"Krievija nebūs policejiska valsts"

"Izvestija"

— 2000.07.14.

Krievijas Federācijas prezidents sniedza interviju "Izvestija".

Tā ir dziļa Krievijas tradīcija lamāt valdību, baidīties no tās un negaidīt no tās nekā laba. Bezgalīgā noteikumu maiņa, īpašuma attiecību nestabilitāte, pretrunīgie likumi — tas viss nespēj veicināt normālu biznesa attīstību valstī.

Kas attiecas uz tā saucamo "federatīvo paketi", tad tā pilnībā atbilst likumu pieņemšanas loģikai, jo katram valstiskās vai municipālās varas orgānam ir jābūt ne tikai tiesībām, bet arī atbildībai.

Es patiešām vēlos mainīt kārtību, kuras dēļ Krievijas pilsoņi, dzīvojošie vienā vai otrā federācijas subjektā, šodien vairāk līdzinās "reģionāli pakļautajiem" nekā vienotas valsts pilsoņiem.

Reģionos tiek slāpēta ekonomiskā brīvība. Reģionālais bizness ir sadalīts starp "savējiem", bet prese, tāpat kā "brīvās" sabiedriskās organizācijas, atrodas nenogurdināmā vietējās vadības redzeslokā. Mēs nevēlamies vietējo ierēdņu patvaļību un pilnīgu nelikumību. Krievijā ir efektīvas valstiskās varas deficīts — tas ir fakts.

Reģionu vadītājiem pēc likuma ir dotas milzīgas pilnvaras, uz kurām pēc noteikumiem nevar pretendēt prezidenta pārstāvji. Svarīgākais šeit ir pavisam kas cits — izveidojot apgabalus, federatīvā vara nezuda, bet gan pietuvinājās teritorijām un to problēmām.

Spēcīgas un efektīvas valsts izveidošana nekādā gadījumā nevar un nedrīkst novest pie pilsoņu brīvību pārkāpumiem. Krievijai nav jābūt un tā nebūs policijas valsts.

Demokrātija Krievijā tika nolaista no augšas — tas pirmkārt. Īsā laika sprīdī mēs nomainījām visus politiskās un sociāli ekonomiskās sistēmas pamatus — otrkārt. Vēsturiskā nepieciešamība mums vienkārši liedza attīstīties evolucionāri. Pastāv ievērojami resursi, lai valdība kļūtu daudz efektīvāka, darbspējīgāka.

Valstij ir pašai sevi jāpilnveido — jāaudzina ierēdņi, radot tiem noteiktas iespējas un turklāt ieliekot tos zināmos rāmjos. Taču tajā pašā laikā jārada apstākļi, lai būtu tiesības no visiem pārējiem prasīt ievērot noteikumus, kurus valdība ieraksta likumos. Esmu absolūti pārliecināts, ka šiem procesiem ir jāattīstās pareizi un citam cits jāpapildina.

Eksistē labvēlīga ārējā konjunktūra, ko mēs izmantojam, un es par to atklāti esmu runājis. Mēs necenšamies iekarot lētu, bet īslaicīgu popularitāti. Mēs cenšamies formulēt saimniecisko darbību tā, lai radītu labvēlīgus apstākļus ražošanai un ekonomikai kopumā.

Var netērēt politiskos resursus, neiet uz konfrontāciju un būt visiem pieņemams. Taču es uzskatu, ka tas nav pareizi. Tālab nav jādodas uz Kremli, bet jānodarbojas ar ko citu. Neko nedarīt, saglabājot politisku nevainību? Ja es būšu pārliecināts par savas rīcības pamatotību, tad es rīkošos enerģiski.

Jebkuru produkciju Krievijā ieved pēc viszemākajiem tarifiem. Un, mūsdienīgam muitas sistēmas korupcijas līmenim pastāvot, ir bezjēdzīgi saglabāt milzīgo muitas likmju apjomu — jo ne valdība iegūst tos ienākumus, uz kuriem tā cer, ne ekonomika ir pasargāta. Nepieciešams tikai rīkoties. Un pēc tā, ko jūs pašlaik redzat, var secināt, ka mēs rīkojamies akurāti un virzāmies uz priekšu.

Neviens nav pasargāts no kļūdām, un tās arī spēj samazināt atbalsta bāzi. Taču es nekad neaizmirstu to, ko teicu, stājoties amatā: strādāt atklāti un godīgi. Pats galvenais aizsardzības līdzeklis — paskaidrot visas savas darbības.

Sabiedrībai acīmredzot pašlaik pati galvenā problēma ir Čečenija. Kāds, pēc jūsu domām, būs šīs problēmas atrisināšanas ātrums?

Ātrums ir vajadzīgs, tikai ķerot blusas. Man, kā arī lielākajai daļai cilvēku, ar kuriem es runāju Čečenijā, ir skaidrs: ārpus Krievijas Čečenija nekļūst patstāvīga. Tā kļūst par ekspansijas objektu no ekstrēmistisko spēku puses. Krievijai tas nav pieņemami, jo, kļūstot par ekspansijas objektu, Čečenija tūlīt pat kļūst par placdarmu uzbrukumam Krievijai. Šī problēma mums ir jārisina tur, kur tā radusies. Ja ļausim tai izvērsties, mēs ne tikai iznīcināsim valsti, bet radīsim tiešus zaudējumus visām tām tautām, kuras dzīvo Krievijas Federācijā. Pēdējos 10 gados Čečenijā gandrīz vesela paaudze izaugusi vardarbības apstākļos. Un šīs problēmas atrisināšana prasa ne tikai karadarbību, bet masveidīgu sociālo rehabilitāciju, efektīvu politisko procesu, resursus un zināmus zaudējumus.

Viena no lielākajām mūsu valsts priekšrocībām, kas notur to lielāko valstu sarakstā, ir augstais sabiedrības izglītības līmenis. Pasaulē pastāv informācijas revolūcija, mēs nedrīkstam atpalikt.

Nav pieļaujams tas, ka vara ir tieši proporcionāla kapitāla un īpašumā esošo vērtību apjomam.

MIL ir svarīgākais demokrātiskas sabiedrības elements. Pilsoņu iespējas brīvi paust savas idejas un panākt to realizāciju. Tā ir svarīgākā MIL funkcija. Konflikts starp MIL un valdību ir izdomāts. Es uzskatu, ja valdība patiešam vēlās lai MIL būtu patiesi neatkarīgs, demokrātisks sabiedrības attīstības līdzeklis, tai ir jāpiešķir noteikta preference šim tirgus segmentam.

Krievijā, kā jebkurā sevi cienošā valstī, eksistē bāze, uz kuras pamata mēs varam būvēt savu, ja tā var teikt, morālo ēku. Taču tālab mums ir nepieciešams stiprināt valsti, ekonomiku, demokrātijas institūtus. Un arī brīvu presi.

Sākot strādāt Drošības padomē, es arvien vairāk pārliecinos, ka pasaule attīstās ļoti intensīvi. Krievija šajā konkurences cīņā atpaliek. Mūsu attīstības tempi ir zemāki nekā attīstītajās un dažās attīstošajās valstīs.