• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gleznotājs ar pārliecību, spēku un meistarību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.07.2004., Nr. 120 https://www.vestnesis.lv/ta/id/91801

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nozīmīgākie kultūras pasākumi novados augustā

Vēl šajā numurā

30.07.2004., Nr. 120

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Gleznotājs ar pārliecību, spēku un meistarību

Tieši Valda Buša 80. dzimšanas dienā – 25. jūlijā – Vecrīgā, Agijas Sūnas galerijā “Melnais balodis”, atklāja viņa visjaunāko gleznu izstādi “10 dienas Šveicē”.

MAKSLA001.PNG (125703 bytes)
Gleznotājs Valdis Bušs
Foto: Andris Kļaviņš

Lielā retrospektīvā jubilejas ekspozīcija bija sarīkota pagājušajā gadā Valsts Mākslas muzejā. Tās kuratore, muzeja nodaļas vadītāja, mākslas zinātniece Edvarda Šmite, priecādamās par mākslinieka neizsīkstošo enerģiju, jaunatklātajā izstādē klātesošajiem teica: “Mums, profesionāliem vērtētājiem, jāstrādā ar daudziem māksliniekiem, arī tādiem, kuru mākslu tu vari izskaidrot, pamatot, bet tā tev ir dziļi vienaldzīga. Sastapoties ar Valdi Bušu un viņa gleznām, kas bija paredzētas izstādei, uzreiz sajutu, ka šis ir tas retais gadījums, kad darbi mani ļoti tieši uzrunā un es uzzinu no tiem kaut ko ne vien par mākslinieku, bet arī par pasauli, kurā mēs visi dzīvojam. Arī šajā izstādē viņš ar savu spilgto krāsainību liek mums saprast, cik pasaule ir apbrīnojami skaista un kontrastaina. Bet mani visvairāk pārsteidz tas, ka mākslinieks ne mirkli nezaudē priekšstatu par šīs pasaules absolūto vienotību. Šodien tik daudzi mākslinieki cenšas rādīt mums pasauli ja ne gluži kā mēslu čupu, tad kaut ko tai līdzīgu – pasauli, kas ir gatava sabrukt. Bet Valdim Bušam tā ir kompakta un nesagraujama. Un vēl nemainīgs ir tas, ka gleznotājs, stāvot uz šīs brīnišķās zemes, vērš skatu augšup, uz debesīm.”
10 dienās Šveicē ir radītas un tagad izstādītas vairāk nekā 20 pārliecinošu gleznu. Un tās redzami apstiprina Valda Buša sacīto, ka viņš nemaz nejūtas kā astoņdesmitgadnieks. Lauvas zīmē dzimušais autors joprojām ir mākslas lauva.
Šī ir tā reize, kad der atskatīties uz dzīves gājumu. Valdis Bušs ir dzimis Ziemeļlatgalē, Viļakas pagastā. Viņš saka: “Esmu īsts čangalis. Agrāk man bija tā kā drusciņ neērti par to, bet tagad tas rada taisni lepnumu, jo no Latgales nāk tie, kam stiprāks mugurkauls – lielāka pārliecība par savu taisnību un tiekšanās to realizēt dzīvē. Tieši Latgalē tas ir spilgtāk izteikts, jo tā vienmēr ir bijusi atstumta.”
Kad mākslinieks viesojas savā Viļakas vidusskolā vai citās Latgales skolās, viņš atstāj dāvanas – gleznas. Lai skatās sava mākslinieka darbus, zinot, ka tos pazīst arī vairākos desmitos Eiropas valstu.
Viļakas vidusskolu Valdis Bušs paātrināti beidza 1943. gadā, un viņu tūliņ iesauca leģionā. Pēc smaga ievainojuma un hospitāļa Krievijā palaida mājās ārstēties. Sagūstīja “sarkanie”, bet, ņemot vērā vietējo komunistu pozitīvo atsauksmi, nenošāva, toties aizsūtīja uz fronti. Kad pajautāju jubilāram, vai viņš par kādiem darbiem ir saņēmis arī apbalvojumus, Valdis atbildēja: ”Pie mana svārka nav nevienas ordeņa lentītes. Protams, kad karoju, vācieši man sakāra medaļas, arī krievu pusē bļembas sakāra. Bet tam nav nekāda sakara ar mākslu.”
Kopš Valdis sevi atceras, viņš ir zīmējis, sākumā ar ogli, vēlāk, kā smejies, ar visu ko. 1945. gada rudenī viņš devās uz Rīgu, lai stātos Mākslas akadēmijā. Bez jebkādām priekšzināšanām. Un tad viņam pateica: “Ja tu iestāsies komjaunatnē, mēs tev palīdzēsim, mēs tevi pamācīsim un tu tiksi augstskolā.” (Maz gan toreiz akadēmijā to komjauniešu būs bijis!) Tā arī notika.
1949. gadā – lielā izvešana. Ceļā uz Tālajiem Austrumiem līdz ar ģimeni, kas dzīvoja laukos, bija jādodas arī Medicīnas institūta studentei Annai, ar kuru Valdis bija iepazinies jau Viļakā, bet iemīlējis Rīgā. Pabeidzis 4. kursu un jau gatavodamies diplomdarba gleznošanai, viņš paņēma akadēmisko atvaļinājumu, devās pie Annas, un viņi apprecējās. Pēc gada Valdis atgriezās Rīgā, gribēja pabeigt studijas, bet tādam, kas precējies ar represēto, akadēmijā vairs nebija vietas. Sekoja gadi Tālajos Austrumos, un pēc atgriešanās 1955. gadā Latvijā viegli negāja. Valdis mācīja zīmēšanu arodskolā. Un, protams, turpināja gleznot, līdz 1971. gadā notika viņa pirmā personālā izstāde Jūrmalā. To ierosināja un atklāšanu vadīja mākslas zinātnieks Jānis Pujats, ceļa pašķīrējs ne tikai Latgales keramikai vien. Viņš labi raksturoja “jauno” autoru un paredzēja viņam veiksmīgu ceļu mākslā. Tikai daži cilvēki bija klāt, arī es kā radiokorespondents un novadnieks. Man atmiņā palikuši Valda Buša dedzīgie, pārliecinošie vārdi, ka nu gan viņš stipri un neatlaidīgi strādās.
Valdis Bušs ir viens no šobrīd diezgan retajiem ainavu glezniecības meistariem, arī klusās dabas viņam labi padodas. Mākslinieks saka: “Labākie darbi man top dabā. Tā ir bagāta, piesātināta un objektīva, bez aizspriedumiem. Protams, uz vietas bieži vien top tikai mugurkauls, skelets. Skaistumu un pārliecību gleznā es dabūju darbnīcā.”
Gleznotājs par vērtīgu atzīst jebkura veida, virziena, jebkuras izteiksmes mākslu, bet – labu mākslu, tas ir, izjustu, iespaidīgu, optimistisku, iekšēji saturīgu, radītu, nevis taisītu kādu apsvērumu vai karjeras dēļ. Kādam virzienam viņš pieskaita savu glezniecību? Valdis Bušs atbild: “Mans karogs ir krāsa, un manas krāsas ir spilgtas, mazliet trakas. Bet es tās neklāju stihiski, intuitīvi, kaut arī gleznoju strauji. Daudz ir arī jāzina. Ja ielūkojos mākslas vēsturē, tad par sev tuvāko atzīstu fovismu, kam arī galvenais bija košu krāsu saskaņa. Svarīgākās man ir jūtas, bet noder arī prāts. Ja es ar sirdi un dvēseli gribu pārliecināt, ka mana diezgan skaļā un kontrastainā glezniecība ir ko vērts, tad man ir jārunā skaļi un pārliecinoši. Esmu pateicīgs daudziem skatītājiem, kas pie šādas manas mākslas jau ir pieraduši.”
Reiz, runādamies ar dižo gleznotāju Borisu Bērziņu, pajautāju, ko viņš domā par Valdi Bušu. Un saņēmu atbildi: “Es biju kādā izstādē, skatīju dažādas gleznas, bet neviena mani nepārsteidza. Tad ieraudzīju Valda Buša gleznas un kļuvu aizdomīgs, jo tajās ietverta īsta, uzreiz neizskaidrojama māksla.” Bušs nav daudz vērtēts mākslas kritikā. Pats viņš saka: “Vislabāk, visprātīgāk par mani ir rakstījusi Baiba Sprance, komentējot reprodukcijas “Mājas Viesī”.”
Padomju laikā Valdim Bušam ceļš uz ārzemēm bija slēgts. Kad pēc neatkarības atgūšanas, kā saka, maisam gals bija vaļā, sākās brauciens pēc brauciena, piedalīšanās izstādēs vairāk nekā 20 valstīs, personālās – kādās septiņās. Sākās ar to, ka reiz izstādē Rīgā Buša gleznas sajūsmināja Latvijas goda konsulu Beļģijā Nilu Dalmanu, un viņš uzaicināja autoru uz Beļģiju. Tur viņš gleznoja, ar saviem darbiem segdams ceļa izdevumus. Beļģijā viņu iepazīstināja ar kādu NATO ģenerāli, kurš savukārt uzaicināja uz Norvēģiju. Valdis ar Annu savā žigulītī izbraukāja vismaz pusi Norvēģijas un sarīkoja lielu izstādi. Norvēģija viņiem joprojām ir mīļākā ārvalsts. Valdis stāsta: “Sajūsmināja ziemeļnieciskā daba ar kalniem, fjordiem un debesīm, kā arī īpašas mentalitātes cilvēki, stipri un tai pašā laikā mazliet sentimentāli, dabas skaistuma dievinātāji.”
Norvēģu ģenerālis iepazīstināja ar vācu pulkvedi, kura ģimene arī kļuva par Bušu draugiem. Vācijā ir būts daudzkārt, tur rīkotas izstādes. Tie Valda Buša darbi, kas palikuši ārzemēs, godam pārstāv Latviju un tās mākslu.
Šveici Bušs iepazina kā miera valsti, sakārtotu zemes stūrīti. Reiz, gleznodams savu draugu mājas verandā, viņš dzirdēja nepārtraukti dziedam strazdu. Un tā skaisti, precīzi izlokot savu dziesmu skaņas. Pagāja labs laiks, kamēr mākslinieks apjauta, ka tas vis nav dzīvs strazds, bet gan ieraksts. “Jocīgi bija,” viņš saka, “bet tā ir Šveice, kur viss ir gludi, viss nolakots un perfekts. Kur vien es gleznoju, ļaudis iet garām un sveicina. Zini, man tai zemē ļoti patika.”
Tagad Šveici skatām Rīgā, galerijā, uz kuru aicina logā izliktā glezna “Zilā saule”. Patiešām zila un patiešām saule! Bet iekšā, telpās, košu krāsu saskaņots raibums! Daudziem, arī galerijas vadītājai Agijai Sūnai un man, īpaši patika rītausmā gleznotie kalni, koki un ūdeņi gleznā “Rīts”. Šveices vēstniecības konsuls Latvijā Karls Hangmans teica lakoniski: “Fantastic! Super!” (“Fantastiski! Lieliski!”)
Izstāde būs skatāma neilgi – līdz 9. augustam. Bet Valdis Bušs turpinās strādāt, gleznot, kā viņš pats saka: “Krāsaini, kontrastaini, ar spilgti izteiktiem laukumiem, lai skatītājs arī intuitīvi justu, ka tam vecītim vēl ir spēks iekšā.”

Jānis Rozenieks

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!