"Izraēlas brīnuma pamatlicēji"

"Dagens Nyheter"

— 2000.07.16.

1975. gadā man bija kāds paziņa, kura vārds bija Dubi. Viņam piederēja mašīna "Peugeot 203" , ko vienmēr vajadzēja atstāt lejupejošā nogāzē, citādi pirms nākamā izbrauciena to nebija iespējams iedarbināt. Dubi dzīvoja īrētā istabā, kas bija pilna ar bojātiem aparātiem, kurus viņš remontēja līdz vēlai nakts stundai.

Kādu dienu viņš pazuda, jo bija devies uz ASV. Viņa paraugs tolaik nebija nekas neparasts — tehniski apdāvinātam izraēlim vajadzēja izvēlēties vai nu militāro rūpniecību, vai emigrēt. Mana māte, kas bieži uzturējās Veicmana institūtā Rehovotā — sava veida superuniversitātē, kurā drīkstēja iestāties tikai pēc doktora grāda iegūšanas, — stāstīja par pētniekiem, kuri mocījās tālab, ka viņu stipendijas draudēja izsīkt un ka viņi šādā gadījumā būtu spiesti pārcelties uz ārzemēm.

Teodors Hercls būtu apgriezies kapā, ja būtu zinājis, ka ebreju valsts neizmanto savus jaunos ģēnijus. Izraēlas ekonomika diemžēl bija radošajam garam nāvējoša sistēma. Zināms valsts uzņēmumu skaits, kurus apjoza ērti tarifi, kas tos padarīja par de facto monopolistiem, gādāja par ražošanu, neko netērējot tehniskajai attīstībai.

Izraēlā bija tāpat kā Ēģiptē un Meksikā — ekonomika atradās politisko vajadzību gūstā. Eksports sastāvēja no augļiem un dārzeņiem. Izraēlas augļi bija lēti tāpēc, ka svarīgāko ražošanas izmaksu sastāvdaļu — ūdeni — zemniekiem izdalīja par velti. Gruntsūdeņu krājumi izsīka, un tagad tie ir piesārņoti ar rūpniecības atkritumiem.

Šobrīd Izraēlā — diezgan pārsteidzoši — ir viena no pasaulē visdinamiskākajām high–tech ekonomikām. Haifas uzņēmumi speciālistus vervē Polijā un Indijā, lai gan 40 000 šīs nozares speciālistu ebreju bija atgriezušies mājās no Amerikas.

Viens no viņiem ir mans vecais paziņa Dubi. Tāpat kā simtiem citu tautiešu, viņš nokļuva Sietlā pie jaunā Bila Geitsa, kam bija idejas, bet nebija naudas. Dubi un parējie saņēma to uzņēmumu akcijas, kurus viņi paši veidoja, un rezultāts ir labi zināms. Šodien Dubi ir tik bagāts, ka "izbīstas, par to iedomājoties".

Divas personas nolīdzināja ceļu strukturālajiem pārveidojumiem — Francijas prezidents Šarls de Golls un Izraēlas politiķis Šimons Peress. Pēc sešu dienu kara 1967. gadā de Golls pārtrauca Peresa izveidoto, starp abām valstīm pastāvošo plaši sazaroto tehnisko un militāro sadarbību.

Šis lēmums Izraēlā izraisīja paniku. Tas notika dažus gadus pirms tuvināšanās ar ASV — no kurienes lai ņem ieročus? Nācās radīt pašiem savu militārās rūpniecības kompleksu. Jauni tehnikas uzņēmumi auga līdz ar armijas pasūtījumiem.

1984. gadā, kad Persess kļuva par premjerministru, slimā ekonomika draudēja ieraut valsti bezdibenī, inflācija bija 1000 procentu. Peresa šokējošais pasākums bija šāds — brutāli samazināt aizsardzības izdevumus.

Simtiem tehnikas uzņēmumu, kas bija saistīti ar militāro budžetu, nācās nostāties uz savām kājām. Pašu valstī tirgus nebija, un vienīgā izeja bija eksportēt. Tie, kuri izturēja šīs reformas, kļuva par galvu reibinošu pārvērtību pionieriem, kas Izraēlas sabiedrību ir pārveidojusi līdz pašiem pamatiem.

Nevienai citai valstij šobrīd nav vairāk elektronikas uzņēmumu, kas tiktu kotēti Ņujorkas biržā, taču nevienā citā Rietumvalstī nepastāv tik lielas ienākumu atšķirības kā Izraēlā, kur ienākumu sadalījums pirms 30 gadiem bija taisnīgāks nekā Padomju savienībā.

Natans Šahars