. Bet mainījies nav viens – mēs visi bijām un esam latvieši, zari no viena stumbra, vienai valstij piederīgi. Tādēļ arī ir tapis Diasporas atbalsta programmas projekts, lai palīdzētu tautiešiem ārzemēs uzturēt dzīvu latvisko identitāti, stiprināt piederības izjūtu Latvijai. Pašlaik notiek projekta aktīva sabiedriskā apspriede. Par to, kāpēc šāda atbalsta programma nepieciešama un ko tā paredz, — “Latvijas Vēstnesim” stāsta Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) vadītāja Kristīne Vāgnere.

Kristīne Vāgnere Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Tapis dokuments sadarbībai ar latviešiem ārzemēs

Pagājušā gada vasarā īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks vadīja Latvijas delegāciju vizītē Sibīrijā, Lejasbulānos, pie turienes latviešiem. Apciemojuma mērķis bija tuvāk iepazīt Krievijas latviešus, kas tur nonākuši 1941. un 1949.gada izsūtīšanas reizēs, izzināt viņu vēlmes un vajadzības. Atgriezusies mājās, ĪUMSILS vadītāja K.Vāgnere sāka interesēties, vai ir kāds ārpolitikas dokuments sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs. 1995.gadā izstrādātajā Latvijas ārpolitikas koncepcijā rakstīts, ka jāizstrādā šāda programma no 1995.gada līdz 2005.gadam. Kā skaidroja Ārlietu ministrija, šāds dokuments vēl nav izstrādāts līdz šim brīdim. Tādēļ pie Diasporas atbalsta programmas izstrādes arī ķērās ĪUMSILS. Par šādas programmas nepieciešamību K.Vāgnere pārliecinājās arī pagājušajā gadā Maskavā – 18.novembrī notikušajā Krievijas latviešu kongresā, kurā piedalījās 14 latviešu biedrību pārstāvji no visas Krievijas. Viņi visi kā viens atzina, ka ir nepieciešams šāds valstisks dokuments, kurā Latvijas valsts uzņemtos atbildību un sniegtu palīdzību ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem. Tā arī tapa Diasporas atbalsta programma, kurā ir trīs sadaļas: latvieši Austrumos no Latvijas, latvieši Rietumos no Latvijas un latvieši kopā ārpus Latvijas. Programmā ir minētas vairākas aktivitātes ar norādi, kuriem latviešiem (Austrumu vai Rietumu) tās nepieciešamas. Diasporas atbalsta programma ir izstrādāta līdz 2009.gadam, un tās realizācijai būs nepieciešams vairāk nekā divi miljoni latu. Projektu izsūtīja visiem lielākajiem latviešu centriem ārzemēs, lūdzot iesniegt savus priekšlikumus un komentārus. Tas ir pārtulkots angļu valodā un ievietots internetā. Kā atzina K.Vāgnere, sekretariāts saņēmis ļoti daudz atsauksmju tieši no tautiešiem ārzemēs. Viņi visi atzinuši šādas programmas nepieciešamību. Atsauksmes ir gan no Rietumiem, gan no Pleskavas un Magadanas, kā arī no Latvijas vēstniecības Krievijā. Uz vēstniecību zvanījuši arī cilvēki no Augšbebriem, jo no turienes nevar nosūtīt nedz e-pastu, nedz faksu. Kāda Baltkrievijas latviete zvanījusi uz sekretariātu un teikusi: ja to visu īstenos, es būšu patiesi laimīga. Taču, kā atzīst sekretariāta vadītāja, priekšā ir smagākais posms. Programmas projekts ir jāapstiprina valdībā un ir jāgūst mūsu, Latvijas latviešu, atbalsts.
Šobrīd, kad Latvijā nav nekādu politisku spaidu un tautai naidīga politiskā režīma, kad cilvēki var dzīvot tur, kur vēlas, pamatots ir jautājums, vai Latvijas valstij jāuzņemas atbildība par cilvēkiem, kas izvēlas dzīvot citur. K.Vāgnere skaidro, ka atbalsta programma domāta nevis tiem cilvēkiem, kas labprātīgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas devušies strādāt un pelnīt citur, bet gan tiem, kuriem padomju laikā piespiedu kārtā nācās pamest Latviju, un viņu pēcnācējiem. Daudzi no šiem cilvēkiem piespiedu kārtā ir iesakņojušies savā mītnes zemē, braukt atpakaļ uz Latviju neļauj vai nu vecums, vai ģimenes sai-tes, vai darbs un karjera. Taču šie cilvēki arī svešatnē vēlas saglabāt savu latvietību, un Latvijas valsts pienākums ir viņiem palīdzēt. Klaida latvieši ir neatņemama latviešu tautas daļa, un viņiem ir tiesības uz Latvijas valsts atbalstu.

Arī klaida latvieši ir piederīgi Latvijai

Diasporas atbalsta programmai ir vairāki darbības virzieni, no kuriem būtiskākais – etniskās identitātes stiprināšana. Jo latvietību saglabāt vēlas gan latvietis no Toronto, gan latvietis no Magadanas. Primāri tā ir vēlme uzturēt dzīvu latviešu valodu, sarunāties tajā ar Latvijas latviešiem, saglabāt latviskās tradīcijas un kultūru. Mūsu tautieši ārpus dzimtenes vēlas saglabāt saikni ar to, zināt, kas notiek Latvijā, sākot ar politiku un beidzot ar sadzīvi. Tādēļ programma paredz, ka valstij ir jānodrošina šī informatīvā saite. Divdesmit pirmajā, informācijas, gadsimtā šķiet – kas gan var būt vienkāršāks, tāpēc taču ir internets. Un patiesi, Rietumu latvieši Latvijas avīzes lasa internetā, tajā var noskatīties arī “Panorāmu”. Citādi ir ar Sibīrijas latviešiem, kuriem bieži ir grūtības aizbraukt līdz apgabala centram, kurā ir viens dators ar interneta pieslēgumu. Savukārt Latvijas valstij ļoti dārgi izmaksā avīžu nosūtīšana. Līdz Maskavai avīzes varētu sūtīt ar diplomātisko pastu, taču vislielākie izdevumi ir, tās izsūtot tālāk pa plašo Krieviju. Pasta pārvadājumiem cenu nosaka arī pēc to svara. Krievijas latvieši ārkārtīgi vēlas saņemt mācību grāmatas latviešu valodā, un tās nav vieglas. Tāpēc jācenšas vienoties ar “Latvijas dzelzceļu” un citām iesaistītajām organizācijām, lai atrastu veidu, kā vislētāk nosūtīt klaida latviešiem nepieciešamos informatīvos izdevumus.

Austrumu un Rietumu diasporas – divas dažādas pasaules

Kā jau minēts, Austrumu un Rietumu diasporas vajadzības ir atšķirīgas, jo tās tomēr ir divas dažādas pasaules. ĪUMSILS ir izsludinājis klaida latviešiem projektu konkursu, lai varētu gūt valsts atbalstu. K.Vāgnere stāsta, kāds ievērojams Rietumu latvietis viņai teicis: man roka neceļas konkurēt ar Austrumu tautiešiem, jo mums vēl kāds pasākums ir papildu ekstra, bet viņiem tas ir izdzīvošanas jautājums. Rietumu latviešus interesē kopīgi pasākumi ar šejieniešiem, nometnes, koncerti, festivāli, tātad komunicēšanās. Savukārt Austrumu latviešiem svarīga ir telpu iekārtošana, datoru vai faksu, pat kancelejas preču iegāde, iespēja lasīt Latvijas avīzes un grāmatas, viņi ļoti vēlas, lai pie viņiem brauc skolotāji no Latvijas. Abas šīs pasaules vieno vēlme būt latviešiem, saglabāt savu identitāti, taču ceļi, pa kuriem iet, ir ļoti dažādi.
Kā no personīgās pieredzes stāsta K.Vāgnere, šobrīd Austrumu latviešu attieksme pret Latviju un latvisko ir daudz emocionālāka un sakāpinātāka nekā tautiešiem Rietumos, kuru attieksme ir daudz pragmatiskāka. Jāņem arī vērā, ka latvietim no Toronto uz Latviju atbraukt ciemos nav nekādu problēmu, savukārt latvietim no Augšbebriem tas ir gandrīz neiespējami.
Diasporas atbalsta programma paredz arī valsts atbalstu repatriācijas gadījumos. Tā ir palīdzība darba meklējumos, dzīvokļa atrašanā. Šobrīd ar to nodarbojas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes repatriācijas departaments, kura vadītājs, K. Vāgneres vārdiem runājot, ar lielu misijas apziņu palīdz repatriantiem iedzīvoties Latvijā. Taču, kā uzsver K.Vāgnere, nevienam repatriantam nekas uz šķīvīša ar zelta maliņu netiks pienests. Pašiem vien būs jācīnās. Iedzīvošanās Latvijā, protams, daudz grūtāka ir Austrumu latviešiem, kuri, atbraucot uz Latviju, piedzīvo īstu kultūršoku. Latvietim, kurš visu mūžu dzīvojis mazā, atpalikušā Krievijas ciematiņā, grūtības sagādā, mūsuprāt, elementāri sadzīves sīkumi. Tā, piemēram, kāda latviete no Krievijas sūrojusies, jo no Latvijas valsts iestādēm darbinieki viņai teikuši, ka kompensāciju viņa varot saņemt ar bankas karti. Taču šī sieviete nezina, kas ir bankas karte. Un tādi “sīkumi” ir neskaitāmi.
Jautāta, kas vairāk vēlas atgriezties uz palikšanu Latvijā – Austrumu vai Rietumu latvieši, K.Vāgnere atbild, ka šādu vēlmi izjūt cilvēki abās diasporās. Taču būtiski ir tas, cik daudzi patiesi izšķirsies par šādu soli. Rietumu latviešiem bieži noteicošas ir izredzes, vai viņi Latvijā saredz iespējas attīstīt savu biznesu un veidot karjeru. Austrumu latviešus savukārt baida valodas prasme un iespējas nokārtot savu sadzīvi.
ĪUMSILS cer uz budžeta grozījumos piešķirtu papildu finansējumu (36 000 latu), lai programmā izdarītu vairākas būtiskas lietas. Viena no tām – finansiāls atbalsts Zviedrijas latviešu biedrībai pasākuma “Bēgļu laivām – 60” atbalstīšanai. Otrkārt, ir paredzēts izstrādāt ceļvedi pa Latviju, kas domāts tautiešiem ārzemēs. Tajā būtu, piemēram, valsts institūciju adreses un tālruņi, informācija par repatriācijas procesu, par pilsonības ieguvi, par jauniešu iespējām studēt Latvijā. Savukārt nākamā gada budžetā noteikti ir jāparedz līdzekļi latviešu valodas skolotāju nosūtīšanai pie Austrumu latviešiem.
Kā uzsver K.Vāgnere, Diasporas atbalsta programmas mērķis ir palīdzēt uzturēt un saglabāt dzīvu latvietību latviešos, kas dzīvo ārpus Latvijas, lai viņos nezustu motivācija atgriezties Latvijā. Jo vēlme dzīvot Latvijā būs tikai tad, ja dzīva būs piederības izjūta latviskajam.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv