"Plaisa starp poļiem un krieviem"

"Newsweek"

— 2000.07.17.

Cerība, ka Maskava sāks kopēt Varšavas entuziastiskās brīvības alkas, ir zudusi.

Kāds vecs joks no aukstā kara visaukstākajām dienām: francūzis un krievs brauc pretējos virzienos ar Maskavas-Parīzes ātrvilcienu. Abi vilcieni pusceļā satiekas Varšavā. Francūzis izkāpj, apskatās un vaicā: "Vai tā jau ir Maskava?" No otra vilciena izkāpj krievs un prasa: "Vai mēs jau esam Parīzē?" Joks nebija tik daudz par Staļina laiku arhitektūru, kas vēl joprojām ir redzama Varšavas centrā līdzās daudzām modernām biroju ēkām, bet gan par atšķirīgo pilsētas atmosfēras uztveri. Francūzim tā saistījās ar represijām, pelēcību un trūkumu. Krievam tā radīja iespaidu par relatīvu brīvību, krāsainību un plašām iespējām.

Es tikko atgriezos no brauciena pa Krieviju un Poliju, un, ticiet man, šis joks nebūt nav novecojis vai aizmirsts. Ne tāpēc, ka krievs varētu sajaukt Varšavu ar Parīzi, vismaz runājot par brīvības smaržu. Bet gan tāpēc, ka atmosfēra Varšavā nekādi neatgādina Maskavā valdošo. Es esmu dzīvojis un strādājis abās pilsētās un nekad neesmu bijis vairāk pārsteigts par augošo plaisu abu starpā. Jebkādas deviņdesmito gadu sākuma cerības, ka Krievija ātrā gaisā virzīsies uz konverģences pusi ar Poliju un līdz ar to arī ar Rietumeiropu, ir pilnībā izgaisušas. Tajā pašā laikā Polija nav vienkārši pārvarējusi kritisko posmu savā politiskajā un ekonomiskajā pārveidē, — tā ir pārcēlusies uz dzīvi citā pasaulē.

Kad pirms divām nedēļām es biju Varšavā, tā lepni noturēja "Demokrātisko valstu kopienas" konferenci, kurā piedalījās pārstāvji no vairāk nekā 100 valstīm. Šķita pilnīgi dabiski, ka pilsēta, kuras vārds savulaik tika piešķirts Varšavas Paktam, tagad ir izpelnījusies neapstrīdamas tiesības simbolizēt demokrātijas atdzimšanu. Kāds amerikāņu cilvēktiesību aktīvists neatlaidīgi mēģināja man ieskaidrot, ka konferencē vajadzētu izveidot "Varšavas cilvēku", kurš ir apņēmies tālāk izplatīt demokrātiju un kurš būtu spējīgs nomainīt "Davosas cilvēku", kas orientējas vienīgi uz biznesu. Taču pirms tam, kad es biju Maskavā, tur tika runāts par pamazām augošajām represiju pazīmēm jaunā prezidenta Putina valdīšanas sākumā. Jautājums tur nebija par to, vai Krievija atslīdēs atpakaļ brīvības jautājumā, bet gan — cik tālu atpakaļ.

Ironiskā kārtā Poliju it kā ir novājinājusi kārtējā ieilgusī valdības krīze, ko izraisīja valdības koalīcijas sabrukums, kamēr tajā pašā laikā Krievijai beidzot ir radies spēcīgs jauns vadītājs. Tomēr tas nav svarīgi. Tāpat kā itālieši, arī poļi jau ir pieraduši nodarboties ar savām lietām, lai kāda arī nebūtu krīze. Politikas iespaida robežas nosaka visumā taisnīgi likumi, kuri ir skaidri un izprotami ikvienam. Šādi likumi un noteikumi nekad nav iesakņojušies Krievijā, kur robežšķirtne starp brīvību un apspiešanu, starp likumīgo un nelikumīgo labākajā gadījumā ir izplūdusi. Šāda situācija rada labvēlīgu augsni straujai veco instinktu atdzimšanai: varasvīri mēģina iebaidīt, bet iedzīvotāji sagaida iebaidīšanu. Īpaši tad, kad jaunais spēcīgais vadītājs ar VDK pagātni pats rosina šādu instinktu atdzimšanu.

Godīgi runājot, Putina "rosinājumi" līdz šim nav bijuši patiesi "drakoniski". Pagaidām viņa darbības galvenokārt ir aprobežojušās ar mediju magnāta Vladimira Gusinska ieslodzīšanu cietumā uz četrām dienām un pret viņu izvirzītajām apsūdzībām par naudas piesavināšanos, kuras droši vien vēl ir jāpierāda. Būdams viens no Krievijas "oligarhiem", Gusinskis ir pateicīgs mērķis, viens no tiem "jaunajiem krieviem", kuru milzīgā bagātība satracina tik daudzus trūkumā nonākušos līdzpilsoņus. Taču gandrīz ikviens saprot, ka Gusinskis par mērķi tika izvēlēts tāpēc, ka viņa mediju impērija, kas sevī iekļauj visā valstī vienīgo neatkarīgo TV staciju, radiostaciju, dienas laikrakstu un iknedēļas žurnālu "Itogi" (kas tiek publicēts sadarbībā ar "Newsweek"), kritiski izturas pret Putinu. Signāls ir pavisam vienkāršs: ja režīms var darīt, ko vēlas, ar tādām ietekmīgām personībām kā Gusinskis, kādas tad cerības ir citiem? "Ja aptauju aģentūra man tagad jautātu par manu viedokli par Putinu, es, bez šaubām, neteiktu neko sliktu," man atzinās kāda paziņa, lai gan viņas attieksme ir sevišķi negatīva. Bet cilvēktiesību kampaņas veterāns un domes deputāts Sergejs Kovaļovs man izteicās: "Es nedomāju, ka tiks ieviesti nopietni represīvi pasākumi, taču tie nemaz nav nepieciešami." Nav runas par totalitārismu kā "vecajos sliktajos laikos", taču nevar runāt arī par demokrātiju.

Ekonomiskajā ziņā kontrasti ir tikpat asi. Deviņdesmito gadu lielo daļu Polija bija Viduseiropas veiksmīgākā valsts, kuras ekonomiskā izaugsme svārstījās no 5 līdz 7 procentiem gadā. Ārvalstu un vietējie uzņēmēji droši investē savus līdzekļus, un strauji veidojas stabila vidusšķira. Jādomā, ka Krievija ir atguvusies no 1998.gada katastrofas un atkal darbojas pārlieku dārgi un spoži restorāni. Taču rodas iespaids, ka tas galvenokārt ir rezultāts augstākām cenām Krievijas naftas eksportā, nevis būtiskiem uzlabojumiem tautas saimniecībā. Joprojām par normālu tiek uzskatīta kapitāla bēgšana, un bezdibenis starp bagātajiem un nabagajiem ir satriecošs. Kamēr bagātie uzpērk īpašumus Kiprā, Spānijas dienvidos un Londonā, parlaments nesen noteica minimālo algu apmēram 5 dolāru apmērā. Tā nav samaksa par dienas vai pat nedēļas darbu. Tā ir mēnešalga. Gandrīz neviens nepelna tik maz, taču nav pārsteidzoši, ka skolotāji un ārsti iztiek no 35 dolāriem mēnesī.

1994.gadā aizbraucot no Varšavas, es tur slēdzu "Newsweek" biroju. Dažas citas amerikāņu informācijas organizācijas rīkojās līdzīgi. Saviem poļu draugiem es skaidroju, ka viņiem vajadzētu uzskatīt šo biroju slēgšanu par komplimentu, jo Polija vairs nav nemierīga un neparedzama zeme. Bieži vien man neizdevās viņus pārliecināt. Taču, kad sava nesenā brauciena beigās es apmeklēju Krakovu, kāds no maniem draugiem pasmaidīja un teica: "Ko tu dari šajā garlaicīgajā un normālajā valstī?" Diemžēl, nav ne mazāko cerību, ka kāds no maniem krievu draugiem tuvākajā laikā man pateiks kaut ko tamlīdzīgu.

Endrjū Nagorskis