Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

Turpinot cienījamās rakstnieces un arī manas klases biedrenes Lūcijas Ķuzānes stāstījumu par Jēkabpili kā izglītības un kultūras centru Latvijā, es nedaudz tuvāk pakavēšos pie Jēkabpils Valsts ģimnāzijas (dažādos laika posmos skolai bijuši dažādi nosaukumi) lomas un vietas, nodrošinot vidējo izglītību Jēkabpils un plašas apkārtnes jauniešiem.

Nepilnu gadu pēc Latvijas kā neatkarīgas valsts proklamēšanas Jēkabpilī (toreiz Jēkabmiestā) 1919.gada 6.oktobrī nodibināja reāltipa valsts vidusskolu, kura ilgus gadus faktiski bija vienīgā mācību iestāde Jēkabpilī un visā Jēkabpils apriņķī. Tur varēja iegūt vidējo izglītību, kas savukārt deva iespēju abiturientiem turpināt mācības augstskolā vai arī paaugstināja konkurētspēju, iesaistoties darba tirgū. 1922.gadā skolā notika pirmais izlaidums un šinī gadā skolā atvēra komercnodaļu, tādējādi ievērojami paplašinot mācību programmu un dodot iespēju iegūt arī profesionālu izglītību. Jau 1924.gadā notiek pirmais komercdaļas izlaidums. Šinī gadā skolu pārdēvē par Jēkabpils Valsts vidusskolu. Reorganizācijas process turpinās arī nākamajos gados. Ar 1926.gadu veido jaunu — ģimnāzijas tipa mācību programmu un uzņem papildu skolēnus. Šinī programmā daudz lielāka vērība pievērsta humanitāras ievirzes mācību priekšmetiem, īpaši svešvalodām.

Mācību programmā paredzētas tādas disciplīnas kā psiholoģija un loģika, ētika un pat četras svešvalodas (vācu, angļu, krievu, latīņu). Piebildīšu, ka reālskolas programmā paredzētas divas svešvalodas (vācu, angļu), bet latīņu valodu varēja apgūt fakultatīvi.

1927.gadā komercdaļu pārorganizē par atsevišķu Jēkabpils Valsts komercskolu, tomēr līdz pat okupācijas laika sākumam būtībā saglabājās viena mācību iestāde, jo gan ar 1929.gadu par Jēkabpils Valsts ģimnāziju nosauktajai vidusskolai, gan Valsts komercskolai bija viens direktors, daudz kopīgu skolotāju, kopīgi mācību kabineti, un tikai formāli eksistēja divas mācību iestādes. Runājot par vidusskolu, var atzīmēt, ka, uzsākot darbību 1919.gadā, tajā mācījās 185 skolēni un strādāja 12 skolotāji, bet 1929.gadā skolā mācījās 211 skolēni un strādāja 23 skolotāji. Skolas direktors no dibināšanas līdz pat 1936.gadam bija labs pedagogs un teicams izglītības darba organizators Kārlis Lamberts, kurš no 1932. līdz 1934. gadam bija arī Jēkabpils pilsētas galva. Klasēs parasti mācījās 25–30 skolēnu. Par mācībām bija jāmaksā. 20. gados mācību maksa bija 80 latu gadā, bet 30. gados tā paaugstinājās līdz 120 latu gadā.

Īpaši gribu atzīmēt skolotāju augsto pedagoģisko kvalifikāciju. Šo faktu uzsvēra arī vairāki iepriekšējie referenti, runājot par izglītību pagājušajā gadsimtā un šī gadsimta sākumā, un, gribētos teikt, šī tradīcija turpinājās arī vidusskolā (ģimnāzijā). Gribu atzīmēt tādus skolotājus kā K.Lambertu, J.Gresti, A.Štokmani, J.Jansonu, R.Akmentiņu un daudzus citus, kuru darbs Jēkabpils Valsts ģimnāzijas audzēkņiem nodrošināja labas un vispusīgas zināšanas un skolai ļoti labu reputāciju. Skolotāju darbu un labu rezultātu sasniegšanu veicināja arī samērā labi iekārtotie mācību kabineti un darbnīcas.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gada jūnijā, sākot ar 1940./1941. mācību gadu, skolā notiek būtiskas izmaiņas vispirms jau mācību programmās. Par laimi skolotāju sastāvs īpaši nemainās, un tas ļauj saglabāt labu zināšanu līmeni. Līdz ar komunistiskās ideoloģijas uzspiešanu Jēkabpilī un arī vidusskolā (ģimnāzijas nosaukums noņemts) veidojas nelegālā pretestības kustība jaunajam režīmam. Šo kustību organizē un vada no Daugavpils uz vidusskolu pārnākušais bioloģijas skolotājs O. Pūpols. Kustībā aktīvi iesaistās arī vairāki skolēni. 1941.gada martā un arī vēlāk, līdz vācu karaspēka ienākšanai, notika plaši nelegālās kustības dalībnieku aresti un represijas. O. Pūpols un vairāki kustības dalībnieki tika nošauti.

1941. gadā vienu okupāciju nomainīja otra, bet vidusskola, gan atkal Valsts ģimnāzijas statusā, turpināja darbu sarežģītajos kara laika apstākļos. Atļaušos apgalvot, ka laiks no 1940.gada līdz 1945.gadam skolai, tāpat kā Latvijai un visai tautai, bija pats smagākais un sarežģītākais darbības un eksistences posms, laiks ar vistraģiskākajiem notikumiem.

Mācības Jēkabpils Valsts ģimnāzijā turpinājās arī visus Otrā pasaules kara gadus. Es mācības ģimnāzijā sāku 1942.gadā. Ļoti interesanti, ka vēlmi sākt mācības šādos ekstremālos apstākļos izteica neparasti liels skaits (apmēram 400) pretendentu, no kuriem konkursa kārtībā ģimnāzijas tipa programmā (klasē) uzņēma 56 meitenes, bet reālskolas — 44 zēnus no Jēkabpils un visiem apriņķa pagastiem. Tādu skolēnu pieplūdumu skola iepriekš nebija pieredzējusi. Tomēr, pateicoties skolotāju augstajai kvalifikācijai un enerģijai, neraugoties uz mācību grāmatu trūkumu, sarežģītajiem sadzīves apstākļiem, samazinātu mācību stundu ilgumu un mācību telpu apjomu (daļu telpu aizņēma slimnīca ievainoto karavīru ārstēšanai), zināšanu apjoms un līmenis, ko saņēma skolēni, saglabājās visai augsts. Manā atmiņā kā īpaši izcili šī laika skolotāji palikuši matemātikas skolotājs un vēlāk arī skolas direktors J.Jansons, vēstures skolotājs A.Štokmanis, reliģijas vēstures un ētikas skolotājs R.Akmentiņš, zīmēšanas skolotājs A.Pormalis un, protams, mūsu klases audzinātāja un vācu valodas skolotāja E.Lase. Viņu veiktais darbs šādos apstākļos ir patiešām apbrīnas vērts.

1943.gada martā, kā zināms, izveidoja latviešu leģionu, un vairāki vecāko klašu zēni, kā arī skolotāji tika mobilizēti armijā. Karalaika apstākļi radīja arī citus šķēršļus un grūtības, līdz ar to pat viena gada laikā notika diezgan būtiskas izmaiņas gan skolēnu, gan skolotāju sastāvā. Tā, piemēram, manā klasē no 1942.gadā mācības uzsākušajiem 44 zēniem 1943.gadā tās turpināja 31, bet pēc padomju armijas atkārtotas okupācijas 1944.gadā mācības turpināja vairs tikai 8. Samērā liels skaits, apmēram viena ceturtā daļa, devās bēgļu gaitās uz rietumiem, citiem apstākļi liedza iespēju turpināt izglītību. 1945./1946. mācību gadā meiteņu un zēnu klases apvienoja, un 1947.gadā Jēkabpils vidusskolu absolvēja 30 abiturientu. Līdzīga situācija bija vērojama ne tikai vienā klasē, bet arī visā skolā. Līdz ar to šajā laikā mainījās arī skolas absolventu skaits. Piemēram — daži skaitļi. 1939./1940. mācību gadā Jēkabpils Valsts ģimnāzijas reālskolas programmu pabeidza 29, 1941./1942.m.g. —16, 1942./1943.m.g. — 19, 1943./1944.m.g. — 11, 1944./1945.m.g. — 22, 1945./1946.m.g. — 21, bet 1946./1947.m.g. (apvienotās klases) — 30 abiturienti.

Līdz pat pirmajiem pēckara gadiem Jēkabpils vidusskola un komercskola bija vienīgās mācību iestādes, kurās varēja iegūt vidējo vispārējo un profesionālo izglītību, līdz ar to tām neapšaubāmi bija noteicošā loma kā izglītības centram. Skolēnu labais zināšanu līmenis nodrošināja viņiem panākumus, turpinot izglītību augstskolās. Šādā kārtā sabiedrība ieguva daudzus pazīstamus kultūras, izglītības, ražošanas, zinātnes u.c. nozaru darbiniekus, kuri godam un ar lepnumu nesuši Jēkabpils un savas skolas vārdu Latvijā un pasaulē.

1950.gadā no vidusskolas kā pilnīgi patstāvīga struktūra atdalās Ekonomiskais tehnikums. Turpmākajos gados Jēkabpilī un rajonā tiek dibinātas jaunas vidusskolas un arī cita tipa vidējās mācību iestādes, kā arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas filiāle, kas vēl vairāk Jēkabpilij nodrošina izglītības un kultūras centra statusu. Pašreiz Jēkabpilī un rajonā darbojas Valsts ģimnāzija un 7 vidusskolas, kā arī minētā augstskolas filiāle. Tas nodrošina plašas iespējas iegūt vispusīgu izglītību.

Laika gaitā Jēkabpilī izglītības sistēmā un organizācijā ir notikušas un acīmredzot arī turpmāk, sekojot laika garam, sabiedrības prasībām un iespējām, notiks lielākas vai mazākas izmaiņas. Ļoti patīkami, ka nemainīgs saglabājas augstais zināšanu līmenis un izglītības kvalitāte. Un šinī ziņā vislielākā atzinība un pateicība pienākas skolotājiem — gan bijušajiem, gan esošajiem. Un es gribu ierosināt Jēkabpils pilsētas un rajona vadībai, ka līdz ar pieņemto lēmumu uzcelt pieminekli hercogam Jēkabam, būtu jāpieņem lēmums izveidot pilsētā monumentu (nosaukums var būt arī cits) Skolotājam. Jēkabpils var lepoties ar daudziem izciliem skolotājiem, un atzinība šīs cildenās profesijas pārstāvim būtu ļoti pelnīta. Šķiet, ka Latvijā šāda atzinības izpausme skolotājiem vēl nav bijusi, un kāpēc gan Jēkabpils nevarētu rādīt priekšzīmi.

Es novēlu Jēkabpilij un jēkabpiliešiem arī turpmāk saglabāt un turpināt labās tradīcijas izglītībā un kultūrā, panākumus un veiksmi visu ieceru īstenošanā!