Rīga – iedvesmas pilsēta

Provokatīvas domas

Pirms pāris gadiem Rīga svinēja savu astoņsimt gadu jubileju, no šejienes arī šo rindu virsraksts. Svinēja un nosvinēja, manuprāt, godam. Bija pasākumi, gari galdi, viesu tūkstoši, arī es tur biju, medu dzēru utt. Bija un pagāja, sākās darbadienas un ikdienas rūpes. Tikai – kur tā iedvesma palika? Tika nobāzta kādā Rīgas domes pieliekamajā kambarī līdz nākamajai simt gadu jubilejai? Tas nebūtu prāta darbs, ņems vēl un sapelēs, tajā butaforiskajā ūdenskritumā saslapinās kājas, saaukstēsies
un... Ja tiešām tā iedvesma tur, rātsnamā, nobēdzināta, varbūt labāk to novietot tajā siltumnīcā uz domes jumta? Tad tā iedvesma vismaz būtu publiskā telpā un zem jumta, visiem vizuāli pieejama un tādējādi mūs iedvesmotu!

Atzīšos, ideja ir, ja ne plaģiāts, tad vismaz aizguvums no citas vēl oriģinālākas idejas – pārklāt Rīdzenes ielu ar stikla jumtu. Tikai – kāpēc tik pieticīgi, tik kautri? Kāpēc tikai vienu nelielu ieliņu? Kāpēc ne visu Vecrīgu? Iedomājieties – jūs jebkuros laika apstākļos tipiniet – tip! tip! tip! – sausām kājiņām pa – jā, jā! – Eiropā, ja ne pasaulē! – lielāko lielveikalu! Protams, dažas ielas zem šī stikla jumta varētu palikt automašīnām, jo – kā tad liegt autotransportu Vecrīgā? Nonsenss! Tas taču nav iespējams.
Skeptiķi iebildīs – bet ko teiks Rīgas iedzīvotāji, publika, UNESCO? Sākšu ar iedzīvotājiem. Ko teiks? Neko neteiks! Kas ievēlēja Rīgas domi? Saeimu? Marsieši? Paši!
Publika? Sen jau bija laiks Rīgas centrā ielaist tikai t.s. tīro publiku! Vazājas visādi tādi, bez santīma kabatā, ne restorāniem, ne bankām tur kāds labums atlec, nekā. Lai mitinās savos guļamrajonos, visās tajās Imantās, Ķengaragos, Maskavas forštatē, skatās televīziju (varētu pat tiem ļautiņiem TV rādīt realitātes šovu, kā dzīvo kungu Rīga), netērē naudiņu transportam un nemaitā gaisu.

Rīga un gaisma Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

UNESCO? Nu, un ko viņi, tie gudrīši, mums padarīs? Izsvītros no tā sava saraksta? Nu un? Vai nedzīvojām pirms tam, vai nedzīvosim pēc? Un galu galā kāpēc mēs ievēlējām tos deviņus eirodeputātus? Lai sagatavo pretargumentāciju, lai atkožas, – sak, jūs esat pret progresu? Pret demokrātiju? Pret cilvēku tiesībām brīvi rīkoties ar saviem līdzekļiem un celt vienalga ko un kur? Lai kā deviņvīru spēks argumentē, tāda ir mūsu nelielās, bet lepnās tautas griba, kas deleģējusi mūs savas tiesības aizstāvēt un savā vietā lemt, jā, par ko? Par visu! Gribējām un uzcēlām Triangula bastionu, ceļam “Saules akmeni” (cik poētiski, bezmaz kā tautasdziesmas, ko jūs, tur Briselē un Strasbūrā pat novērtēt neprotat!), to iedējumu Audēju ielā, jauno Rīgas mūri – “Stocmann”, “Origo”, “Coca–cola plaza”. Tikai – vajag visu mācēt noformēt, prast bīdīt projektus! Kāpēc mēs neprasām, nē, labāk, nepieprasām! – Eiropas naudu Manhatanai Ķīpsalā? Stikla jumtam pār Vecrīgu? Obligātas veco Eiropas valstu apmaksātas miljonu tūristu ekskursijas uz Rīgu – iedvesmas pilsētu? Dūri galdā!
Nesen es biju Tallinā, tādēļ dalīšos savos novērojumos un salīdzinājumos. Labi, ir Tallinā krietni vairāk ārvalstu tūristu, gaumīgāki suvenīri, interesantākas kafejnīcas, ir. Šķiet, paši tallinieši ar to jau apraduši, pat viņu tūristu pievilinošais sauklis – “Welcome to Estonia!” – pabāls un neuzmācīgs. Šur tur ielās redzama brīdinājuma zīme – NB! Ar piktogrammu – Sargies no zagļiem! Ir vecpilsētā neliels vilcieniņš tūristiem, ir velotaksometri (velorikšas). Ir kafejnīca “Miasmokk”, kas darbojas no 1864.gada (iesaku!), ir “Chocolaterie Café”, kur vakaros pat teātri spēlē! Nu, un tad? Toties uz katra stūra nav spēļu zāļu, valūtas mainītavu ar pārsteidzošu kursu starpību, nav “Cafee Nation” un “Double Coffe” vienveidīgo virkņu...
Mēs toties varam lepoties ar savu “MacDonald” (tiesa, arī Tallinā viens ir...) vēsturiskās kafejnīcas “Luna” vietā, ar neskaitāmajiem “Admirāļu klubiem” (Latvija – jūras lielvalsts! Tiesa, kuģi ārzonās...)
Tallinas vecpilsētā gandrīz neredz diedelējošus bērnus un profesionālus ubagus, un varbūt tāpēc man prātā ienāk ķecerīga doma.
Vai nebūtu laiks sākt jaunu, modernu kampaņu tūristu un to naudiņas piesaistīšanai Rīgai? Kāpēc mēs vairs aktīvi neekspluatējam savas tradicionālās žēlabas par latviešiem kā bāriņu tautu, nesūrojamies par septiņsimt gadiem vācu jūgā un piecdesmit okupācijas gadiem? Pašiem apnicis un citiem arī?
Bet kāpēc kampaņu neturpināt? Atskaites punkts, turklāt dokumentēts! – Latvija ir nabagākā apvienotās Eiropas zeme, ergo Rīga ir ES nabagākās valsts galvaspilsēta. Kāpēc mēs nevaram publiskai apskatei demonstrēt savas vātis un amputētos locekļus? Eiropā, es uzsveru, bagātajā Eiropā! – būs pietiekami daudz ļautiņu, kuri atbrauks uz Latviju, uz Rīgu, kā uz mācību stundu ar praktiskiem demonstrējumiem, mājās pārbraukuši, pārcilās nopirktos suvenīrus – dzintara sūdiņus un matrjoškas, attīstīs fotofilmas, skatīsies video un šausmināsies – nē, tā mēs dzīvot negribam!
Un vēl – kāpēc netiek reklamēts t.s. adrenalīna tūrisms? Ieteicamie maršruti – Mazā Kalna iela ar savām narkotikām, krutkas un kontrabandas cigarešu tirgotāji, policijas neievēroti, Centrāltirgū, Čaka/Marijas ielas mazgadīgās prostitūtas, maz kas!
Tiesa, Rīgā un Latvijā no “Kempinski” vai “Carlton” viesnīcu logiem vēl nevar vērot etniskus konfliktus, mūsu protestētāji labāk skolēnus krekliņos ar uzrakstiem “Rusian school forever!” ved demonstrēt uz Strasbūru... Varbūt Krievu skolu aizsardzības štābs un Gardas kungs varētu savas atrakcijas saskaņot? Mērķis – divkopienu valsts – ir tā vērts...
Un ko mēs niekojamies ar to hokeja čempionātu? Labāk būtu uzcēluši normālu futbola stadionu, lai brauc demolēt fani no visas pasaules, alus un īru pabu mums pietiks!
Iedomāsimies netālas nākotnes ainu. Iet tūristu bariņš, un gids tiem stāsta: “Te, kur tā melnā svītra – spēļu zāle – reiz bija ieeja kinoteātrī “Splendid – Palace” ar reklāmstabiem. Tagad mēs to likvidējām. Progress!” – Un tūristi piekrītoši māj ar galvu. – “Ejam tālāk! Te, kur kārtējais lielveikals, bija skvērs, auga koki. Nocirtām. Uzcēlām. Progress! Te tecēja Rīgas kanāls. Padomājām, aizbērām, uzcēlām autostāvvietas. Progress! Stikla jumtu pār Vecrīgu jūs jau redzējāt! Nākamais projekts – pārsegt visu centru, lai tas jūgendstils labāk jums būtu redzams! Iekāpiet autobusos! Jā, tie ir bruņuautobusi! Jūsu drošībai, protams! Mēs dosimies uz, kā tas būtu angliski/vāciski/japāniski? – uz lūzeru geto!! Nē, mis, tas nebūs bīstami! Geto ir apjozti ar mūriem, mēs šo rīdzinieku dzīvi, ja to var nosaukt par dzīvi (smiekli), vērosim no skatu torņiem!
Jā, Latvija ir apvienotās Eiropas visnabadzīgākā valsts un Rīga ir tās galvaspilsēta, lūdzu nejaukt ar Lietuvu! Nē, mēs neesam Čadā, mēs tomēr, “sorry”, esam Eiropā!”
Vai tiešām tā būs un cik drīz – tas ir atkarīgs no mums pašiem. Nākotnes scenāriju ir daudz, atliek tikai izvēlēties.
Reiz kāds anglis, vārdā Herberts Velss, savā grāmatā par laika mašīnu, nākotnē prognozēja divas ļaužu šķiras – elojus, kuri kā tauriņi lidinājās pa virszemi, un morlokus, kuri dzīvoja pazemē un naktīs, iznākuši no kanalizācijas šahtām, medīja un izsūca asinis jaukajiem elojiem. Padrūma aina, izlasījuši nodomāja angļi un...
Kā dzīvo šodienas Anglijā un Īrijā, kas H.Velsa laikā bija pati nabadzīgākā Apvienotās Karalistes daļa, var pārliecināties tie Latvijas iedzīvotāji, kas uz turieni dodas meklēt laimi – darbu un maizi, piedodiet. Žēl, ka H.Velss nedzīvoja Latvijā dziesmotās revolūcijas gados...

Izlasīju uzrakstīto, un melns sametās gar acīm – vai tiešām viss ir tik drūmi, tik bezcerīgi? Un gaisma tuneļa galā? Cerība, kas mirst pēdējā?
Pa simt gadiem reizi Daugavā iepeld milzu zivs un jautā: “Vai Rīga jau gatava?” Padomājiet, pirms atbildat. Ja gatava, vai tāda, kādu jūs gribētu? Vai jūs ceļat to tādu, par kādu nebūtu kauns no bērniem un mazbērniem, no svešiem ļaudīm? Ja jūs atbildēsiet apstiprinoši, zivs cirtīs ar asti pa ūdeņiem, Rīga grims un...
Skats, manuprāt, būs iespaidīgs, to noteikti rādīs CNN. Ja rocība atļauj, iesaku savu pili/rančo/fazendu uzcelt Gaiziņkalnā vai laikus pārcelties uz kādu no ārzonām. Nu, bet, ja jums tas nav pa kabatai, nostājieties ar muguru pret Triangula bastionu (vismaz tad acīs nedursies tas astotais pasaules brīnums) un gaidiet zivi. Viņa jau peld.

Juris Zvirgzdiņš