Galerijas "Mans’s" īpašnieks, mākslinieks Uldis Čamans:

Ar balto krāsu, ar enerģijas starojumu

Jēkabpilī galerijā "Mans's" skatāmas daudzu mākslinieku gleznas, šoreiz arī Daigas Lapsas akvareļi

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000.gada 14.jūlijā

Jēkabpils, tās novads un visa Sēlija ir kā piektais ritenis, kurš nevienam tā īsti nav vajadzīgs. Tas mētājas starp Latgales zilajiem ezeriem, Vidzemes pauguriem un Zemgales plašumiem. Mēs paši nezinām un nevaram izlemt, kam pieslieties. It kā svešs mums ir multikulturālās Latgales raibums, Zemgale ar tās centru Jelgavu ir pārāk tālu, arī Vidzemei sevi negribam pieskaitīt.

Raibā Jēkabpils sabiedrība negrib un lielākoties nevar sevi pieskaitīt sēliskai identitātei. Un pat lielākai daļai pastāvīgo iedzīvotāju jēdziens "sēliskā identitāte" ir svešs, varbūt laukos, Viesītē, Sēlpilī tas ir izprotamāks. Pēc manām domām, tas ir tāpēc, ka Jēkabpils padomju laikos attīstījās kā industriāla pilsēta ar rūpnīcām kā migrantu perēkļiem. Mūsdienās, ja gribam saglabāt kaut nelielu daļiņu no šīs sēļu identitātes, tā būtībā jāveido no jauna, gandrīz tīrā vietā. Pirmām kārtām jau Jēkabpilī, ja tā grib pretendēt kļūt par Sēlijas novada centru un, protams, tas panākams visupirms jau ar kultūrvides veidošanu.

Pēc cienījamās mākslinieces Džemmas Skulmes spožās runas gribētos teikt, ka manas necilās personas vadītā mākslas galerija "Mans’s", kas sākumā, pirms vairāk nekā deviņiem gadiem, radās kā Jēkabpils jauno mākslinieku klubs, dziļi ar saknēm ieauga Skulmju dzimtas Sēlijā atstātajā kultūrmantojumā. Taču tas, stingri ņemot, diez vai atbilst patiesībai, lai gan iespējams, ka sava daļa taisnības šādā apgalvojumā arī būtu.

Kad 1991.gadā toreiz vēl klubs vēra savas durvis jēkabpiliešiem, tā dalībnieki pašu jaunības maksimālismā vairāk bija nodarbināti ar pašu personības manifestāciju, savas radošās uzdrīkstēšanās demonstrēšanu, nekā ar domām par nepieciešamību ieaugt Sēlijas un Jēkabpils kultūrvidē, tās tālāku veidošanu.

Jauno mākslinieku klubs dažādu iemeslu dēļ ir pārtapis par galeriju. Daudzi no toreizējiem aktīvajiem dalībniekiem aizgājuši pa citu ceļu — dažus to darīt piespieduši materiālie apstākļi, citus — talanta trūkums, citus — inertums. Strādāt galerijā, rīkot izstādes tādā, atļaušos sacīt, mazpilsētā ir dārgs vaļasprieks. Iegūt finansiālu atbalstu no pašvaldības vai privātfirmām praktiski ir neiespējami. Arī vairāki fondi, kas piešķir naudu dažādiem kultūrprojektiem, labprātāk par saviem aizbilstamajiem izvēlas projektus, kas tiek īstenoti Rīgā. Tur ir plašāka auditorija, vairāk pašmāju un ārzemju prominenču, kurus var pacienāt svinīgajās prezentācijās un ar kurām kopā var gūt publicitāti pasākumu atklāšanās.

Šajos gandrīz vai desmit gados, kopš eksistē galerija "Mans’s," Jēkabpilī radušās un pazudušas, bankrotējušas vai likvidējušās simtiem firmu, veikalu, kooperatīvu un banku, bet, kā redzat, galerija pastāv. Kas tad ir ļāvis šādai no peļņas iespēju viedokļa neperspektīvai struktūrai palikt un ne tikai izdzīvot, bet arī visu šo laiku attīstīties? Pirmām kārtām, protams, tā ir jēkabpiliešu patiesā interese par mākslas norisēm, bet, iespējams, pats galvenais iemesls ir veiksmīgi izvēlētais saimnieciskais modelis.

Tirdzniecība pelna naudu mākslai. Vai tas ir peļami? Domāju, ka ne, jo lai arī dažreiz galerija atgādina vidēja lieluma universālveikalu, kurā pārsvarā gan pārdodam ekskluzīvas lietas — kosmētiku, traukus, rotaslietas, kas tomēr kaut kādā mērā var pretendēt ja ne uz mākslas darba, tad vismaz uz augstvērtīga rūpnieciskā dizaina parauga statusu, kvalitāti garantē arī preču skaļie vārdi: "Lagerfeld", "Gucci", "Versaci", "Elizabet Arden", "Pier Carden". Tas varbūt ir sēļu raksturs, kas neļauj klanīties dažādu fondu, firmu vai pašvaldību ierēdņu priekšā un lūgt.

Jēkabpiliešu mākslinieciskā gaume, izpratne un tolerance ir augusi mūsu acu priekšā un ceru, ka ne bez galerijas iespaida. Atļaujos ticēt, ka tas noticis arī ar tiešu mūsu palīdzību, virzot skatītāju, veidojot viņa uztveres spējas, emocionālo atvērtību. Neesam kaisījuši pērles cūkām priekšā. Mūsu skatītājs šīs pērles ir ieraudzījis, salasījis un viņa skats labprāt pie tām kavējas. Nu nav tas laucinieks, tas provinciālis, nekāds pāķis, kam var iesmērēt kaut ko neīstu, uz ātru roku uzmālētu. Jēkabpilī tie laiki ir pagājuši. Pirms 10 gadiem mūsu skatītājs mākslas darbus vērtēja pēc principa "patīk — nepatīk", bet tagad latiņa ir pacelta daudz, daudz augstāk.

Galerijas darbības sākumā lielu bumu izsauca Maijas Tabakas, Intas Dobrājas darbu izstādes, ekspozīcija "Akts", taču tagad, lai radītu interesi, ar mākslinieka vārdu vien nepietiek. Skatītājs meklē kvalitāti, emocionālo tuvību, domas skaidrību, atšķir samāksloto no dabiskā. Esam aicinājuši māksliniekus izstāžu atklāšanas reizēs, un uz šiem pasākumiem var ierasties visi interesenti — no domes priekšsēdētāja līdz tirgus tantiņai. Mūsu publika ir patiesi mākslas cienītāji un pazinēji, neraugoties uz atšķirīgo stāvokli sociālajā hierarhijā.

Lepojamies ar to, ka daudzu jēkabpiliešu mājās ir ne tikai Latgales keramika, kāds austs galdauts vai ādas cibiņa, bet arī daudz izcilu gleznu. Anitas Melderes, Daces Lielās, Maijas Tabakas, Džemmas Skulmes, Intas Dobrājas, Ilzes Avotiņas, Jura Jurjāna, Daces Lapiņas, Intas Celmiņas, Jura Ģērmaņa un daudzu citu atzītu mākslinieku darbi ir atraduši mājvietu Jēkabpilī vai tās apkārtnē.

Neesam aprobežojušies tikai ar glezniecības, kas, protams, ir mana sirdslieta, reprezentēšanu. Ir bijušas plašas tekstilmākslas, grāmatu ilustrāciju, tēlniecības, grāmatzīmju (ex libris) un lietišķās mākslas izstādes.

Galerija "Mans’s" ir viena no divām galerijām ārpus Rīgas, kura ir Latvijas Mākslas galeriju asociācijas biedrs. Par mums, un tātad arī par Jēkabpili, raksta gan vizuālo mākslu žurnāls "Studija", gan galvaspilsētas laikraksti. Ar mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles palīdzību esam atrādījušies televīzijā, arī vietējās televīzijas studijas un laikraksti mums ir atvēlējuši savu uzmanību. Tātad esam palīdzējuši veidot tādu savas pilsētas tēlu, kurā nozīmīga vieta ir mākslas aktivitātēm.

Jēkabpils ir tā vieta, kur savus darbus labprāt eksponē Rīgas mākslinieki. Daudzas gleznas savu pirmizrādi ir piedzīvojušas tieši šeit. Mums uzticas un labprāt ar mums sadarbojas Mākslas muzeju asociācija, mākslas muzejs "Arsenāls", Rīgas galerijas, Latvijas Mākslas akadēmijas mācību spēki un prominentākie mākslinieki.

Minam kaut vai dažus piemērus — Līga Purmale, Ieva Iltnere, Anita Meldere, Boriss Bērziņš, Helēna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons, Normunds Brasliņš, Edvards Grūbe, Oļģerts Jaunarājs, Biruta Delle, Irēna Lūse, Kaspars Zariņš, Kristaps Zariņš, Vija Zariņa, Herberts Siliņš, Pēteris Postažs, Lilita Postaža, Roberts Muzis, Jānis Anmanis, Auseklis Baušķenieks, Georgs Smelters, Aija Jurjāne, Jāzeps Pīgoznis, Kārlis Dobrājs, Māra Vaičuna, Gunārs Krollis, Jānis Mitrevics, Ilmārs Blumbergs, Jānis Osis, Aleksejs Naumovs, Frančeska Kirke, Miervaldis Polis un daudzi citi. Protams, arī cienījamā Džemma Skulme.

Grūti nosaukt kādu mākslinieku, kas būtu mums atteicis. Tradicionāli katru vasaru galerijā tiek rīkotas lielās vasaras izstādes, kur kaleidoskopiski cenšamies parādīt latviešu mūsdienu glezniecības attīstības virzienus.

Esam centušies parādīt arī dažādas konceptuālas izstādes, piemēram, "Piedzēries kuģis", "Pikaso un van Gogs mūsdienu dizainā", "Gaismas ķermeņu dizains". Personālizstādes šeit ar labiem panākumiem rīkojuši jau vairākkārt minētā Džemma Skulme, Vija Maldupe, Anita Meldere, Inta Dobrāja, Jāzeps Pīgoznis, Imants Vecozols, Dace Lapiņa, Ilze Avotiņa, Lilita Postaža, Līga Purmale un daudzi citi.

150 izstādes, ko esam iekārtojuši šo gadu laikā, pilsētas kultūrvidē nevar palikt bez jūtamām pēdām. Tieši vai netieši impulsu, ceru, esam devuši gan mākslas skolas nodibināšanā, gan sekmējuši to, ka daudzi jēkabpilieši ir beiguši vai pašlaik studē mākslas koledžās vai akadēmijā. Galerijas darba pieredzi savos referātos, kursa darbos un diplomdarbos ir pētījuši dažādu augstskolu studenti un skolēni.

Vairākkārt esam rīkojuši Jēkabpils mākslinieku grupu izstādes. Galerijas darbības sākumā vietējo autoru lokā vairums bija amatieri, kas bieži balansēja uz naivisma un bezgaumības robežas, bet tagad ir izaugusi talantīga jauno mākslinieku paaudze, kas var dot savu pienesumu Jēkabpils kultūras dzīves veidošanā — Ziedonis Bārbals, Ruta Štelmahere, Ināra Lāce u.c. Tie ir gan mākslas skolas pasniedzēji, gan profesionāli mākslinieki.

Mums ir, ko parādīt, jo mākslas procesi turpinās nepārtraukti. Ar spožiem panākumiem galerija ir rīkojusi izstādes Rīgā, Valmierā, Viesītē un Aknīstē. Esam reprezentējuši savu novadu arī ārvalstīs. Uz Eiropas raibā fona mēs nemaz neizskatāmies tik pelēki, par mūsu mākslas kvalitātēm nav bijis jākaunas ne Dānijā, ne Vācijā, ne Lietuvā, ne Zviedrijā, ne Beļģijā. Un Jēkabpils novads, izrādās, nemaz nav nekāds Dieva pamests nostūris. Palasot galerijas viesu grāmatu, liekas, ka esam pasaules krustceļos. Te ir bijuši viesi no gandrīz visām Eiropas valstīm, Brazīlijas, ASV, Kanādas, Izraēlas, Austrālijas, Jamaikas, Dienvidāfrikas.

Cits jautājums ir, vai mēs spējam šiem viesiem parādīt savu savdabību, savu identitāti. Vai, iebraucot Jēkabpilī, var just, ka tā ir kultūras pilsēta? Diemžēl ne. Kultūrvides kvalitāti neveido pāris apskates vērtu objektu — pils, galerija, piemiņas akmens pilsētas dibinātājam— vai strūklaka pilsētas centrālajā laukumā. Jēkabpils nejaušam vērotājam vairāk asociējas ar bankrotējošo cukurfabriku, pussagruvušiem rūpniecības objektiem, ar cietumu, ar pusnojaukto metālliešanas rūpnīcu, bedrainām ielām un nesakoptām privātmājām.

Virspusēji skatoties, grūti pamanīt to kultūras slāni, kas te noteikti ir uzkrājies un, pavirši vērojot, nav saskatāms, un kuru mēs paši, vietējie, bieži esam pametuši novārtā, norakstījuši kā neinteresantu vai neesam spējuši saskatīt. Brīnums, ka cilvēkiem, kuriem šī kultūrvide patiesi rūp, tādiem kā Ludmila Bērziņa, Aina Karlsone, centrālās bibliotēkas kolektīvs un citiem, nav nolaidušās rokas.

Līdz šim dažādu, galvenokārt finansiālu problēmu dēļ, nav realizējies starptautisks projekts — plenērs Jēkabpilī ar ārzemju mākslinieku piedalīšanos. Galerija viena šādu projektu realizēt nav spējīga, bet pašvaldības prioritātes kultūrpolitikā ir citas. Privātās struktūras vairāk interesē dažādi masu pasākumi, nevis vizuālās mākslas projekti. Zema līmeņa šlāgermūzikas festivāli, krievu popgrupu šovi un šabloniski dežūrpasākumi dažādu svētku sakarā diemžēl lielā mērā veido Jēkabpils pseidokulturālo vidi.

Tomēr gandrīz 10 gadu darbs galerijā, saskare ar inteliģentiem skatītājiem, atsaucīgiem māksliniekiem un paša radošais veikums ir nesis vairāk gandarījuma nekā sarūgtinājuma, vairāk prieka nekā neveiksmju. Viss labais, kas ir bijis, komiskais, patīkamais, gana arī sliktais ir uzkrājies manās gleznās, bet vienmēr dominē baltā krāsa, baltais enerģijas starojums.

Novēlu, lai arī šo dienu, šos svētkus un šo konferenci apspīd šāds baltās enerģijas mirdzums. Uz to mēs ceram savai turpmākai darbībai. Izdošanos jums, un laipni lūdzam galerijā "Mans’s"!