Ārzemju presē

Vācu “Die Presse” raksta, ka Briselē rēķinās ar to, ka Austrijas ārlietu ministre Benita Ferero-Valdnere turpmāk uzņemsies attīstības palīdzības komisāres pienākumus vai arī daļu no pašreizējā ārpolitikas komisāra Krisa Patena uzdevumiem. Starp citu, tas var nozīmēt, ka austriešu komisāre būs atbildīga par jaunā ES diplomātiskā dienesta izveidošanu. Nav izslēgts, ka B.Ferero-Valdnerei varētu piešķirt kompetences kādā noteiktā reģionā, piemēram, Balkānos vai arī jaunajās ES kaimiņvalstīs austrumos.

•

Vācu “Der Standard” rakstā “Valsts vadīšana, balstoties uz bailēm” vēstīts, ka vēl nesen kā Krievijā, tā Rietumos, attieksme pret oligarhiem bijusi ļoti negatīva. Taču pakāpeniski apstākļi stabilizējas un attieksme mainās. Kad sākās akcija pret naftas kompāniju “Jukos”, neviens nešaubījās, ka apsūdzības uzrādīšana ir tikai iemesls, lai bloķētu tās līdera Hodorkovska politiskās ambīcijas un mainītu kompānijas īpašnieku. Visiem bija skaidrs, ka tieši valsts vara ne vienmēr ievēro likumu. Turklāt tas neesot atsevišķs gadījums, jo telekompānijas NTV sagraušana 2001.gadā notikusi pēc līdzīgas shēmas. Taču Krevijā šādiem pazemojumiem tiekot pakļauti ne tikai oligarhi, bet visa uzņēmēju sabiedrība. Šādi ietekmēts bizness nevarot būt valsts attīstības motors un pilsoniskās sabiedrības balsts.

•

Amerikāņu “The Wall Street Journal” publicējis rakstu par diviem postpadomju prezidentiem. Autors atzīmē, ka zinātnieki ir salīdzinājuši Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu ar dažādiem līderiem, sākot ar Pēteri Lielo (I) un beidzot ar Šarlu de Gollu un Pinočetu. Taču nepalīdzot rast nekādu izpratni ne par politisko situāciju Krievijā, ne par paša Putina rīcību un personību. Vienīgi atrodot analoģisku valsts līderi, kuram, nākot pie varas, nācies saskarties ar tādām problēmām kā “korupcija valsts pārvaldē, valsts ekonomiskais bankrots, etniskais separātisms, diskreditēts priekšgājējs”, varētu gūt izpratni par faktoriem, uz kuriem pamatojas Krievijas “atkāpšanās” no demokrātijas. Autors meklēto analoģiju atrod Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili personā. Patiešām interesants salīdzinājums.

•

Starptautiskais izdevums “Financial Times” raksta, ka tibetiešu ticība ir viena no atlikušajām konstantēm, kas saglabājusies pat pēc 50 brutālās ateistiskās Ķīnas Komunistiskās partijas diktatūras gadiem. Tibeta ir pretojusies Ķīnas okupācijai visu šo laiku, taču Ķīnas ekonomiskā attīstība esot jauns līdzeklis tās rokās tibetiešu pakļaušanai un pārveidošanai. Autors apgalvo, ka valdība atbalsta tibetiešus, lai tie spētu pilnvērtīgi izmantot ekonomikas pieauguma sniegtās iespējas, piemēram, iegūstot augstāko izglītību. Taču obligāts priekšnosacījums esot arī dalība Ķīnas komunistu partijā, pieņemot tās ateistiskās nostādnes. Raksta pamatdoma – ekonomiskā izaugsme dod jaunas iespējas Ķīnai izvērst kontroli pār Tibetas pamatiedzīvotājiem kā ekonomiskā, tā garīgā ziņā, parādot saistību starp šiem faktoriem.

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas materiāliem

Lappusi sagatavojis
Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv