Simtgadniekam dzimtenē atsaucas māsīca

Dzīves lugā nav ģeniālāka režisora par nejaušību. Reizēm gadījums notikumu attīstību spēj sakārtot meistarīgāk, nekā to iespētu visdzīvākā un krāsainākā iztēle. Nu jau vairs nav šaubu, ka raksts avīzē kļuvis par pavedienu, kuru šķetinot, Jānim Sadovskim Stokholmā ir atradusies māsīca Emīlija Laugale (dzimusi Sadovska) Brunavā. Abi pēdējoreiz tikušies pirms 70 gadiem.

Piedeva jubilejas dāvanai

Protams, tā bija tikai sakritība, ka 16. jūlijā Brunavas pagasta Budbergas parkā pulcējās tuvākie kaimiņi, lai kuplā pulkā svinētu tautu sadraudzības svētkus, jo abpus Latvijas un Lietuvas robežas arvien līdzās pavarda uguns sildījusi gan latviešus, gan lietuviešus.
Bet tajā pašā dienā Stokholmā simto dzimšanas dienu sagaidīja viens no pretestības kustības – Latvijas Centrālās padomes – vadītāja Konstantīna Čakstes tuvākajiem līdzstrādniekiem Jānis Sadovskis, kam šūpulis kārts tagadējā Brunavas pagastā. Tieši 16. jūlijā “Latvijas Vēstnesī” bija iespiests gan Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikums jubilāram, gan Leonīda Siliņa un Jāņa Stradiņa apcere par pretestības kustības dalībnieku un diplomēto tautsaimnieku Jāni Sadovski.
Tā kā Jānis Sadovskis savulaik mācījies ne tikai Brunavas pamatskolā, bet arī Mariampoles proģimnāzijā lietuviešu valodā, tad jubilārs tika silti pieminēts un sveikts sadraudzības svētkos viņa dzimtajā pagastā. Bija sagatavots pat vietējās rupjmaizes kukulītis un linu dvielis, ko aizgādāt uz Zviedriju, taču pārpratuma dēļ dāvana palika nenosūtīta.
Tomēr līdz ar ciemiņiem no Rīgas brunaviešu rokās nonāca laikrakstā iespiestā apcere par slaveno novadnieku.
Pirmdien redakciju sasniedza ziņa, ka publikācija “Latvijas Vēstnesī” palīdzējusi atjaunot kādas radniecības saites: Brunavas pagasta Žubīšu mājās dzīvo Jāņa Sadovska māsīca Emīlija Laugale.
Taču pēc tam pēdas it kā aprāvās – tāda persona pagastā nav reģistrējusies, līdz ar to nav uzrādīts viņas personas kods, pēc kā varētu uzzināt dzimšanas gadu. Jā, īpašums gan viņai Brunavā ir, bet tālruņa nav.

“Cilvēks ciešanās norūdās”

Vakar izdevās pa telefonu sazināties ar Žubīšu māju saimnieci.
Lūk, ko var izlobīt no Emīlijas Laugales stāstījuma.
Viņa dzimusi 1916. gada 19. decembrī toreizējā Paņemūnes pagastā. Jāņa Sadovska tēvs Miķelis un Emīlijas tēvs Juris bija brāļi. Diemžēl mazajai meitenītei ir tikai septiņi mēneši, kad viņa zaudē tēvu. Māte apprecas otrreiz, turpmāk bārenītei jāiepazīst patēvs, pusbrāļi un pusmāsas.
Vēl prātā palicis vectēva nams toreizējā Padvareču ciemā, kur vienkopus sarindojušās kādas septiņas saimniecības. 1939. gadā ēka nonāk Emīlijas īpašumā un iegūst vārdu “Varoņi”. Vēlāk mantojums tiek norakstīts vienai no Emīlijas pusmāsām. Līdz mūsdienām šajā pudurī saglabājušās vairs tikai trīs mājas.
Emīlija Sadovska ar savu brālēnu Jāni pēdējoreiz vaigu vaigā satiekas Rīgā, kad jaunkundzei ir 17 gadu, bet radinieks jau pieaudzis vīrs, kam tuvu trīsdesmitā vasara.
Pēc tam ceļi ved katram uz savu pusi un sakari ar brālēnu pārtrūkst. Toties tie turpinās ar Jāņa māsu Helēnu. Viņa ieprecējusies Dundagā. Taču Helēnu Strazdiņu 1941. gada jūnijā kopā ar ģimeni aizved uz Sibīriju. Jau pēc kara Helēna raksta no izsūtījuma savai māsīcai Emīlijai par moku gaitām svešumā. Pēdējā ziņa no radinieces pienāk 1950. gadā.
Bet tad jau ciešanu kauss līdz mielēm jātukšo arī pašai vēstules saņēmējai.
Emīlija ir precējusies ar Ludvigu Laugali. Pirmoreiz padomju vara vīru apcietina uz aizdomu pamata 1945. gadā, taču pēc gada atbrīvo, nekādu noziegumu tā arī nepierādot.
Nākamais represiju vilnis ir daudz bargāks – 1950. gadā čekisti Ludvigu Laugali saņem ciet otro reizi un iesloga Rīgas Centrālcietumā. Emīlija brauc pie vīra, lai nodotu pienesumu, un tikšanās reizē pajautā: “Ko man iesākt?” Atbilde ir tikpat nežēlīga kā toreizējais laiks un režīms: “Glāb sevi! Sniedz laulības šķiršanu...” 1950. gada 24. maijā Ludvigu Laugali padomju tiesa notiesā uz 25 gadiem nebrīvē par to, ka reiz bijis aizsargs.
Pienāk ziņa, ka padomju ieslodzījumā bojā gājis viens no Emīlijas pusbrāļiem.
Emīlijas Laugales balss visas sarunas laiku ir moža, spriedumi skaidri un asi kā cilvēkam, kas arvien gājis taisnus ceļus:
“Kad Staļins nobeidzās, mans vīrs tomēr tika atlaists mājās. Izmocīts, badu izcietis, uzblīdis. Krietns laiks pagāja, kamēr nedaudz atkopās, tomēr veselību tā arī neatguva. Un 1969. gadā mira. Bērnu mums nebija.
Es vēl pērn varēju pati visu veikt, pietika spēka. Laikam jau ciešanās cilvēks norūdās. Nu gan vairs nespēju, kājas neklausa pēc otrās gūžas operācijas. Labi, ka palīdz kaimiņiene, atved pārtiku. Trīs bišu saimes gan vēl turu. Un mašīna garāžā arī ir, tik es vairs nebraucu.
Ļaunu savā dzīvē nevienam neesmu darījusi. Bet čeka un čekisti gan, sen vajadzēja tos viņu maisus atvērt.
Ar savu brālēnu ļoti gribētu satikties, parunāties. Būtu stiprāka, mērotu ceļu uz Zviedriju. Kas zina, varbūt vēl iespēšu arī tagad.”

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv