Kur Kurzemes spoguļi dzidrinās

Talsu pauguraines ezeri pētnieku mēģenēs

Kalnezera viens krasts

Un Kalnezera cits krasts

Ābeļu ezers Autores foto

Pēdējos piecdesmit gados iegūts un izmantots liels daudzums ķīmisko savienojumu, kas būtiski ietekmē dabu. Piesārņojot gaisu, ūdeni un augsni, var tikt apdraudēta apkārtējās pasaules daudzveidība untautsaimniecības attīstība. Tāpēc dabas aizsardzība ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem.Taču cilvēki piegružo ūdeņus, atstāj krastmalās sadzīves atkritumus, posta krastmalu augus, nelikumīgi zvejo zivis un ķer vēžus, ūdenstilpēs ievada neattīrītus sadzīves un rūpnieciskos notekūdeņus. No tā, cik sabiedrība ir izglītota vides jautājumos un ar savu rīcību sekmē vides ilgtspējīgu attīstību, tai skaitā investē līdzekļus negatīvo ietekmju novēršanai, ir atkarīgi vides stāvokļa uzlabojumi.

Lai videi draudzīga apsaimniekošana

Eiropas Savienības (ES) vides politikā ūdens aizsardzība ir viens no pirmajiem sektoriem, kur ar direktīvām noteikti kvalitātes normatīvi ūdenim atkarībā no tā izmantošanas veida. Dabas ūdeņu kvalitātes pasliktināšanās saistāma pirmām kārtām ar saimniecisko darbību ūdenstilpes sateces baseinā.
Sateces baseinu kompleksas apsaimniekošanas pieeja ir ietverta ES “Ūdeņu struktūrdirektīvā”. Tās mērķis ir saglabāt un uzlabot ūdens ekosistēmu stāvokli, veicināt ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu.
Ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija ir atzīta par prioritāru vides problēmu Latvijā.
Eitrofikācija ir apstākļi, kad ūdenstilpē līdz ar biogēno elementu (slāpekļa, fosfora un citi savienojumi) satura pieaugumu ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte. Tā vispirms vērojama kā aļģu attīstība, organisko vielu uzkrāšanās un kopumā rada būtisku ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Eitrofikācijā samazinās ūdenstilpju bioloģiskā daudzveidība, bet krasi pieaug dzīvo organismu kopējā masa ūdenī. Galvenais negatīvais eitrofikācijas efekts ir ūdenstilpes daudzveidīgās izmantošanas iespēju krasa samazināšanās.
Cilvēku darbības ietekmē ūdeņos nokļūst biogēno elementu, fosfora un slāpekļa savienojumi. No ūdenī izšķīdušajām barības vielām ir atkarīga ezera augu un dzīvnieku valsts: jo vairāk neorganisko barības vielu, jo vairāk ezerā augu – gan aļģu, gan augstāko ūdensaugu. Ar tiem barojas gan sīkbūtnes, gan zivis u.c. Ūdensaugi aizņem aizvien jaunas platības, katra audze līdz savas sugas maksimālajam augšanas dziļumam. Līdz ar to zivīm samazinās nepieciešamā dziļuma platība nārsta vietās, tāpat ļoti biezās audzēs zivis neiet nārstot. Ūdensaugu sadalīšanās gaitā izveidotās dūņas un augsnes erozija veicina nārsta vietu aizsērēšanu. Izzūd smilšainās un akmeņainās piekrastes.
Atklātās ūdensteces un ūdenstilpes, tai skaitā ezeri, ir ļoti jutīgi dabas objekti. Latvijā ir vairāk nekā 3000 ezeru.

Kāpēc aizaug ezeri?

Talsu pauguraines dabas parka ezeri un krastmalas ir teritorijas ar nozīmīgu estētisko, ekoloģisko un bioloģisko daudzveidību. Cilvēku darbība veicinājusi ekosistēmas izmaiņas un ezeru aizaugšanu.
Pēdējos trīsdesmit gados ezerus ietekmējošos faktorus Talsu paugurainē var iedalīt divos posmos.
Pirmais ietver padomju laiku, kad veikta plaša meliorācija, lauku apvienošana, lielu lopkopības kompleksu celtniecība ūdenstilpju tuvumā. Intensīva saimniekošana, pārmērīga minerālmēslu lietošana, neattīrītu notekūdeņu un sadzīves ķīmijas atlieku novadīšana ūdeņos negatīvi ietekmējusi ezerus.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pakāpeniski samazinās saimnieciskā aktivitāte. Tas veicina ezeru apkārtnes aizaugšanu ar krūmiem, jo pļavas daudzviet netiek ne noganītas, ne nopļautas, bet augsne un ūdeņi ir bagāti ar barības vielām.
Ezeru ilgtspējīgas funkcionēšanas nodrošināšana ir viens no parka prioritārajiem uzdevumiem. Ūdeņu ķīmiskās un bioloģiskās kvalitātes izpēte, no vienas puses, un cilvēku darbības slodzes raksturojums, no otras, ir galvenie faktori, kuru pētīšana nepieciešama, lai veiktu efektīvu ezeru aizsardzību un apsaimniekošanu.
Saņemot finansējumu no Latvijas Vides aizsardzības fonda un līdzfinansējumu no ieinteresētajām pašvaldībām un ezeru īpašniekiem, 2003. gadā tika veikta savdabīgāko Talsu pauguraines dabas parka ezeru un krastmalu vides izpēte. Projekta izstrādi veica Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vides kvalitātes monotoringa laboratorijas laboranti Jānis Šīre, Māra Dzene un LU Bioloģijas institūta asistente Ilga Kokorīte.
Pētnieki noteica ūdens ķīmisko sastāvu, analizēja fitoplanktonu un zooplanktonu, noteica ezeru aizaugumu pakāpi ar makrofītiem, kā arī dūņu ķīmisko sastāvu un smago metālu koncentrāciju tajās.
2003. gadā pētīja sešus no trīspadsmit Talsu pauguraines dabas parka teritorijā esošiem ezeriem. Pētījuma lauka darbus – paraugu ņemšanu – veica jūlijā. Izstrādājot projektu, iegūtos pētījuma rezultātus salīdzināja ar Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti. Salīdzināšanai galvenokārt izmantoja rādītājus, kas noteikti karpveidīgo zivju ūdeņiem.

Kad ziedēšana vieš bažas

Augiem visvairāk nepieciešami trīs elementi: slāpeklis, fosfors, kālijs. No to proporcijas palielinās vai palēninās augu augšanas intensitāte. Paaugstinātas biogēno elementu koncentrācijas izraisa ūdeņu aizaugšanu un “ziedēšanu”, kā arī dažādu sāļu veidā kaitē zivīm.
Fosfors ūdenī nonāk ar komunālajiem ūdeņiem, ar noteci no lauksamniecības zemēm, no lopkopības novietnēm u.c. Pētītajos Talsu pauguraines ezeros kopējā fosfora vērtības ezeru ūdenī 0,5 m dziļumā svārstās no 0,144mg/l Lejaslabiņu ezerā līdz 0,228mg/l Kalnezerā. Piegrunts slānī kopējā fosfora vērtības ir robežās no 0,179 mg/l Čumalu ezerā līdz 0,364 mg/l Lejaslabiņu ezerā.
Šīs vērtības pārsniedz Ministru kabineta noteikumos Nr.118 noteikto kopējā fosfora koncentrāciju mērķlielumu karpveidīgo zivju ūdeņiem (0,100 mg/l). Salīdzinājumā ar normatīvo mērķlielumu fosfora koncentrāciju ūdenī Talsu pauguraines izpētītajos ezeros tā ir paaugstināta: Kalnezerā un Kamparezerā – 2,3 reizes vairāk, Ābeļu ezerā – 2, Sirdsezerā – 1,7, Čumalu – 1,6, Lejaslabiņu – 1,4 reizes vairāk. Paaugstināta fosfora koncentrācija, it sevišķi Kalnezerā, Kamparezerā un Ābeļu ezerā, sekmē ezeru straujāku eitrofikāciju.
Kopējā slāpekļa un kopējā fosfora koncentrāciju attiecība ezeru ūdenī 0,5 m dziļumā ir diapazonā no 17 Kamparezerā līdz 37 Lejaslabiņu ezerā.

Izšķīdušā skābekļa avoti ūdenstilpēm ir atmosfēras skābeklis un fotosintēzes procesi ūdenī. Izšķīdušais skābeklis ir svarīgs gan dzīvajiem organismiem, gan ūdenī nokļuvušo vielu neitralizācijas procesos. Paaugstinoties temperatūrai, skābekļa šķīdība ūdenī samazinās. Šīs sakarības dēļ seklajos ezeros bieži novērojams skābekļa trūkums karstajās vasaras dienās. Katrai zivju sugai ir atšķirīgs minimālais skābekļa saturs ūdenī. Tas ir atkarīgs no augu fotosintēzes intensitātes un no tā skābekļa daudzuma, kas sajaukšanas procesā ūdenī nokļūst no gaisa, no zivju, dzīvnieku un augu elpošanas procesu intensitātes, no organisko vielu oksidēšanās.
Ja ezeros ir ļoti attīstīts fitoplanktons, izdalītā skābekļa daudzums attiecīgajā temperatūrā var pārsniegt normāli ūdenī šķīstošo daudzumu, citiem vārdiem, ūdens var tikt pārsātināts. Piemēram, ja ūdens piesātinātība ar skābekli pārsniedz 250 % jeb 2,5 reizes, tas var kļūt par zivju bojāejas cēloni.
Talsu pauguraines pētītajos ezeros izšķīdušā skābekļa koncentrācijā ir vērojama vertikālā stratifikācija – ūdens augšējā slānī 0,5 m dziļumā tas ir 8,0–10,08 mg/l, savukārt piegrunts slānī skābekļa koncentrācija ir ļoti zema (Sirdsezerā – 0,32, Lejaslabiņu ezerā – 0,48 un Kamparezerā – 0,96 mg/l). Skābekļa zemo koncentrāciju ezera dziļākajos slāņos var skaidrot ar ūdens stratifikāciju vasaras sezonā, ko lielā mērā nosaka ezera īpatnības – ezeri ir dziļi, bet to platība ir samērā maza, tādēļ virsējie ūdens slāņi ar apakšējiem nevar sajaukties. Savukārt augstās izšķīdušā skābekļa vērtības ūdens virsējā slānī var skaidrot ar intensīvajiem fotosintēzes procesiem. Skābekļa izsīkumam ir būtiska ietekme uz visu ezeru: skābekļa trūkums izraisa fosfora atgriešanos no sedimentiem ūdens slānī, kam ir liela nozīme eitrofikācijas paātrināšanā. Tādos ezeros nevar dzīvot to sugu zivis, kam nepieciešams vēss un ar skābekli bagāts ūdens. Bezskābekļa apstākļos veidojas kaitīgi savienojumi, kas nelabvēlīgi ietekmē gan grunti apdzīvojošos organismus, gan zivis.

Dr. oec. Rita Oškalne,

sabiedriskās organizācijas “Talsu pauguraines dabas parka atbalsts” projekta vadītāja

Otra daļa — seko

Katrai ūdenskrātuvei ir savs skaistums. Arī Čumalu ezeram

Uzziņai

Normālos apstākļos ūdens reakcija pH, kas ieteicama visu sugu saldūdens zivīm, ir robežās no 6,5 līdz 8,5. Ūdens pH novirzes var izraisīt dažādu ķīmisko savienojumu īpašību izmaiņas, piemēram, ūdens pH pazemināšanās var radīt smago metālu atbrīvošanos no nogulumiem un līdz ar to arī koncentrāciju pieaugumu ūdeņos. Ūdens pH var paaugstināties, ja stipri savairojies fitoplanktons. Spilgtā saules gaismā “ziedošā” ūdenī reakcija var paaugstināties pat līdz pH 10,6, bet naktī paaugstināta ogļskābes gāzes satura dēļ nokristies līdz pH 5,5. Abi šie gadījumi zivīm ir ļoti kritiski un var būt par cēloni dažu zivju sugu bojāejai. Piemēram, asaris iet bojā, ja ūdens reakcija ir pH 9,2, līdaka – ja pH 10,7, līnis un karpa – ja pH 10,8.
Talsu pauguraines ezeru ūdeņiem pH ir neitrāla līdz vāji sārmainai. Dziļākajos piegrunts slāņos ūdens pH ir nedaudz zemāks (līdz 6,52 Kamparezerā), salīdzinot ar ūdens slāni 0,5 m dziļumā.