Gleznotājs ar pārliecību, spēku un meistarību
Tieši Valda Buša 80. dzimšanas dienā – 25. jūlijā – Vecrīgā, Agijas Sūnas galerijā “Melnais balodis”, atklāja viņa visjaunāko gleznu izstādi “10 dienas Šveicē”.
Gleznotājs Valdis Bušs Foto: Andris Kļaviņš |
Lielā retrospektīvā jubilejas
ekspozīcija bija sarīkota pagājušajā gadā Valsts Mākslas muzejā.
Tās kuratore, muzeja nodaļas vadītāja, mākslas zinātniece Edvarda
Šmite, priecādamās par mākslinieka neizsīkstošo enerģiju,
jaunatklātajā izstādē klātesošajiem teica: “Mums, profesionāliem
vērtētājiem, jāstrādā ar daudziem māksliniekiem, arī tādiem, kuru
mākslu tu vari izskaidrot, pamatot, bet tā tev ir dziļi
vienaldzīga. Sastapoties ar Valdi Bušu un viņa gleznām, kas bija
paredzētas izstādei, uzreiz sajutu, ka šis ir tas retais
gadījums, kad darbi mani ļoti tieši uzrunā un es uzzinu no tiem
kaut ko ne vien par mākslinieku, bet arī par pasauli, kurā mēs
visi dzīvojam. Arī šajā izstādē viņš ar savu spilgto krāsainību
liek mums saprast, cik pasaule ir apbrīnojami skaista un
kontrastaina. Bet mani visvairāk pārsteidz tas, ka mākslinieks ne
mirkli nezaudē priekšstatu par šīs pasaules absolūto vienotību.
Šodien tik daudzi mākslinieki cenšas rādīt mums pasauli ja ne
gluži kā mēslu čupu, tad kaut ko tai līdzīgu – pasauli, kas ir
gatava sabrukt. Bet Valdim Bušam tā ir kompakta un nesagraujama.
Un vēl nemainīgs ir tas, ka gleznotājs, stāvot uz šīs brīnišķās
zemes, vērš skatu augšup, uz debesīm.”
10 dienās Šveicē ir radītas un tagad izstādītas vairāk nekā 20
pārliecinošu gleznu. Un tās redzami apstiprina Valda Buša sacīto,
ka viņš nemaz nejūtas kā astoņdesmitgadnieks. Lauvas zīmē
dzimušais autors joprojām ir mākslas lauva.
Šī ir tā reize, kad der atskatīties uz dzīves gājumu. Valdis Bušs
ir dzimis Ziemeļlatgalē, Viļakas pagastā. Viņš saka: “Esmu īsts
čangalis. Agrāk man bija tā kā drusciņ neērti par to, bet tagad
tas rada taisni lepnumu, jo no Latgales nāk tie, kam stiprāks
mugurkauls – lielāka pārliecība par savu taisnību un tiekšanās to
realizēt dzīvē. Tieši Latgalē tas ir spilgtāk izteikts, jo tā
vienmēr ir bijusi atstumta.”
Kad mākslinieks viesojas savā Viļakas vidusskolā vai citās
Latgales skolās, viņš atstāj dāvanas – gleznas. Lai skatās sava
mākslinieka darbus, zinot, ka tos pazīst arī vairākos desmitos
Eiropas valstu.
Viļakas vidusskolu Valdis Bušs paātrināti beidza 1943. gadā, un
viņu tūliņ iesauca leģionā. Pēc smaga ievainojuma un hospitāļa
Krievijā palaida mājās ārstēties. Sagūstīja “sarkanie”, bet,
ņemot vērā vietējo komunistu pozitīvo atsauksmi, nenošāva, toties
aizsūtīja uz fronti. Kad pajautāju jubilāram, vai viņš par kādiem
darbiem ir saņēmis arī apbalvojumus, Valdis atbildēja: ”Pie mana
svārka nav nevienas ordeņa lentītes. Protams, kad karoju, vācieši
man sakāra medaļas, arī krievu pusē bļembas sakāra. Bet tam nav
nekāda sakara ar mākslu.”
Kopš Valdis sevi atceras, viņš ir zīmējis, sākumā ar ogli, vēlāk,
kā smejies, ar visu ko. 1945. gada rudenī viņš devās uz Rīgu, lai
stātos Mākslas akadēmijā. Bez jebkādām priekšzināšanām. Un tad
viņam pateica: “Ja tu iestāsies komjaunatnē, mēs tev palīdzēsim,
mēs tevi pamācīsim un tu tiksi augstskolā.” (Maz gan toreiz
akadēmijā to komjauniešu būs bijis!) Tā arī notika.
1949. gadā – lielā izvešana. Ceļā uz Tālajiem Austrumiem līdz ar
ģimeni, kas dzīvoja laukos, bija jādodas arī Medicīnas institūta
studentei Annai, ar kuru Valdis bija iepazinies jau Viļakā, bet
iemīlējis Rīgā. Pabeidzis 4. kursu un jau gatavodamies
diplomdarba gleznošanai, viņš paņēma akadēmisko atvaļinājumu,
devās pie Annas, un viņi apprecējās. Pēc gada Valdis atgriezās
Rīgā, gribēja pabeigt studijas, bet tādam, kas precējies ar
represēto, akadēmijā vairs nebija vietas. Sekoja gadi Tālajos
Austrumos, un pēc atgriešanās 1955. gadā Latvijā viegli negāja.
Valdis mācīja zīmēšanu arodskolā. Un, protams, turpināja gleznot,
līdz 1971. gadā notika viņa pirmā personālā izstāde Jūrmalā. To
ierosināja un atklāšanu vadīja mākslas zinātnieks Jānis Pujats,
ceļa pašķīrējs ne tikai Latgales keramikai vien. Viņš labi
raksturoja “jauno” autoru un paredzēja viņam veiksmīgu ceļu
mākslā. Tikai daži cilvēki bija klāt, arī es kā
radiokorespondents un novadnieks. Man atmiņā palikuši Valda Buša
dedzīgie, pārliecinošie vārdi, ka nu gan viņš stipri un
neatlaidīgi strādās.
Valdis Bušs ir viens no šobrīd diezgan retajiem ainavu
glezniecības meistariem, arī klusās dabas viņam labi padodas.
Mākslinieks saka: “Labākie darbi man top dabā. Tā ir bagāta,
piesātināta un objektīva, bez aizspriedumiem. Protams, uz vietas
bieži vien top tikai mugurkauls, skelets. Skaistumu un pārliecību
gleznā es dabūju darbnīcā.”
Gleznotājs par vērtīgu atzīst jebkura veida, virziena, jebkuras
izteiksmes mākslu, bet – labu mākslu, tas ir, izjustu,
iespaidīgu, optimistisku, iekšēji saturīgu, radītu, nevis taisītu
kādu apsvērumu vai karjeras dēļ. Kādam virzienam viņš pieskaita
savu glezniecību? Valdis Bušs atbild: “Mans karogs ir krāsa, un
manas krāsas ir spilgtas, mazliet trakas. Bet es tās neklāju
stihiski, intuitīvi, kaut arī gleznoju strauji. Daudz ir arī
jāzina. Ja ielūkojos mākslas vēsturē, tad par sev tuvāko atzīstu
fovismu, kam arī galvenais bija košu krāsu saskaņa. Svarīgākās
man ir jūtas, bet noder arī prāts. Ja es ar sirdi un dvēseli
gribu pārliecināt, ka mana diezgan skaļā un kontrastainā
glezniecība ir ko vērts, tad man ir jārunā skaļi un pārliecinoši.
Esmu pateicīgs daudziem skatītājiem, kas pie šādas manas mākslas
jau ir pieraduši.”
Reiz, runādamies ar dižo gleznotāju Borisu Bērziņu, pajautāju, ko
viņš domā par Valdi Bušu. Un saņēmu atbildi: “Es biju kādā
izstādē, skatīju dažādas gleznas, bet neviena mani nepārsteidza.
Tad ieraudzīju Valda Buša gleznas un kļuvu aizdomīgs, jo tajās
ietverta īsta, uzreiz neizskaidrojama māksla.” Bušs nav daudz
vērtēts mākslas kritikā. Pats viņš saka: “Vislabāk, visprātīgāk
par mani ir rakstījusi Baiba Sprance, komentējot reprodukcijas
“Mājas Viesī”.”
Padomju laikā Valdim Bušam ceļš uz ārzemēm bija slēgts. Kad pēc
neatkarības atgūšanas, kā saka, maisam gals bija vaļā, sākās
brauciens pēc brauciena, piedalīšanās izstādēs vairāk nekā 20
valstīs, personālās – kādās septiņās. Sākās ar to, ka reiz
izstādē Rīgā Buša gleznas sajūsmināja Latvijas goda konsulu
Beļģijā Nilu Dalmanu, un viņš uzaicināja autoru uz Beļģiju. Tur
viņš gleznoja, ar saviem darbiem segdams ceļa izdevumus. Beļģijā
viņu iepazīstināja ar kādu NATO ģenerāli, kurš savukārt
uzaicināja uz Norvēģiju. Valdis ar Annu savā žigulītī izbraukāja
vismaz pusi Norvēģijas un sarīkoja lielu izstādi. Norvēģija
viņiem joprojām ir mīļākā ārvalsts. Valdis stāsta: “Sajūsmināja
ziemeļnieciskā daba ar kalniem, fjordiem un debesīm, kā arī
īpašas mentalitātes cilvēki, stipri un tai pašā laikā mazliet
sentimentāli, dabas skaistuma dievinātāji.”
Norvēģu ģenerālis iepazīstināja ar vācu pulkvedi, kura ģimene arī
kļuva par Bušu draugiem. Vācijā ir būts daudzkārt, tur rīkotas
izstādes. Tie Valda Buša darbi, kas palikuši ārzemēs, godam
pārstāv Latviju un tās mākslu.
Šveici Bušs iepazina kā miera valsti, sakārtotu zemes stūrīti.
Reiz, gleznodams savu draugu mājas verandā, viņš dzirdēja
nepārtraukti dziedam strazdu. Un tā skaisti, precīzi izlokot savu
dziesmu skaņas. Pagāja labs laiks, kamēr mākslinieks apjauta, ka
tas vis nav dzīvs strazds, bet gan ieraksts. “Jocīgi bija,” viņš
saka, “bet tā ir Šveice, kur viss ir gludi, viss nolakots un
perfekts. Kur vien es gleznoju, ļaudis iet garām un sveicina.
Zini, man tai zemē ļoti patika.”
Tagad Šveici skatām Rīgā, galerijā, uz kuru aicina logā izliktā
glezna “Zilā saule”. Patiešām zila un patiešām saule! Bet iekšā,
telpās, košu krāsu saskaņots raibums! Daudziem, arī galerijas
vadītājai Agijai Sūnai un man, īpaši patika rītausmā gleznotie
kalni, koki un ūdeņi gleznā “Rīts”. Šveices vēstniecības konsuls
Latvijā Karls Hangmans teica lakoniski: “Fantastic!
Super!” (“Fantastiski! Lieliski!”)
Izstāde būs skatāma neilgi – līdz 9. augustam. Bet Valdis Bušs
turpinās strādāt, gleznot, kā viņš pats saka: “Krāsaini,
kontrastaini, ar spilgti izteiktiem laukumiem, lai skatītājs arī
intuitīvi justu, ka tam vecītim vēl ir spēks iekšā.”
Jānis Rozenieks