"Manu tēvu iesēdināja trakomājā"

"Komsomoļskaja pravda"

— 2000.07.07.

Ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva jaunākā brāļameita Gaļina Brežņeva dzīvo ASV. Uz dažām dienām viņa bija ieradusies Maskavā. Mūsu korespondents tikās ar viņu.

Viņam tika "kukurūzas posts"

Viņai patīk, ka viņu uzrunā vārdā pa amerikāņu vīzei. Mēs norunājām tikties pie metrostacijas "Puškinskaja". Ļubova Brežņeva pa savas atbūtnes laiku pamatīgi aizmirsusi mūsu pazemes braucamlīdzekli, tāpēc apmaldījusies, aizbraukusi pa citu līniju un nokavējusies par 10 minūtēm. Taču atvainojās tā, it kā būtu nokavējusies stundu.

Uzreiz bija skaidrs — ģenerālsekretāra brāļameitai nepavisam nav liberālu uzskatu.

— Es nesaudzīgāk nekā citi krievi Amerikā kritizēju Gorbačovu un Jeļcinu. Tāpēc es uztvēru Putinu kā šī šausmīgā laikmeta beigas. Viņā ir kaut kāda tīrība, godīgums. Varbūt, ka rīt es mainīšu savas domas, bet pusgadu, kopš novēroju Putinu, viņš man nav licis vilties.Viņš ir viengabalains cilvēks.

— Atšķirībā no jūsu tēvoča...

— Tēvocis, tāpat kā tēvs, bija labs cilvēks. Taču labs sava vājuma dēļ. Nevis spēka ziņā. Viengabalainas dabas viņš, protams, nebija.

— Vai jūs varat iedomāties Leonīdu Iļjiču mūsdienās? Kā viņš uzņemtu visu, kas valstī noticis bez viņa?

— Ai, mans nabaga tēvocis dabūtu sirdstrieku. Viņš dzimis 1906.gadā un bija sava laika bērns. Viņš uzskatīja, ka sociālisms — tas ir labi. Ka večiņām nav jāubago. Ka iztikai jāpietiek visiem, ka bērniem jāatpūšas pionieru nometnēs, bet zinātniekiem jāsaņem darba alga. Tā bija viņa psiholoģija.

— Vai sen, kopš esat kļuvusi par tādu režīma apoloģēti? Vai tad, kad atstājāt valsti, domājāt tāpat?

— Lai nu ar ko, bet ar apoloģētiku es nekad neesmu nodarbojusies. Es sen gribēju aizbraukt no Padomju savienības. Bet tad mani pārāk cieši uzraudzīja VDK, lai varētu to izdarīt. Taču par sociālismu man ilūziju nebija. Sacīju Leonīdam Iļjičam, ko domāju. Un viņš to uzņēma normāli. 1990.gadā, līdzko radās iespēja izbraukt no Padomju savienības, es devos uz ASV. Amerikāņi tad bija sajūsmā par Gorbačovu. Bet pret Brežņevu izturējās ļoti slikti. Tikai pēdējos gados, kad viņi redzēja tā dēvētās demokrātijas rezultātu, sākuši objektīvāk vērtēt lietas. No jauna masu informācijas līdzekļos parādījās interese par Brežņeva sociālisma laikmetu, un par viņu sākuši rakstīt, ka Leonīds Brežņevs savam laikam bijis labs politiķis.

— Tik labs, ka pat savā valstī pārvērtās par staigājošu anekdoti.

— Anekdote nav vissliktākā piemiņa, ko par sevi var atstāt tāda līmeņa politiķis. Ja būtu raidījuši lāstus viņa adresē, tas būtu sliktāk. Es neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu nolādējis Brežņevu.

— Vai par 1964.gadā gatavotās Hruščova nomaiņas detaļām tēvocis jūs informēja?

— Informēja, un vēl kā. Man, var sacīt, liktenis bija lēmis atrasties notikumu centrā. Par sazvērestību zināju tieši gadu iepriekš. Manu numuru viesnīcā "Maskava", kur es gatavojos iestājeksāmeniem svešvalodu institūtā, vienkārši pārvērta par konspiratīvo dzīvokli. Uz turieni brauca apgabalu komiteju, CK sekretāri.

Es precīzi zinu — ideja nāca no Brežņeva, Ignatova un Podgornija. Pirmā saruna par to, ka Ņikitam Sergejevičam laiks aiziet, notika viņu kompānijā 1963.gada septembrī, jau gadu pirms apvērsuma. Kā manu tēvoci, tā viņus visus bija nobiedējušas Hruščova reformas. Jūs neatceraties, bet es atceros — 50.gadu beigās veikalos gulēja tikai cūku astes un ausis. Valsts bija sabrukusi. Mans tēvocis, nokļuvis pie varas, sacīja: "Man ticis kukurūzas posts. Būs daudz darba".

"Svešas gultas nekad nav

mani interesējušas"

— Vai ASV jūs viegli atklimatizējāties?

— Nē, ļoti grūti piemērojos. Amerika man bija teātris. bet es — skatītāja. Es atbraucu bez valodas, mana pamatvaloda ir franču; pagāja gads, kamēr es ieguvu draugus. Ne velti pastāv uzskats, ka jūs varat būt laimīgs, ja jums ir nauda un draugi.

— Jūs izliekaties... Jums tomēr bija vieglāk nekā citiem emigrantiem. Ne katru uz Ameriku aizbraukušo sargā Brežņeva brāļameitas statuss.

—Ko jūs... Amerikā pret tituliem nav nekādas cieņas. Viņus jūs interesējat vienīgi kā personība. Bet, otrkārt, es tur ierados, kad tēvoča reputācija bija sabradāta.

— Un tomēr grāmatu par Brežņevu jūs tur izdevāt ātri.

— Jā, es ASV uzrakstīju grāmatu. To pārsteidzoši ātri pieņēma un pārtulkoja. Drukāja Amerikā diezgan pazīstama izdevniecība "Random House". Grāmatu veiksmīgi pārdeva gandrīz kā bestselleru. No 11,3 tūkstoš eksemplāru metiena pārdoti 11 tūkstoši. Amerikā tas ir liels metiens. Tā iekļuva pat 12 gada labāko grāmatu sarakstā. Mans darbs guvis ievērību kā grāmata, kas "amerikāņiem palīdz labāk izprast svarīgākos pasaules notikumus".

— Vai amerikānisko dzīves stilu esat pieņēmusi?

— Kā pie mums mēdz teikt — "nelien ar savu taisnību citā klostetrī". Tādēļ noteiktus lietišķo un cilvēcisko attiecību noteikumus esmu pieņēmusi. No otras puses, no tur dzīvojošiem krieviem amerikāņi arī daudz mācās. Man daudz kas amerikāņos patīk. Viņi vispār ir laipna nācija. Tādēļ es ļoti ņēmu pie sirds, kad iedegās skandāls ap Moniku Levinsku. Mani svešas gultas nekad nav interesējušas.

Tas nebija mīlestības romāns

— Leonīdam Iļjičam arī bija mīlestības romāni. Par tiem mēs uzzinājām tikai pēc viņa nāves. Sevišķi dīvains izskatījās viņa sakars mūža nogalē ar ārstējošo medmāsu. Vai jūs ar viņu bijāt personīgi pazīstamas?

— Nē. Taču uzreiz labošu. Tas nebija mīlestības romāns. Lai gan Brežņevi daudz par to runāja. Visos līmeņos. Viņu sauca par Irinu. Viņš bija aizrāvies ar viņu. Viņš vispār mīlēja sievietes, bija vājš šajā ziņā. Viņai bija gadi 25, viņam pie 70, milzīga vecuma starpība. Un šī jaunā lēdija stipri viņu ietekmēja, pat dažreiz uzkliedza sievai Viktorijai Petrovnai.

— Vai jūs attaisnojat viņu?

— Es neesmu tiesnesis savam tēvocim. Vēl jo vairāk personiskajās attiecībās. Varu tikai sacīt: manā bērna atmiņā saglabājušās sarunas, ka tēvocis nekad nav bijis laimīgs ģimenē, nekad nav mīlējis savu sievu. Viņi vispār bija ļoti dažādi. Viktorija Petrovna — noslēgts, nesimpātisks, nekomunikabls cilvēks. Un viņš — pilnīgi pretējs. Ar attīstītām draudzības jūtām, atklāts, patika sievietēm. Tādēļ visi šie flirti un aizraušanās zināmā mērā attaisno viņu.

— Ar jūsu tēvu Brežņevam arī neizveidojās labas attiecības... Kāpēc?

— Mana tēva drāma bija nevis tā, ka viņš bija ģenerālsekretāra miesīgais brālis, bet gan tā, ka viņu pataisīja par ģenerālsekretāra brāli. Tēvs ilgus gadus dzīvoja provincē, strādāja par metalurgu, ceha priekšnieku. Un te uzreiz viņam Maskavā dod nodaļu zinātnes un tehnikas komitejā. Tas ir, noliek latiņu, pār kuru viņš nespēj pārlēkt. Vienīgais, kas viņam ir, — tikai uzvārds. Pie viņa sāka griesties tauta ar lūgumiem, sūdzībām. Un visnekaunīgākie, kas gribēja dzīvokļus, kristālus, ārzemju braucienus, aplenca viņu beigu beigās ciešā lokā. Viņš nespēja no tā tikt laukā. Viņam bija vājš raksturs, viņam patika iedzert. Brālis nevēlējās iedziļināties šajā situācijā. Un tā radās konflikts. No vienas puses plosa lūdzēji – zagļi, mafija, bet no otras — VDK un ietekmīgais brālis. Un tēvs salūza, aizgāja bojā kā personība. Beigu beigās viņu aizvāca no acīm prom, ievietoja trakomājā.

— PSKP CK ģenerālsekretāra brālis sēdēja trakomājā? Tas nevar būt...

— Diemžēl tieši tā notika. Es nedomāju, ka tēvocis tur bija pielicis savu roku. Tēvs man atklātības brīdī reiz atzinās: "Mani iesēdināja Viktorija Petrovna, mana sieva un mana vecākā meita".

— Par ko...

— Tēvs ar savu uzvedību kompromitēja brāli. Tēvs beigās nodzērās. Ja jūs būtu saticis manu tēvu un kaut reizi ieskatījies viņam acīs... Tās bija nopērta suņa acis. Cik reižu redzēju viņu raudam, žēlojamies. Starp citu, tajā ģimenē mīlēja savus radiniekus sēdināt trakomājā. Lūk, arī Gaļina Brežņeva, lai viņai debesu valstība, beidza savu ceļu turpat.

— Vai uz Leonīda Iļjiča bērēm 1982.gadā jūs ieradāties?

— Principā negāju. Negribēju redzēt tēvoci zārkā. Tēvs aicināja uz bērēm. Pēc tam atnesa videokaseti. Es nevarēju to noskatīties.

Mans tēvs nomira 1993.gadā. Tolaik biju Amerikā. Viņu apglabāja bez manis. Es ar grūtībām sameklēju vietu Vagaņkovas kapos. Urna bija ievietota sienā. Pie tās līdzās simtiem citu ieraudzīju plāksnīti "Brežņevs Jakovs Iļjičs. 1912. — 1993." Es raudāju un lūdzos. Vēl tagad apraudu viņa grēcīgo dvēseli.

Dosjē

Ļubova Jakovļevna Brežņeva —ģenerālsekretāra jaunākā brāļa Jakova Iļjiča Brežņeva meita. Beigusi Maskavas Pedagoģiskā institūta franču valodas nodaļu. Ir divi pieauguši dēli. Dzīvo Sanfrancisko (Kalifornijas štats).

Aizraujas ar tenisu, peldēšanu. Ir pastāvīgs vadošo amerikāņu telekompāniju viesis.

Vasīlijs Ustjužaņins