Mūsu sabiedrības dziļākā būtība

Turpinām lasītāju diskusiju par satiksmes negadījumu cēloņiem un to novēršanas iespējām.

Patiesībā tas, kas notiek uz ceļiem, tikai parāda to, kāda ir mūsu sabiedrība tās dziļākajā būtībā. Un mēs varam droši gaidīt, ka drīz kādā citā jomā mums parādīsies tas pats! Paradokss? Nē! Loģiskas sekas mūsu sabiedrības morālei gan.
Ne jau velti tautas paruna vēsta: “Zivs pūst no galvas.”
Ar to arī sāksim. Atbildēsim godīgi paši sev – priekš kam mums ir likumi? Nu protams – lai tos apietu, nevis pildītu. Un ne tikai ceļu satiksmes noteikumi vien – visi! Kāda ir mūsu valsts augstāko amatpersonu attieksme pret tiem? Un ne tikai pašreizējo, bet visu – gan “krievu” laiku, gan atmodas laiku, gan neatkarīgās Latvijas laiku. Sākot ar likumu pieņemšanu, tajos, apzināti vai ne, tiek atstāti “caurumi”. Ja tiem, kuriem jākontrolē likumu ievērošana, uz to aizrāda, politiķi to neņem galvā un ignorē, jo viņi taču zinot vislabāk. Visā valsts pārvaldē atbildības jomas pārklājas, bet likumi un citi normatīvie akti patiesībā šādās situācijās ir pretrunā cits citam. Nav vienota skatījuma uz tiesību aktu sistēmu kā tādu! Un, ja mums kāda likuma atsevišķa norma traucē, mēs (te es domāju politiķus) to izmainām, kā mums vajag. Nevaram atklāti rīkoties – nekas, izliksimies, ka tādas normas vispār nav, rīkosimies pēc “revolucionārā taisnīguma” principa. Tautai jau tas patiks... Galvenais ir parādīt, ka es cīnos un man ir stingra roka.
Izpratni un respektu pret kaut ko bērnos ieaudzina ar vecāku sapratni un rūpēm. Vismaz normālās ģimenēs tā ir. Vai valsts ar tās pārstāvošajām amatpersonām rūpējas par saviem iedzīvotājiem? Ņemsim jebkuru jomu, un atbilde diemžēl būs noliedzoša. Tas, ko dara amatpersonas, lielākajā un labākajā sadaļā gadījumu ir savu spalvu spodrināšana, rūpes tikai un vienīgi par savu “tēlu” sabiedrības acīs, nemaz nemēģinot risināt problēmu pēc būtības! Piemērus no Valsts darba inspekcijas pārziņā esošajām sfērām varu nosaukt krietni daudz. Bet, ja par bērnu (tas ir, valsts iedzīvotājiem) nerūpējas, vai mēs varam gaidīt, ka attieksme pret valsti, tās iedzīvotāju regulējošajiem noteikumiem būs ar respektu un izpratni?
Vai amatpersonas ir atbildīgas par to, kas notiek? Jā, bet arī šeit ir jārunā par attieksmi.
Mašīnas brauc pa ceļiem, vai ne? Bet kādi tie Latvijā ir? Varu apgalvot – vissliktākie Eiropā, bet viens premjers ņem un sagrauj to pašu vārgo ceļu remontu un uzturēšanas finansēšanas sistēmu, kas vēl eksistē, jo, lūk, zogot un esot dārgi. Pierādījumu gan nav, bet tā liekoties. Cik ilgu laiku vajadzēs, lai atkal šo sistēmu mēģinātu sastutēt? Pēc būtības, nevis kādam ministram spodrinot savas spalvas sabiedrības acīs!
Mašīnām ir jāatbilst kaut kādām drošības prasībām, vai ne? Bet cik tehniski nepārbaudītu mašīnu braukā pa Latvijas ceļiem? Vai CSDD, policija vai kāds cits zina to valstu avāriju statistiku, kuru cēlonis ir mašīnas tehniskie defekti? Vai kāds ir meklējis risinājumu? Vai sods par šādas mašīnas ekspluatāciju ir tāds pats kā par braukšanu dzērumā? Vai divus gadus apskati neizgājušai mašīnai nebūtu jāanulē un jānodod CSDD valsts reģistrācijas numurzīme?
Piekrītu, ka avārijās nav tik daudz vainojamas mašīnas, cik cilvēki, kuri ar tām brauc. Sāksim ar skolu. Kāpēc ceļu satiksmes noteikumu mācīšana pirmklasniekam Izglītības ministrijas izpratnē ir lieka? Kāpēc paša cilvēkbērna izglītošana par reālajām briesmām, kas viņu apdraud sadzīvē, uz ceļa, darbā, ir lieka? Nav naudas, lai to darītu? Maksājam uz ceļiem, un ne tikai!
Attieksme pret alkoholu taču visur ir pozitīva – skatāmies filmas, viena otra ministra runas televīzijā, visi dzer, bet kāpēc es to nevaru, ja tas dod iluzoru, tomēr labsajūtu. Vai tajās pašās autoskolās nevar uztaisīt vienu “dzeršanas stundu” un tās laikā pamērīt topošā šoferīša reakcijas ātrumu, pārvēršot to bremzēšanas ceļa metros vai attiecīgā datorprogrammiņā parādot, kas ar viņa mašīnu notiks, šim reakcijas ātrumam samazinoties? Kamēr cilvēkbērns uz savas ādas nebūs izmēģinājis, ka tas “sit pa pirkstiem”, kaut arī tikai datora ekrānā, tikmēr neko viņam neiestāstīsi. Un vispār nemākam runāt ar cilvēkiem par alkoholu un tā vietu cilvēka dzīvē.

Ikdiena 2.maijs, Rīga. Taksometrs – automašīna “Ford Scorpio”, kas no Vanšu tilta iebrauca Zunda kanālā. Avārijā smagi cieta abi vīrieši, kas atradās mašīnā. Vadītājs un pasažieris bija alkohola reibumā Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Vai jēdziens “braukšanas kultūra” autoskolās eksistē? Kad mācījos es, tad neeksistēja, tagad mācījās meita un arī nedzirdēju, ka kaut ko tādu mācītu un eksāmenā CSDD prasītu. Viss atkarīgs no instruktora godaprāta, bet par to jau viņam nemaksā. Jā, agresīvu braukšanu autoskolās gan nemāca, to iemācās paši. Cienīt otru cilvēku blakus, arī otru šoferīti uz ceļa laikam nemāca daudzās ģimenēs, bet mūsu politiķiem jēdziens “cieņa pret oponentu” vispār ir tumša bilde.
Man gadās apkārt pabraukāt diezgan daudz. Arī sodus esmu saņēmis “par pārsniegšanu”, kā jau visi, arī avāriju ar dauzītiem dzelžiem esmu izraisījis. Par daudzu rajonu ceļu policiju varu teikt tikai to labāko – viņi nedzen soda naudu summas, bet tiešām audzina un soda par reāliem pārkāpumiem. Taču Rīgas un Rīgas rajona ceļu policija – tas ir īpašs gadījums. Man brīžiem šķiet, ka satiksmes drošība viņus neinteresē vispār, tikai “iekasēt”. Un arī attieksme pret šoferīšiem ir kā pret ienaidniekiem. Un ko mēs gribam sagaidīt pretī? Labvēlīgu attieksmi, palīdzību un sadarbību no tiem, kurus ienīstam? Kamēr nebūs abpusējas labvēlības starp policiju un šoferiem, attiecībās uz ceļa nekas nemainīsies. Lai cik paradoksāli tas liktos, vairāk šai ziņā tomēr būtu jāmainās policijai. Piemēram, Jelgavā to var, kāpēc Rīgā ne?
Varbūt vajag izveidot Satiksmes biroju, kura pakļautībā atradīsies gan ceļu policija, gan CSDD, gan ceļu būvētāji un uzturētāji, un šis birojs būs pakļauts kaut kam vienam? Nu kaut vai Ministru prezidentam.
Sēdēt slēpņos – piedodiet, tas ir garām! Sēdēja jau, bet nekas pēc būtības taču nemainījās! Esiet uz ceļa, ar trafaretētas mašīnas klātbūtni vien disciplinējiet, palīdziet tur, kur jāpalīdz organizēt un regulēt mašīnu plūsmu, neķeriet “uz ātrumu” tikai uz lielajām šosejām, cilvēki vairāk iet bojā uz mazajiem ceļiem! Baigie sodi, nu un! Tos vienkārši nemaksā un viss! Atņemt tiesības? Nu un – tūkstoši brauc bez tām! Ko darīt? Man bail, ka arī ar mašīnu konfiskāciju neko nevar panākt – žiguli var dabūt arī par 50 latiem. Toties kādas iespējas būs tuvāk pie sadales esošajiem “uzvārīties”! Mans priekšlikums ir – tiesāt, paredzot piespiedu darbus par sanitāriem slimnīcu traumu nodaļās vai ātrās palīdzības brigādēs, traumu punktos, morgos utt.
Bet “biezās” mašīnas – patiesībā tā ir sabiedrības attieksmes izpausme pret valsti. Valsts uzspļauj mums, bet mēs varam uzspļaut valstij, un padariet mums kaut ko!
Piedodiet, es neticu, ka kādai valsts amatpersonai šī problēma rūp pēc būtības! Neticu, jo mēneša laikā izārstēt slimu sabiedrību nav iespējams! Neticu, jo nepārtraukti, katru dienu amatpersonas un valsts pēc būtības uzspļauj arī man – valsts ierēdnim, kurš godīgi dara savu darbu, lai valsts mehānisms darbotos. Bet tas jau ir stāsts par citu tēmu.
Ja nu kādu interesē tas, ko sauc par darba aizsardzību, vienmēr esmu preses rīcībā.

Valdis Dūms,

Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītājs, šoferis ar 21 gada stāžu