Sēlijas asociācijas viceprezidents Guntars Saiva (Austrālija):

No šejienes — vēl viens latviskā garīguma kopējs

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai’’ Jēkabpilī 2000.gada 14.jūlijā

Kad 1990.gada jūnijā atjaunoja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, par tās pirmo dekānu aicināja Teoloģijas semināra vadītāju Dr. Robertu Akmentiņu. Viņa dzīve un darbs ir aprakstīti ‘’Svētdienas Rīta’’ izdevniecībā šogad iznākušajā grāmatā "Sava ceļa gājējs’’. Grāmatu ir sastādījis viens no viņa studentiem, mācītājs Normunds Kamergrauzis, un tajā lasāmas 24 cilvēku atmiņas. Roberta Akmentiņa savai tautai un baznīcai veltītā dzīve sākās 1910.gada 27.janvārī Grundzāles pagastā un noslēdzās 1994.gada 14.maijā, Rīgā.

Ar Robertu Akmentiņu es pirmo reizi iepazinos pirms 59 gadiem, mācoties Jēkabpils pilsētas pamatskolā. Tas bija 1941.gada rudenī, kad pirmo padomju okupācijas gadu bija nomainījusi vācu okupācija. Sākoties jaunajam mācību gadam, mūsu 5.klases audzinātāja Brunovskas jaunkundze paziņoja, ka mums būšot jauns ticības mācības skolotājs Akmentiņš. Viņš esot ļoti gudrs cilvēks. Esot studējis gan teoloģiju, gan filozofiju un filoloģiju. Viņa dzīvesbiedre Lidija jau strādāja par latviešu valodas skolotāju. Mēs bijām jauni jēkabpilieši, jo tikai 1941.gada janvārī pārcēlāmies no Pļaviņām uz Jēkabpili, tādēļ mums Roberta Akmentiņa vārds bija svešs. Vecajiem jēkabpiliešiem viņa vārds gan nevarēja būt svešs, jo no 1935.gada līdz 1940.gadam R.Akmentiņš bija skolotājs Jēkabpils Valsts ģimnāzijā un vadīja arī vietējo mazpulku. No 1941.gada rudens līdz 1944.gada pavasarim viņš bija ticības mācības skolotājs gan pamatskolā, gan ģimnāzijā. Es biju viņa skolnieks divus gadus pamatskolā un vienu gadu Jēkabpils Valsts ģimnāzijā.

Teoloģijas fakultātē R.Akmetiņš sāka studēt 1929.gadā. Pēc fakultātes beigšanas 1934.gada pavasarī viņš neizvēlējās ordinēta mācītāja darbu, bet ieguva skolotāja tiesības un 1935.gadā uzsāka savas skolotāja gaitas, jo tieši pedagoģijā viņš saskatīja savu dzīves uzdevumu. Studijas turpināja filozofijā un pedagoģijā. Komunistu okupācijas laiks izjauca ieceri pie profesora Paula Dāles izstrādāt savu doktora disertāciju par audzināšanas un pedagoģijas jautājumiem. Par mācītāju viņu ordinēja tikai gandrīz vai pēdējās kara dienās — 1945.gada 11.aprīlī.

Kad 1941.gada jūnija beigās un jūlija sākumā mainījās okupācijas varas, kādu īsu brīdi bija cerība, ka Latvija varētu atgūt savu neatkarību. Tas tomēr nepiepildījās, un mūsu nacionālos centienus apslāpēja. Pirmajā padomju gadā mēs bijām smagi cietuši, tādēļ pilnīgi pamatoti uzskatījām komunismu par mūsu tautas ienaidnieku. Vismaz šinī jautājumā mums nebija konflikta ar vācu okupācijas varu. Varējām diezgan brīvi runāt par mūsu tautas upuriem dažādos sarīkojumos, gan pieminot 14.jūnijā aizvestos, gan atklājot pieminekli Jēkabpils kapos komunistu nošautajiem latviešu patriotiem. Vēlāk varējām atzīmēt arī 18.novembri, to kaut arī negribīgi vācu okupācijas vara mums atļāva. Gandrīz vai visu šo piemiņas brīžu garīgo daļu vadīja Roberts Akmentiņš. Arī Akmentiņu pašu komunisti bija apcietinājuši un ieslodzījuši Jēkabpils cietumā. Tikai vācu armijas straujāka ienākšana Jākabpilī paglāba viņu no nošaušanas. Reizēs, kad R.Akmetiņš sprediķoja Jēkabpils baznīcā, tā bija dievlūdzēju pārpilna.

Pamatskolā katru pirmdienas rītu sākām ar pulcēšanos skolas zālē, kur mācību nedēļu ievadīja lūgšana. Ja Akmentiņam nebija iespēju piedalīties, tad šī lūgšana bija pavisam īsa‚ kāds no skolotājiem noskaitīja tikai Tēvreizi. Ja bija klāt Akmentiņš, tad bija vismaz piecu minūšu gara lūgšana. Lai gan mums visiem bija jāstāv kājās, esmu pārliecināts, ka nevienam no skolēniem Akmentiņa lūgšana nelikās par garu un kājās stāvēšana par grūtu.

Es tagad ar lielu cieņu pieminu viņu, savu skolotāju. Viņš nebija ticības mācības skolotājs vien, runājām arī par ētiskajām vērtībām. Tās viņš uzskatīja par absolūtām, t.i., ka tās eksistē neatkarīgi no mūsu ieskatiem par tām. Tā kā toreiz to drīkstēja atļauties, savās stundās viņš skāra arī nacionālos jautājumus. To pašu daudzus gadus vēlāk apliecināja arī viņa Teoloģijas fakultātes studente. Kad jautāju, par ko tad Akmentiņš runāja savās reliģijas psiholoģijas lekcijās, viņas atbilde bija tāda, kā es jau paredzēju, — galvenokārt par nacionālajiem jautājumiem. Nenoliedzami, Roberta Akmentiņa ietekmē veidojās arī mana reliģiskā izpratne.

Atceros pēdējo satikšanos ar Robertu Akmentiņu Jēkabpils ģimnāzijā 1944.gada pavasarī. Tas bija nākamajā dienā pēc tam, kad viņam bija jāierodas uz veselības pārbaudi, jo arī viņam bija paredzēta iesaukšana armijā. Kopā ar kādu citu klasesbiedru no Jēkabpils pamatskolas garajā brīvstundā minūtes 20 pavadījām kopā ar savu skolotāju, protams, galvenokārt runājot par nacionālajiem jautājumiem.

Otrā pasaules kara beigās mēs atstājām Latviju un vēlāk apmetāmies uz dzīvi Austrālijā. Sakari ar Robertu Akmentiņu tomēr galīgi nepārtrūka. Tos uzturēja viens kopīgs paziņa, ar kuru Akmentiņi bija kopīgi devušies bēgļu gaitās līdz Kurzemes krastam, bet savu zemi viņš nebija spējis atstāt. Kad jau Latvijā bija sākusies Trešā atmoda, 1989.gadā Sidnejas Latviešu biedrība nolēma aicināt Robertu Akmentiņu teikt 18.novembra runu Sidnejā. Bija liels prieks atjaunot pazīšanos ar manu mīļo skolotāju. Kādas divas nedēļas viņš pavadīja arī mūsu mājās. Lasīja sprediķus Sidnejas, Melburnas un Adelaides draudzēs. Apbrīnojama bija vecā kunga izturība, 18.novembrī viņš vispirms vadīja svētbrīdi skolā, tad teica sprediķi baznīcā un pēc tam svētku runu svinīgajā aktā.

Pēc 1992.gada vairākkārt satikāmies Rīgā. Piedalījāmies arī Teoloģijas fakultātes pirmajā izlaidumā 1993.gadā. Mūsu pēdējā tikšanās bija 1993.gada jūlijā.

Pārlasot grāmatas "Sava ceļa gājējs" atmiņu stāstus, biju nedaudz vīlies, ka neviens no daudzajiem atmiņu rakstītājiem nebija tā īsti izcēlis Akmentiņa oratora spējas. Viņa oratora mākslai bija raksturīgas pauzes vajadzīgajā vietā un pareizajā garumā. Vēl jo labi atceros ainu, ko viņš uzbūra 1942.gadā Jēkabpils pamatskolas eglītes vakarā, kad pieminēja latviešu karavīrus, kas jau toreiz cīnījās austrumu frontē pret mūsu ienaidnieku.

Grūti, neiedomājami grūti un pazemojoši bija gadi līdz mūsu Trešās atmodas sākumam. Roberts Akmentiņš nekad un nekādos gadījumos nelocījās varas priekšā. Pat viņa kundze bija pazemota, aicinot viņai šķirties no sava vīra, lai varētu strādāt skolotājas darbu, kam viņa protams nepiekrita. Jēkabpilī Akmentiņu ģimene neatgriezās, bet apmetās uz dzīvi Saldū. Jau 1969.gada ziemā viņš sāka strādāt Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas akadēmiskajos kursos, kas tika pārveidoti par Teoloģijas semināru. 1980.gadā viņš kļuva par šī semināra rektoru. 1982.gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, lai Roberts Akmentiņš varētu būt tuvāk savai darbavietai. Taču 1987.gadā viņš no rektora amata tika atlaists. Mainījās apstākļi, un 1989.gadā viņš tika lūgts atgriezties Teoloģijas semināra rektora amatā, kurā viņš palika līdz Teoloģijas fakultātes atjaunošanai.

Esmu pārliecināts, ka Roberts Akmentiņš bija īstais vīrs atjaunotās Teoloģijas fakultātes dekāna amatam, un tas bija pelnīts noslēgums viņa cīnītāja dzīvei.