Ar savu līdumnieka likteni un atvērtu sirdi pasaulē

Nupat nākusi klajā Andas Līces grāmata  "Mūžīgie līdumnieki"

Andas Līces grāmatas "Mūžīgie līdumnieki" atvēršana notika gan Okupācijas muzejā, gan arī Grāmatu bāzes jaunajā veikalā. Klausīties autori un lūgt viņas autogrāfu vēlējās daudzi.

Dzejnieces jaunā grāmata ir viņas piezīmes par aktuāliem notikumiem. Tie ir ikdienas norišu atspulgi, kas, Andas Līces pasacīti, tautai vienmēr bijuši būtiski. Kā šīs grāmatas sakarā raksta Zigmunds Skujiņš, ar "Mūžīgiem līdumniekiem" dzejniece "savdabīgi turpina tradīciju, ko latviešu literatūrā divdesmitajos gados kopa Kārlis Skalbe ar "Mazajām piezīmēm" un Edvarts Virza ar "Laikmeta dokumentiem"".

Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu grāmatu klajā laidis apgāds "Likteņstāsti." Un tas ir simboliski, ka sasaistās apgāda nosaukums, tikšanās ar autori Okupācijas muzejā un grāmatas saturs. Vēsture. Dzīve. Likteņi.

Arī šajās, grāmatas atvēršanas stundās Anda Līce pauda savu viedokli par to, kas ir ap mums un mūsos. Lūk, dažas dzejnieces un publicistes domas no ieraksta "LV" diktofonā:

"Es neesmu optimiste. Būtībā esmu skumjais optimists. Brīžos, kad man ir "melnie" un kad galīgi neredzu izeju, es vienkārši nelienu ārā. Nerakstu. Nezvanu. Neeju laukā. Nepaužu savu viedokli. Kad mūsos iet vaļā kādi neredzami augoņi, tad šīs strutas nevajag šķiest uz visām pusēm. Esmu klausījusies pa radio: "Vai jūs tiešām neredzat, ka mums viss iet slikti? Vai jūs tiešām nesaprotat, ka viss iet uz galu?" Tad man gribas teikt: "Mīļais cilvēk, ej karies! Ja tev nav vairs jēgas dzīvot, tu netici nekādai nākotnei, jaunatne tev šķiet slikta, visa Latvija, tavuprāt, iet bojā, tad ko tu vēl ar to visu nēsājies?! Tad ej un lec kādos ūdeņos! Bet ko tu pats, mīļais cilvēk, konkrēti dari, lai nebūtu mēslu?"

Es domāju, ka mēs katrs varam apkopt savas mājas apkārtni. Diemžēl to nedara. Arī laukos. Cilvēki pieraduši, viņi dzīvo mēslos un lamā valdību. Visi lamā pagasta, rajona, Rīgas valdību! Tad skatās, ko tad vēl nav lamājuši. O, vēl Putinu, Jeļcinu, tad Klintonu var lamāt. Tādā veidā mēs izlietojam savu dārgo enerģiju, savu dārgo laiku.

Nevienam jau nepietiks mūža, lai padarītu visus darbus. Un neviens neaiziet, padarījis visu. Katrā vecumā pienākumi ir tik lieli, cik lieli esam paši. Arī mazie darbiņi ir ļoti jauki.

Mums ir ēšanas kults. Visas reklāmas arī uz to aicina. Bet es neēdu to, ko reklamē televīzija vai prese. Mani it kā grib piebāzt ar kaut kādām kaitīgām vielām, lai es ātrāk nomirtu! Es neēdu čipsus, es nedzeru kokakolu. Kāpēc lai es ēstu to, kas ir ar visādiem E—500, E—700 vai citādiem uzlabotājiem, ar konservantiem? Es negribu ēst to, kas varbūt paliks vēl pēc manis — es sabojāšos, bet šie produkti nebojāsies!

Pēdējā laikā es dienas četras nedēļā pavadu laukos. Un no rīta man vajag svaigu biezpienu. No kaimiņiem es paņemu trīslitru burku ar pienu un noleju krējumu. Lai nu saka, ka piena tauki ir kaitīgi. Salīdzinot ar visu citu, ko mums iesaka reklāma, piena tauki ir tīrais sīkums! Un es šos piena taukus ar svaigo biezpienu un ar Normunda Skauģa burkānu maizi vai Vecpiebalgas saldskābmaizi ēdu brokastīs. Ja nav laika, arī pusdienās. Un var arī vakariņās. Vairāk man nekā nevajag.

Es atgriežos laukos pēc ilgiem gadiem. Pusi mūža esmu bijusi projām. Tas sapnis par zemi ir saglabājies. "Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs!" Mana specialitāte ir daiļdārzniecība. Tagad sāku sapni īstenot. Es aizvien atklāju laukus kā kaut ko neizlasāmu. Kā neizlasāmu grāmatu. It kā jau atkārtojas — ceriņi, saulrieti. Un tomēr nekad tie nav vienādi. Nekad. Pilsētu es pieņemu kā neizbēgamu nepieciešamību. Bet es visiem esmu teikusi: "Ja vien jūs varat, ejiet ārā! Cik tad tā dzīve ir gara, un kāpēc dzīvot šajā sprostā!? Ir jau gan cilvēki, kuri laukus uztver kā sprostu. Un viņiem ir sava taisnība. Bet, ja esi saklausījis aicinājumu, tad ir tam jāseko, ir jāiet. Esmu mēģinājusi darīt visu ko laukos, un ar rokām. Un tas man sagādā prieku — fiziski un garīgi. Tas ir jauki. Varu tikai novēlēt, lai katrs pamēģina būt līdumnieks. Ne jau tādā nozīmē, ka uzreiz jāapstrādā trīsdesmit vai piecdesmit hektāru. Darbs ar zemi ir jauks ar to, ka mēs vienlaikus strādājam arī ar kaut ko sevī. Jo tas viss iet it kā caur mūsu sirdi. Caur visām maņām iet tā ziedēšana.

Es šogad, piemēram, pirmo reizi piedzīvoju, kā spietoja bites pagalmā. Bites lidojumā izskatījās kā krītošas lapas, lielas. Viss pagalms dun, tu stāvi un vari stāvēt mierīgi, bez galvas segas, tev neviena bite nedzeļ. Viss dun. Liekas, it kā pilnīgs haoss, bet viss notiek pēc programmas. Tāda brīnišķīga, neredzama organizācija. Visai datorizētajai pasaulei pāri stāv tāda gudrība. Un katrs mēs esam pamanīti, ievēroti. Mēs aizmirstam reizēm savu draugu vārda vai dzimšanas dienas. Bet ir viens, kas mūs katru atceras, pamana, patur savā redzeslaukā, kad vajag, pabīda, kad vajag, rauj aiz piedurknes un, ja vēl nesaprot, tad pagrūž mazlietiņ, tā, lai iekrīt ar degunu iekšā kādreiz.

Es ievēroju, ka šovasar cilvēki ir ārkārtīgi apātiski, negatīvi. Ievēroju, ka arī bites (izņemot to spietošanas reizi) laukos ir ļoti niknas. Un es domāju par zemniekiem... Ja es ietu kaut kur piketēt, tad ietu kopā ar zemniekiem. Laukos ir bezcerība — kā iemesls dzeršanai. Mūs nepazudinās sveštautieši. Mūs pazudinās mūsu labprātīgā nodzeršanās. Jo tā nu ir satriecoša! Vēl nekad neviens nav varējis lepoties ar dzērājiem. Cilvēki saskatījušies filmās, ka ārzemēs ir gludi mauriņi. Lai viņiem ir! Jā, ir jābūt zaļam, jābūt nopļautam. Bet tas ir tāpat kā dzīvokļos, kur ir putekļu vajātāji. Ir tādi cilvēki, kas nemitīgi vajā putekļus. Bet putekļus vēl neviens nav uzveicis! Tik un tā tie atrod vietu, kur apsēsties."

Saņemot no Andas Līces autogrāfu, tautas dziesminiece Maija Cālīte teica: "Esmu laimīga par katru uzmundrinošu, cerīgu vārdu. Esmu pateicīga, ka kāds arī mani uzmundrina. Tās ir manas stipruma zāles. Paldies par to!"

Armīda Priedīte, "LV" korespondente