Kā pasaulē strādā lobiji?

Lobēšana tiek piekopta arī valstīs, kur tā nav reglamentēta. Proti, lai gan likumdošanā nav paredzēta iespēja lobēt, tas nenozīmē, ka uzņēmēji necenšas pārstāvēt savas intereses. Arī Latvijā nereti tiek runāts par lobisma reglametāciju, tomēr konkrēta rezultāta – likumdošanas – nav. Piedāvājam iepazīties ar pasaules praksi un šā jautājuma risinājumu tādā lielā starptautiskā organizācijā kā Eiropas Savienība (ES).

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Eiropas Parlamentā

Sabiedrībā nav vienprātības jautājumā par to, vai ir nepieciešams īpašs likums, kas reglamentē lobismu. Piemēram, divām nozīmīgākajām ES institūcijām – Eiropas Komisijai (EK) un Eiropas Parlamentam (EP) ir pilnīgi atšķirīga nostāja. Parlaments pēc aptuveni desmit gadus ilgušām diskusijām ir ieviesis īpašas, lobiju darbību reglamentējošas pamatprasības, bet EK, uzsverot savu atvērtību visām sabiedrības grupām, neko vairāk kā brīvprātīgi akceptējamu ētikas kodeksu nav izstrādājusi.
Lobēšanas gadījumu pieau-gums un ES institūciju jūtīgums pret publisko tēlu lika interešu pārstāvēšanu kaut nedaudz regulēt. Tāpēc lobiji tagad seko pašu izstrādātiem uzvedības kodeksiem, kas pieprasa, piemēram, norādīt vārdu un kompāniju, un klientu, kuru viņš pārstāv. Kodeksi izslēdz jebko, kas varētu tikt formulēts kā kukuļdošana politiķiem vai amatpersonām. Arī EP ir savs lobiju uzvedības kodekss.
Likumu un noteikumu paviršība Briseles lobijiem veicina praksi, kas var tikt uzskatīta kā negodīga un nepieņemama lielākajā daļā Eiropas valstu galvaspilsētu. EP pakāpeniski pastiprina nosacījumus šajā jomā, bet progress ir lēns, un noteikumu nepietiek. 1997.gadā Eiropas Parlaments ieviesa obligātu reģistru, kurā lobijiem jāreģistrējas. Pagājuši vairāki gadi. Pašlaik lobiju reģistrs nav nekas vairāk kā sējums, kurā apkopotas veidlapas, kas lobijiem jāaizpilda, lai saņemtu pastāvīgu (viena gada) apliecību (atšķirīgu no citiem apmeklētājiem) iekļūšanai Parlamenta ēkās. Lobijiem nepieciešams norādīt viņu organizāciju vai kompāniju, nevis klientus, kurus tie pārstāv, kaut arī EP lobiju uzvedības kodekss formulē, ka lobijiem vienmēr jādeklarē, ko viņi pārstāv, kontaktējoties ar parlamentāriešiem. Reģistra dati ir publiski pieejami – ikviens var nākt un šķirstīt tūkstošiem ierakstu (kopēt tos nav atļauts). 1999.gadā daži EP locekļi ierosināja reģistru publicēt internetā, bet tas nav noticis.
Lai gan vāji, EP noteikumi joprojām ir labāki nekā tie, kas regulē lobiju darbu EK un Ministru padomē. Šajās institūcijās vienīgā iespēja, kā regulēt lobiju aktivitātes (t.i., informācijas ieguves iespējas liegšana), ir ar noteikumu “Piekļuve informācijai” starpniecību. Šie noteikumi izskatās labi tikai uz papīra. Dažos organizāciju izplatītajos cirkulāros pat parādījies teiciens: “Viņi saka caurskatāmība, bet domā slepenība.” Sākumā bija doma, ka sabiedrībai tiks dota visplašākā iespēja piekļūt EK un Padomes pieņemtajiem dokumentiem. Bet patiesībā šie iekšējie “uzvedības noteikumi” ir vairāk nekā sliktu slavu ieguvušā Britu oficiālo noslēpumu likuma eiropeiska kopija.

Eiropas Komisijā

EK pieeja ir balstīta uz atklātību un vienlīdzīgu izturēšanos. Tajā pašā laikā tiek rekomendēts izveidot pašregulācijas sistēmu, proti, interešu grupām izstrādāt savus uzvedības kodeksus, par pamatu ņemot kritērijus, kas uzskaitīti Komisijas paziņojuma “Par atklātu un strukturētu dialogu starp Komisiju un speciālajām interešu grupām” pielikumā “Minimālās prasības uzvedības kodeksam starp Komisiju un speciālajām interešu grupām”. Šis dokuments ir pirmā oficiāli izdotā Komisijas vadlīnija, kas attiecas uz interešu grupām. Pašregulācija nav darbojusies un nedarbojas, un Komisijai nepārprotami nepieciešams pieņemt mērus, kas pieprasa radikālu politikas maiņu. Lobēšana Briselē nozīmē to, ka ar savu īpašo vēstījumu tikt saklausītam ir gaužām grūti. Ir pienācis brīdis, kad EK atklāti jānoteic, ka:
1) brīva un atklāta piekļuve ES institūcijām ir svarīgs publisko interešu jautājums;
2) ES ierēdņu un parlamentāriešu lobēšana ir leģitimēta aktivitāte;
3) iedzīvotājiem ir jāzina, kas mēģina ietekmēt ES;
4) reģistrācijas sistēmai nevajadzētu traucēt brīvu un atklātu pieeju ES.

Amerikas Savienotajās Valstīs

Iepazīstoties ar pasaules praksi tēmas kontekstā, var izdalīt trīs pieejas, kas legalizē un reglamentē lobismu. Visstingrākās prasības ir Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tur 1995.gadā pieņemts “Lobisma akts”.
Šis likums nosaka vairākas būtiskas lietas. Piemēram, ar šo likumu noteikts, ka ikvienam lobijam ir jāreģistrējas 45 dienu laikā no brīža, kad minētais lobijs pirmo reizi veic lobija kontaktu ar prezidentu, viceprezidentu, kongresmeni vai citu publiskās varas pārstāvi vai darbinieku.
Tāpat noteikts, ka lobijs ir jebkura persona, kuru nodarbina klients, sniedzot personai finansiālu vai citādu kompensāciju par pakalpojumiem, kas iekļauj vairāk nekā vienu lobija kontaktu. Bez tam reģistrētajiem lobijiem ir jāiesniedz regulāri pārskati reizi pusgadā (ir noteiktas arī šo pārskašu formas). 1995.gada lobēšanas akts noteic, ka lobija aktivitātes iekļauj kontaktus un plānošanu, izpēti, kā arī citas tāda veida darbības, kas papildina šādus kontaktus. Lobija kontakti tiek definēti kā mutiska vai rakstiska komunikācija ar Kongresa locekļiem, darbiniekiem, augstākā ranga izpildvaras amatpersonām par tēmām, kas attiecas uz likumdošanas un administratīvā procesa jomām.
Interesanti, ka aktā ir iestrādātas precīzas normas, kas regulē likumdevējiem pasniegto atļauto dāvanu, izklaides un transporta izmaksu lielumu. Šie noteikumi tika veidoti, lai panāktu taisnīgumu “politiskā lobija laukā”, jo labdarības organizācijām un citām bezpeļņas organizācijām bija neiespējami sacensties vai pat pielīdzināties korporatīvajiem lobijiem dāvanu lielumā.

Vācijā

Vācijā nav īpaša likuma par lobismu, taču ir Bundestāga noteikumi (pieņemti 1972.gadā) par apvienību, asociāciju un to pārstāvju reģistrāciju – visi, kas ir ieguvuši pieeju valdībai un parlamentam. Atšķirībā no ASV šie noteikumi attiecas tikai uz juridiskām personām, kurām ir jānorāda apvienības nosaukums, adrese, biedru skaits, kā arī savu interešu jomas. Reģistrējoties tām nav nepieciešams sniegt pārskatu par naudas līdzekļiem. Sniegtā informācija drīzāk noder pašiem Bundestāga deputātiem, lai viņi zinātu, ar cik spēcīgu (plaši pārstāvētu) organizāciju viņiem ir darīšana. Savukārt “Bundestāga locekļa uzvedības kodekss” uzliek par pienākumu katram deputātam noteiktā kārtībā publiskot informāciju par savu sadarbību ar dažādām organizācijām un uzņēmējsabiedrībām.

Francijā

Francijas pieredze lobisma legalizācijā atšķiras no jau minētajām. Lobisms un lobēšana ir aizliegta, pamatojoties uz Nacionālās sapulces reglamentu, bet tas nenozīmē, ka lobisma nav.
Saskaņā ar 1958.gada konstitūciju valstī darbojas Sociāli ekonomiskā padome (Conseil economique et social), kas sastāv no valsts profesionālo grupu pārstāvjiem. To uzdevums ir sniegt atzinumus par visiem likumprojektiem, kas skar attiecīgās jomas. Būtībā šī padome darbojas kā savdabīgs lobiju parlaments.
1884.gadā Francijā tika pieņemts likums par apvienību brīvību, kas veicināja lobiju aizsardzību. Būtībā lobiji politiķiem stādīja priekšā savus patronus – cukura, tabakas un metāla karaļus. Šobrīd Francijā ir vairāk nekā 1500 šādu grupu ar profesionālu profilu. Bet naudas un varas saaugšana valstī notika un notiek galvenokārt pa kluso. Valdības struktūras distancējas no lobijiem, katrā gadījumā nelegalizē attiecības ar viņiem. 1969.gadā lobisma darbība vairāk atgādināja korupciju, un vairumā gadījumu tāda tā ir arī mūsdienās. Jauns mēģinājums lobiju statusa noteikšanai valstī notika 1981.gadā, kad pēc 23 gadu ilgas gollistu valdīšanas atkal vajadzēja sakārtot publiskās varas un nozaru attiecības. Šajā laikā Francijā parādās sabiedrisko attiecību konsultācijas un firmas, jo prezidents Fransuā Miterāns pēkšņi pasludināja komunikācijas nepieciešamību starp valdību/parlamentu un galvenajiem ekonomiskajiem spēkiem.
Atbilstoši Francijas parlamentārisma tradīcijām deputāti noteikti pauž kāda intereses un reizē piebilst, ka aizstāv tikai tautas intereses. Lobijus viņi sauc par ekspertiem, bet lobēšanas tehniku izvēlas un realizē patstāvīgi. Šīs parādības legalizācijas process kavējas, bet sabiedrisko viedokli joprojām nav izdevies formulēt, proti, lobisms ir atbalstāms vai ne.

Latvijā?

Latvijā par lobēšanas legalizāciju vēl spriež. Nav skaidrs, vai lobisms būtu reglamentējams vai nebūtu. Tāpat nav skaidrs, kuras valsts pieredzi pārņemt. Tomēr viena no atziņām, kura gūstama, analizējot ārvalstu pieredzi, un kuru vajadzēs pieņemt arī Latvijai, ir tā, ka lobismu pilnībā regulēt un kontrolēt nav iespējams. Neformālie kontakti ir un paliks visefektīvākie.

Aija Babre,

sociālo zinātņu maģistre sabiedrības vadībā