Bibliotēkas sien gaismas tīklu

Vidzemes bibliotekāru septītā konference, kas nupat notika Stāmerienā, ir kā aplis, kas noslēdzies. Tagad nav vairs neviena Vidzemes rajona, kam bibliotekāru apmācības būtu gājušas secen. Par to, kā mazpamazām tiek siets bibliotēku Gaismas tīkls, kas aptvers visu valsti, stāsta Latvijas Bibliotekāru biedrības prezidente Anna Mauliņa.

Vidzemes bibliotekāru septītā saieta dalībnieces “Ziedugravas” pagalmā Foto: Antra Spurdzāne

– Sapnis ir gluži reāls: visas Latvijas bibliotēkas ir jāpieslēdz internetam. Mūsdienās tā ir vienīgā iespēja, kā strādāt atbilstoši trešā gadu tūkstoša prasībām. Ikvienā Latvijas vietā cilvēkiem jādod iespēja iegūt pasaules informāciju. Tas ir viens. Bet otrs, kas, manuprāt, ir galvenais, – lai visas bibliotēkas savu informāciju ievadītu šajā globālajā tīmeklī un lai to varētu iepazīt okeāna viņā krastā. Taču, lai varētu sākt sarunāties ar pasauli gan okeāna šajā, gan viņā krastā, ir vajadzīgas iespējas. Un ar iespējām Latvijas laukos pagaidām ir tā, kā ir. Lūk, šeit, Gulbenes pusē, pašlaik jaunas zinības gūst 80 bibliotekāres no Vidzemes mazajām bibliotēkām. Tas, protams, ir lieliski. Tikai – cik lieliski viņas jutīsies, mājās pārbraukušas? Jo statistika ir reāla un nepielūdzama: no 867 pašvaldību pārziņā esošajām bibliotēkām interneta pieslēgums šodien ir tikai 329. Protams, procentuāli ainu varētu uztvert kā vairāk vai mazāk apmierinošu: te, Gulbenes rajonā, šobrīd internets ir trešdaļā bibliotēku. Tas nozīmē, ka līdz dienai, kad Gaismas tīklā būs ietverta visa Latvija, acīmredzot paies krietns laika sprīdis.
Mums nekas cits neatliek kā būt reālistiem: šogad, kā apgalvoja Valsts aģentūras Kultūras informācijas sistēmas galvenais Valsts vienotās bibliotēku sistēmas projekta vadītājs Aldis Liepa, publiskajām bibliotēkām Gaismas tīkla veidošanai ir atvēlēti 2,5 miljoni.

– Kā šī nauda tiks likta lietā?

– Sākotnēji bija vairāki konkursi, kuros piedalījās publiskās bibliotēkas un ieguva gan naudiņu interneta ierīkošanai savās bibliotēkās, gan informācijas sistēmu “Alise” – vienu no vecākajām Austrumeiropā. Un arī šodien speciālisti bibliotekārēm stāstīs par šīs informācijas sistēmas jaunumiem. Tā kā viss notiek, viss veidojas. Tomēr piekrītu: arī man gribētos, lai tas būtu ātrāk.

– Tātad kaut kas bremzē. Kādi cinīši tad gāž gaismas vezumu?

– Psiholoģisko barjeru bibliotekāri pārvarējuši un kaut vai šodien varētu strādāt, ka acis zib. Vienīgais cinītis – nauda, nauda un vēlreiz nauda. Kaut gan līdzekļi skaitās piešķirti, tomēr apritē to vēl nav.

– Un cik no solītā reāli ir iekritis makā?

– Precīzas informācijas man pie rokas nav. Varētu būt kādi 200 tūkstoši. Taču pie durvīm jau rudens, tad – gada beigas, bet mēs joprojām ar ilgošanos gaidām solītos miljonus.
Andrejs Upīts vienam no saviem biezajiem romāniem izvēlējās zīmīgu nosaukumu – “Zīda tīklā”. Tas ir tīkls, kas aptver maigi un nemanāmi, tikai atbrīvoties no tā ir bezgala grūti. Un ļoti negribētos, ka iecerētā Gaismas tīkla pavedieni naudas trūkuma dēļ samezglotos un pārvērstos mazo bibliotēku perspektīvas smacējošā zīda tīklā. Jo, kā sarunā iestarpina Stāmerienas bibliotēkas vadītāja Sandra Resne, bibliotēka pagasta ļaužu dzīvē šodien ir kļuvusi par īpašu vietu.
– Bibliotēka piesaista ne tikai ar to, ka cilvēks – kā tas bija gluži nesen – šurp atnāk pēc grāmatas, avīzes tad, ja viņš nevar to iegādāties. Šodien uz bibliotēku nāk pēc informācijas, kas lauku ļaudīm kļuvusi pieejama ar tīmekļa palīdzību. Un, ja pagastā interneta nav, cilvēki jūtas kā mucā: vai tiešām tāpēc, lai uzņēmējs uzzinātu pašu nepieciešamāko, viņam kā sendienās jāklidzina – labi, šodien ne vairs ar zirdziņu, bet mašīnu, – uz rajona centru vai vēl tālāk – uz Rīgu? Un ko lai dara skolēni? Varam būt gandarīti: mums bibliotēkā ir pieslēgums un trīs datori. Gribi ko uzzināt, uzklikšķini “google”, un atbilde rokā.
– Bet mēs ar Mauliņas kundzi nule kā runājām par atgriezenisko saikni, ko viņa uzskata par ļoti būtisku: ne tikai pasaule – mums, bet arī mēs – pasaulei. Jo laikam ne bez nodoma šī saieta organizatori par savu devīzi ir izvēlējušies Zentas Mauriņas vārdus: “Grāmata pati par sevi ir tikai apdrukāts papīrs, tikai mijiedarbībā ar lasītāju tā iegūst mirdzumu. Lasītājs ir zeme, kurā sēkla aug vai aiziet bojā.” Tuvinot šo domu mūsdienām, laikam ir jārunā ne tikai par tām grāmatām, kas līdzi atnes tipogrāfijas smaržu, bet arī par plašo interneta zemi, kurā rītdienas “sēkla aug” – par saņemtās un tīmeklī ievadītās informācijas mijiedarbību. Un tā kā mēs pašlaik esam Stāmerienā…
– Mēs esam ļoti bagāti. Pirmkārt, jau ar vēsturi.
Un – kāda sakritība! Tai pašā laikā, kad Stāmerienā kopā sanākuši Vidzemes bibliotekāri, pagastā strādā arī arheologi. Un te, Smoņu senkapos, kur pie ezera reiz bijusi kādreizējo novada iedzīvotāju apmetne, arheologi atklājuši trīs bērnu apbedījumus, kas, visticamāk, izdarīti vidējā dzelzs laikmetā, tas ir – laikposmā no 7. līdz 9. gadsimtam. Bet, ja kādam svešiniekam rodas vēlme ielūkoties tajā pagasta vēstures daļā, kas jau krietni tuvāka mūsdienām, tad Stāmerienā grūti atrast cilvēku, kas spētu aizrunāt pagasta padomes priekšsēdētāju Raiti Apalupu – no viņa mutes informācija plūst kā no pilnības raga:
– Jūs “Gepardu” esat lasījusi? Protams, ka jā. Šim romānam līdzi nāk pasaules slava. Taču ne katrs zina, ka Džuzepes Tomazi di Lampeduzas sieva Aleksandra nāk no fon Volfu dzimtas. Un Stāmerienas muiža piederēja baroniem Volfiem. Tad, lūk, slavenais itāļu rakstnieks te, Stāmerienas pilī, tika aizvadījis ne vienu vien vasaru. Taču ne tikai saikne ar sicīlieti Lampeduzu dara godu Stāmerienas pilij. Arī pati neorenesanses stilā celtā ēka, kas pagastu rotā jau pusotru gadsimtu, ir apbrīnas vērta. Tā kā mums ir gan par ko pašiem priecāties, gan – ko ciemiņiem parādīt.
Lūk, tieši par to – lai potenciālie ciemiņi, Latviju vēl neredzējuši, pat pasaules otrā malā varētu uzzināt par mūsu skaistākajām senajām ēkām, tagad rūpi tur Piļu un muižu asociācija. Un tās izpilddirektore Laima Lupiķe arī Stāmerienā sanākušās bibliotekāres rosina sniegt informāciju un, roku rokā strādājot, interneta mājaslapas par Latviju veidot pēc iespējas saistošākas un bagātākas: jo vairāk šādu daudzveidīgu, informācijas piesātinātu vizītkaršu ieies tīmeklī, jo atpazīstamāka kļūs Latvija – ar savām pilīm, bibliotēkām, dabu un cilvēkiem. Taču, lai to iespētu, ir nepieciešams laiks, vēlme un, protams, līdzekļi. Ja tā visa neaptrūks, tad – pa actiņai vien – 2007. gadā tiks sasiets Latvijas Gaismas tīkls, topot jo dienas jo redzamāks, pašiem noderīgāks un pasaulē skaidrāk pamanāms.

Baiba Šāberte