Skats uz dzimteni tautiskos volānos. Vai tikai?

Īpaša attieksme un sajūtas pārņem, uzturoties ārzemēs, kad tiekamies un dzimtajā valodā sarunājamies ar šajā zemē dzīvojošiem tautiešiem. Droši var teikt, ka tam vairs nav sakara ne ar padomju gadu dzelzs priekškara noņemšanu, ne Atmodas laika brīvības patosu. Drīzāk tā ir pieklājības robežās esoša ziņkārība par šo cilvēku reiz izdarītu izvēli – nedzīvot savā etniskajā dzimtenē. Kā arī vēlme saklausīt sarunas biedra teiktajā joprojām dzīvu piederību savai tautai, pamanīt un novērtēt nodzīvotā laika diktētu svešās zemes ietekmi.Par dzīvi Ungārijā, par savu skatījumu uz notikumiem dzimtenē un nākotnes iespējām “Latvijas Vēstnesim” stāsta uzņēmēja un gide Gunta Medne.

Gunta Medne Foto: Zaida Kalniņa

Aiz kokiem redzēt mežu

– Kādas attiecības jūtat ar Latvijas valsti, ilgus gadus dzīvodama un strādādama Ungārijā?
– Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms man ir jāpaskaidro, kā es, būdama latviete, izprotu Latvijas valsts jēdzienu. Tā ir gan valsts pārvaldes piramīda, gan iedzīvotāji, kas apdzīvo noteiktu teritoriju. Tie ir dažādi līmeņi, un dažādas to starpā ir attiecības. Bieži vien diametrāli pretējas un pretrunīgas.

– Vai šāds skatījums jums palīdz izprast notiekošo dzimtenē vai gluži pretēji – attālina?

– Kā ikdienā uzkopjam savu mājokli, arī savas domas mēs mēdzam kārtot un atmest lieko. Cilvēks, kas pārzina situāciju, spēj savu viedokli labāk un pārliecinošāk pasniegt. Kas orientējas sliktāk, ir spiests pieslieties citu viedoklim. Es laikam piederu pie tiem pirmajiem.

– Kāds ir latvieša skats uz Latviju no tālienes?

– Es katru dienu lasu laikraksta “Diena” saīsināto elektronisko versiju. Ja to dara sistemātiski, veidojas noteikta un pilnīga aina. Man ir jāatzīst, ka plašsaziņas līdzekļi nodod sabiedrības vērtējumam un uzziņai ļoti maz tādas informācijas, ko es varu saukt par attīrītu un objektīvu. Lielākoties dominē nesvarīgas un nebūtiskas lietas. Tas liek domāt, ka cilvēki maz ko gūst, izlasot jaunākās ziņas par valstī notiekošo. Tas traucē cilvēkam savu domu gaitu virzīt taisni. Zināmā mērā tiek zaudēts mums visiem tik dārgais laiks. Dažbrīd man liekas, ka tas notiek tīšuprāt. Jāpiebilst, ka šī nav tikai Latvijas mediju problēma. Tā notiek visur pasaulē. Un es neesmu vienīgā, kas ļoti vēlētos, lai cilvēki vairāk uzzinātu personības izaugsmi veicinošu informāciju. Ne tikai man vien ir prasība pēc kvalitātes, taču šodien vairāk tiek piedāvāta kvantitāte. Turklāt sliktā kvalitātē.

Izjust vēl nenozīmē saprast un pieņemt

– Reizēm mēs nespējam adekvāti novērtēt savu darbu, tādēļ lūdzam skatu no malas, ko atzīstam par objektīvāku. Sakiet, kurās jomās, jūsuprāt, Latvijā ir kvalitātes deficīts!
– Ir kāds sakāmvārds: redzot atsevišķus kokus, var neieraudzīt mežu. Tas nozīmē, ka stāvam par tuvu, lai ieraudzītu kopējo ainu. Esot tālumā, gluži otrādi, ieraugām mežu, bet nesaskatām atsevišķus kokus. Arī šī ir pasaules nelaime.
Tas būs ideālisms, taču tik ļoti gribētos, lai, pirmkārt, latviešu tauta vienmēr uzturētu jau ieaudzināto prasību pēc kvalitātes. Reti kurai tautai šī īpašība ir tik labi izkopta. Esam nonākuši neapskaužamā situācijā, jo cīnāmies par savām prasībām, vērtībām, bet pasaulē valdošais ritms tās noniecina.
Savulaik Aspazija teica, manuprāt, viedus vārdus: “Ja nebūsim valdoša kā tauta, mūs atkal nomāks valdošā šķira, kas pie mūsu tautas nepiederēs.” Tie arī šodien ir dzīvi vārdi. Latviešu tautai par tās nacionālo izaugsmi, kultūru, tautas tradīciju pārmantojamību ir jādomā nepārtraukti. Kaut arī man negribas to atzīt, latvieši Eiropā un pasaulē ir maza tauta. Šā iemesla dēļ nevaram atļauties par savu mazumu nedomāt. Ir jāredz savs lielums – tautas gara lielums. Piemēram, Krišjānis Barons, arī Latvijas valsts karogs. Kurai tautai vēl ir tik sena un nozīmīga valsts karoga tapšanas vēsture?! Kad varenā Šveice ir kādam atzinusi savu mazumu? Nevienu pasaulē īpaši neinteresē, kur ir kāds mazs un nevarīgs. Visus interesē īsti, labi un talantīgi partneri.
Iestāšanās Eiropas Savienībā ir labākais, kas ar bijušajām padomju zemēm varēja notikt. Eiropas vecās valstis beidzot pa īstam atver acis un saklausa, kas ir Baltija, kādas valstis pie Baltijas jūras atrodas. Pārāk ilgi mēs bijām mākslīgi atšķelti no Eiropas. Kāds tur brīnums, ka par mums bija aizmirsuši! Ka jauc latviešus ar lietuviešiem, ka Latviju un Lietuvu uzskata par vienu valsti? Patiesībā šis gads ir Latvijas un vēl dažu jauno ES dalībvalstu de facto atgriešanās 20.gadsimta sākumā. Ir jāsāk no gala, vienīgi mainījušies apstākļi.

– Vai jums un droši vien citiem, kas ir prom no dzimtenes, brīžiem nerodas nedaudz mītiska un idealizēta Latvijas izjūta, ko rada attālums?

– Jā, laikam rodas. Tas ir dabiski. Jums, kas dzīvojat Latvijā ik dienas, ir citas, gribētos teikt, tiešas informācijas un komunikācijas iespējas. Mūs tas sasniedz ar noilgumu. To vajag vēl izvērtēt un pieņemt. Filozofiski izsakoties, katrai maizei ir sava garša.

– Ilgus gadus dzīvojot Ungārijā, jūs esat daļēji saaugusi ar šo saulaino dienvidu zemi. Kā tas nācās, ka par mājvietu kļuva tieši Ungārija?

– Man ir pārliecība, ka nekas mūsu dzīvē nenotiek tāpat vien. Katram mums ir savs liktenis, sava vieta uz zemes un dots savs talants. Ir jāspēj atrast gan savu vietu, gan savu talantu. Ja mēs ejam turp, kur ir izjūta būt vajadzīgam, mēs nonākam īstajā vietā. Esmu pārliecināta, ka aiziešana no dzimtās vietas nav savu sakņu zaudēšana.

Misijas apziņa

– Jūs stāstījāt, ka Ungārijā jums ir nācies prezentēt Latvijas valsts tēlu. Kādu jūs to pasniedzat klausītāju auditorijai?
– Es stāstu par Latvijas zemi, kas cilvēkos veidojusi labākās un arī peļamās īpašības. Tas ir kopējais ieguldījums, ko tauta ir devusi savas valsts veidošanā. Šajā sakarā es cenšos runāt ungāriem saprotamās līdzībās. Ungārijas parlamenta ēka simbolizē šīs tautas vēsturisko pamatakmeni, līdzīgi kā Latvijā Brīvības piemineklis. Es rādu Nameja gredzenu, latviešu tautas tērpu un arī pašreizējās Latvijas papīra naudas zīmes. Cilvēki apbrīno mūsu skaisto naudu un tautas tērpus.

– Jūsu koptēls pirmajās iepazīšanās minūtēs pie Budapeštas robežas atstāja spilgtu iespaidu. Ar sarkanbaltsarkano karodziņu pie krūtīm, patiesu smaidu un arī atvērtu sirdi. Vai satikt Latvijas cilvēkus jums ir svētki?

– Mēs taču dzīvojam ne tikai sava prieka pēc. Ir jāspēj paskatīties uz sevi no malas un jāspēj padomāt par citiem. Prieks, ko sagādāsi otram, ir dubults prieks. Es vienmēr cenšos iedomāties sevi šo cilvēku vietā, kas nokļuvuši svešā zemē. Mans raksturs neļauj būt nepieejamai. Ja man kaut ap pusnakti piezvanīs cilvēki no Latvijas, kam vajadzīga palīdzība, es darīšu visu iespējamo. No 1989.gada šeit pulcējas Ungārijā dzīvojošie latvieši – pulcējas Līgo vakarā un valsts svētku gadadienā. Šeit pastāvīgi dzīvo nedaudz vairāk par 30 latviešiem. Atbrauc arī viesi no dzimtenes. Tik patīkami ir dzirdēt atzinīgus vārdus. Ka mēs šeit protam līgot un svinēt Jāņus skaistāk nekā dažviet Latvijā! Īstuma sajūtas ir jāmācās, un Līgo svētki ir latviešu tautai unikāli.

Citi kā savējie vai kā svešie?

– Ungāru valoda latvieša ausij ir pilnīgi sveša un nesaprotama. Varbūt jūs varat minēt kādas abu tautu līdzības?
– Agrāk, jautāta par ungāru un latviešu valodas līdzībām, es teicu, ka to laikam nav. Tagad es domāju citādi. Esam pa pusei rados. Līvu valoda, kas nāk no somugru valodu celma, ir tā, kas mūsu mēles tuvina. Gan latviešiem, gan ungāriem uzsvars vārdos ir uz pirmās zilbes. Abu valstu himnām ir līdzīga izcelsme. Tās ir kā lūgsnas. Un, protams, cilvēkiem ir daudz līdzīgu īpašību. Vien jāprot tās saskatīt.

– Kā tas nākas, ka ungāri tik labi zina savas zemes vēsturi un par to tik daudz stāsta svešiniekiem?

– Bez vēstures zināšanām nav iespējams izvērtēt šodienu un redzēt nākotnes ceļu. Esmu pārliecināta, ka Latvijas vēsture ir dzīva. Šobrīd tā vairāk ir vispārīga. Bieži šauri un nepatiesi grāmatās aprakstīta. Kādu politisko grupējumu iespaidā daudz kas joprojām tiek slēpts. Vēstures mācību grāmatu rakstīšana, vienalga, kurā valstī un kādā valodā, manuprāt, autoram uzliek milzīgu atbildību. To var darīt vienīgi cilvēks ar asu vēsturisko redzējumu un augstu morāli. Negatīvā pieredze, kas saistīta ar vēstures faktu sagrozīšanu, nav skārusi reti kuru pasaules tautu.

Pret vienaldzību kā pazušanu

– Vai jūs redzat Latvijas vīziju pēc pieciem gadiem? Kāda tā ir?
– Man gribētos reiz veikt aptauju, uzdodot cilvēkiem jautājumu: kas ir bijuši jūsu senči, kam jūs esat turpinājums? Tas liktu vairāk padomāt par savas atbildības slieksni. Par to, kā dzīvot, kā kļūt vienotākiem. Katram Latvijā dzīvojošajam ir jāsaprot, ka nedrīkst pret Latvijas nākotni izturēties vienaldzīgi. Kvantitātei jebkurā jomā ir jāpāraug kvalitātē.
Mēs nedrīkstam zaudēt spēju, kas laiku laikos latviešu tautai ir piemitusi – iet līdzi dzīvei tās pārvērtībās, spējot saglabāt savu identitāti. Bezjēdzīga ir nepārtrauktā slikto pušu meklēšana un piesaukšana. Katrā cilvēkā ir labais un arī sliktais. Ģimene, izglītība un audzināšana būs mūsu panākumu stūrakmens.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv