Problēma risināma kompleksi

Turpinām lasītāju diskusiju par ceļu satiksmes negadījumu cēloņiem un to novēršanas iespējām.

Ko darīt, lai uzlabotos situācija uz Latvijas ceļiem? – tas ir jautājums, par kuru šajās dienās sabiedrībā tiek daudz runāts. Priekšlikumi ir daudzi un dažādi, jāatzīst, arī labi. Tomēr tiek aizmirsta viena lieta – rezultātu nedos atsevišķas darbības. Problēma risināma kompleksi.
Viens no aspektiem, par kuru tiek runāts maz, ir sliktie Latvijas ceļi. Protams, galvenais avāriju iemesls ir nepareizi izvēlēts braukšanas ātrums, bet mazsvarīga nav arī Latvijas ceļu kvalitāte vai, precīzāk, nekvalitāte. Teju katrs autovadītājs piedzīvojis, ka braucot mašīna tiek sasvērta uz vienu pusi, tad uz otru pusi. Šādu ceļu nav mazums. Bīstamas vietas atrodamas, pat braucot pa lielajām šosejām. Un kas notiek, ja pa šādu ceļu brauc bravūrīgs, tikko autovadītāja apliecību ieguvis jaunietis? Šķiet, atbildēt uz šo jautājumu lieki. Par to runā statistika.
Līdz šim ceļu atjaunošana nav bijusi prioritāra. Pēdējos pāris gadus visi teicās gaidām Eiropas naudu. Tagad atklājies, ka Briseles naudas, protams, visiem Latvijas ceļiem nepietiks. Tikai šajā gadā uzskatāmi jūtams, ka Latvijā tiek atjaunotas gan šosejas, gan mazāki lauku ceļi. Cerams, ka tas turpināsies.
Otrkārt, šajā laikā vajadzētu aktualizēt jautājumu par policistu algām. Ja budžets neļauj algas paaugstināt, tad jāsamazina likuma un kārtības uzraugu skaits, bet tiem, kas paliek, kārtīgi jāmaksā un jāprasa pretī arī kārtīgs darbs.
Tomēr ar algu paaugstināšanu vien nebūs līdzēts. Līdztekus nepieciešami arī pasākumi tā sauktās piecīšu problēmas izskaušanai. Kā vienu no iespējām redzu policistu kontroles pastiprināšanu. Nav pieļaujams, ka augstas amatpersonas paļaujas tikai uz sabiedrības audzināšanu, cerot šādi atrisināt problēmu. Ja autovadītājam ir izdevīgāk un ērtāk iedot piecīti, nevis doties uz banku un veikt maksājumu, tad viņš arī to darīs. Ir jāpanāk, ka policisti baidās ņemt naudu, jo viņi riskē ar savu darbu. Un to ir iespējams panākt vienīgi tad, ja viņi zaudē arī pieklājīgu algu. Savukārt no darba var atlaist tad, ja tiek veiktas kontroles un atklāti pārkāpumi. Pašlaik, šķiet, šādu kontroļu ir maz un to rezultāti netiek publiskoti.
Saistībā ar policijas darbu, manuprāt, būtu ļoti nopietni jāvēršas pret policistiem, kuri rupji pārkāpj satiksmes noteikumus. Nav attaisnojama Iekšlietu ministrijas pozīcija, paziņojot, ka atsevišķi dati par policistiem – ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem – netiek apkopoti. Ja, piemēram, policists sakrājis noteiktu skaitu soda punktu vai arī brauc agresīvi, būtu jāizskata lieta par atbrīvošanu no ieņemamā amata. Tikai tā būs izskaužama sabiedrības negatīvā attieksme pret policiju.

Ikdiena 2.jūnijs, Ludzas rajona Zvirgzdenes pagasts. Automašīnu “VAZ 2101” vadījis 21 gadu vecs puisis. Mašīnā bija vēl viens puisis un divas jaunietes. Šoferis nav ticis galā ar žiguļa vadību. Spēkrats nobraucis no ceļa un ietriecies kokā. Cieta autovadītājs un visi trīs pasažieri. Šoferis notikuma vietu atstāja. Puisis, kā vēlāk noskaidrots, nav bijis alkohola reibumā, taču žiguli vadījis bez autovadītāja apliecības Ludzas rajona policijas pārvaldes arhīva foto

Nereti kā viens no galvenajiem avāriju iemesliem tiek minēta sliktā autovadītāju kultūra. Tāpēc, treškārt, nopietni būtu jāpievēršas šā jautājuma risināšanai. Turklāt jāaudzina ne tikai autovadītāji, bet arī gājēji.
Manuprāt, ceļu satiksmes noteikumi vai satiksmes drošība būtu obligāti mācāma skolās. Neaizmirsīsim, ka arī bērns, dodoties uz skolu, ir ceļu satiksmes dalībnieks. Protams, elementārāko, iemāca ģimene, bet, ja ģimenē bērns redz nihilismu (drošības jostu nelietošana, ielas šķērsošana pie sarkanā signāla utt.), tad skola varētu būt vieta, kur paskaidrot, kas un kā uz ielas pareizi darāms. Jau skolā jāstāsta, pie kā var novest satiksmes noteikumu neievērošana. Tāpat skolā jāiemāca, cik svarīgi ir lietot drošības jostas. Ir gana daudz speciālu filmu, kurās atspoguļots, kas notiek, ja pasažieris ir vai nav piesprādzējies. Turklāt, runājot par drošības jostām, arī policijai to lietošanai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.
Ceturtkārt, vajadzētu palielināt sodus par ātruma pārsniegšanu. Tagad, braucot ārpus apdzīvotām vietām ar ātrumu līdz 110 km/h, autovadītājs riskē ar pieciem latiem. Tas nav nekāds sods, tāpēc arī uz šosejas reti kurš brauc ar ātrumu, kas mazāks par 100 km/h. Manuprāt, šī ir situācija, kad visi pārkāpj noteikumus. Tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā vai nu ar pašiem noteikumiem, vai arī to kontroli. Ja sods būtu bargāks, autovadītāji padomātu, vai ir vērts riskēt. Lai kā negribētos, tomēr jāatzīst, ka sods disciplinē. Ja par vienu no galvenajiem traģisko avāriju iemesliem tiek uzskatīts pārāk lielais ātrums, ir jārīkojas, lai situāciju mainītu. Šeit gan jā- piebilst, ka būtu jāpārdomā, vai Latvijā nav autoceļu, kur ir labs segums un atļauto braukšanas ātrumu varētu palielināt.
Tātad pasākumi situācijas uzlabošanai uz ceļiem ir vairāki. Turklāt tie jāīsteno kompleksi, nevis pa vienam.

Zane Paleja,
jauna autovadītāja