"Izglītība visiem pret kulturālo dažādību?"

"Le Monde"

— 2000.04.19.

Pasaules izglītības forums noslēdz nodaļu vispārējās lasīt un rakstītprasmes nodrošināšanas vēsturē, ievadot jaunu: izglītības sistēmu atbilstību iedzīvotāju cerībām un vajadzībām.

Būs nepieciešama drosme, lai precizētu ne tikai saturu, metodes un nosacījumus, bet arī katras valsts izglītības pabeigtību (kā arī katras valsts iekšienē – katrai iedzīvotāju grupai), lai pamatizglītība visiem kļūtu par realitāti.

Kopš pasaules līderu un starptautisko organizāciju sanāksmes Taizemē 1990.gadā ir ievērojami mainījies pasaules politiskais, sociālais un ekonomiskais klimats.

Taču būtu jāatzīst acīm redzamais: šīs pamattiesības, kas ir noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, miljoniem bērnu, sieviešu un vīriešu visā pasaulē vēl ir tāls sapnis.

Ekonomisti un citi eksperti izmanto katru iespēju, lai uzsvērtu, ka valdības, kas cenšas piemēroties pasaules konkurences prasībām, uzlūko izglītību kā smagu nastu. Taču šis skaidrojums nav pietiekams. Šajā relatīvajā neveiksmē ir vainojami arī citi apstākļi, kuru saknes ir daudz dziļākas.

Starptautiskās kopienas aizstāvība izglītībai visiem nozīmē izglītību, kas pieļauj cilvēcisko, sociālo un ekonomisko attīstību un kas piedalās vienotas miera kultūras veicināšanā, kā to nosaka Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26.nodaļas gars: "Izglītības mērķim ir jābūt cilvēciskās personas piepildījumam, cilvēktiesību ievērošanai un pamatbrīvību veicināšanai. Tai ir jāveicina sapratne, iecietība un draudzība starp visām tautām un visām rasēm vai reliģiskām grupām, kā arī Apvienoto Nāciju darbība miera saglabāšanai."

Smagi konstatēt, ka izglītība nav kalpojusi tautu atbrīvošanai no zināšanu trūkuma. Tā nav palīdzējusi arī apliecināt cilvēku brīvību pašiem noteikt savu likteni.

Izglītība nav vienīgi zināšanu ieguves līdzeklis, bet arī morāles un ideoloģijas stprināšana, kas kalpo visai sociālajai struktūrai.

Vai iespējams panākt, lai izglītība būtu līdzeklis šo mērķu sasniegšanai, kur savu ieguldījumu dod Apvienotās Nācijas, neiejaucoties izglītības saturā un vienlaikus skarot kādas citas neatsavināmas tiesības: tiesības uz tautu pašnoteikšanos un kulturas dažādības ievērošanu? Tas ir viens no lielākajiem paradoksiem, ko izjūt UNESCO, kas ANO sistēmas ietvaros specializējas izglītības, zinātnes un kultūras jautājumos.

Jo izglītotāki ir iedzīvotāji, jo lielākas bagātības viņi spēj saražot — visa pasaule piekrīt šim uzskatam.

Dakāras sanāksme ir izdevība aicināt valstis veltīt savus centienus izglītības nodrošināšanai visiem.

Koičiro Matsura