Kā atšķirt Latvijas un Beļģijas autovadītāju?

Braukšana mūsu valstī no ārzemju skatupunkta

Braukšanas kultūra Latvijā un Beļģijā – diemžēl atšķirība ir diezgan krasa. Ierodoties atvaļinājumā uz Latviju un sēžot pie stūres, visu laiku jācenšas atcerēties, kurā valstī atrodies. Savstarpēja šoferu pieklājība ir sliktāka par sliktu. Kaut vai elementārā krustojumā, kad Rīgā vēlos no mazākas nozīmes ceļa izbraukt uz galvenās ielas. Neviens neiedomāsies, ka būtu normāli ielaist vienu mašīnu pa vidu kopējā auto straumē. Nereti jāgaida pat vairākas minūtes vai arī absolūti brutālā veidā jābrauc un jācer, ka aiz manis braucošā mašīna vismaz neieskries aizmugurē. Par skaļu signalizēšanu gan varu būt drošs – tā noteikti būs! Briselē šoferis, visticamāk, tikai mazliet samazinot ātrumu, otram parādīs žestu ar roku, aicinot izbraukt uz galvenās ielas. Un šāda situācija satiksmes plūsmu netraucēs. Bremzes pedālis taču visiem strādā.
Īpaši būtu jārunā par gājēju tiesībām uz ielas. Izskatās, ka Latvijā tādu vispār nav. Beļģijā savukārt gājēji ir pārdroši. Dažreiz ir jābūt gatavam, ka gājējs pat nepaskatīsies, vai mašīna tuvojas, bet droši un nesteidzīgi pa gājēju pāreju šķērsos ielu. Latvijā esmu redzējis, ka gājēji neuzdrošinās kāju likt uz pārejas, bet pacietīgi gaida, kamēr mašīnas paskries garām. Beļģijā gājēju pārejas bieži ir izbūvētas uz īpašiem ātrumvaļņiem jeb tā sauktajiem gulošajiem policistiem, kas autovadītājam liek samazināt ātrumu, ja vien viņš negrib lauzt mašīnu. Tāpat daudz tiek izmantoti luksofori, kur gājējs pats pārslēdz gaismu. Tomēr jāatzīst, ka gadu pēc gada Latvijā var vērot nelielu progresu šajā jomā. Laikam cilvēki ceļo un redz, kā satiksme tiek izkārtota citviet pasaulē.
Neapšaubāmi, katrā valstī ir braucēju kategorija, kas ignorē noteikumus un jebkādas pieklājības normas. Arī Briselē, kas ir internacionāla pilsēta, nereti sastopami šādi autovadītāji. Tie pārsvarā pārstāv Tuvo Austrumu zemes, Āzijas un Āfrikas valstis.
Turpretī jautājumā par šoferu kvalifikāciju uzskatu, ka Latvijā tā ir augstāka. Esmu jau pieradis, ka pagrieziena gaismas Briselē ieslēdz tikai retais un pagriezienā pa speciāli paredzētu joslu nogriežas tikai katrs otrais. Šī problēma Beļģijā ir jāskata vēsturiskā griezumā. Beļģijā tikai no 1975.gada autovadītāja apliecību iegūst, kārtojot kvalifikācijas eksāmenus. Pirms tam tiesības tika izsniegtas visiem pilsoņiem automātiski, tiklīdz tie sasniedza 18 gadu vecumu. Līdz ar to paaudžu braukšanas prasme ir atkarīga tikai no katra praktiskās pieredzes, kā arī no audzināšanas (es domāju pieklājīgu attieksmi pret līdzcilvēku – šoferi, gājēju vai riteņbraucēju, kas visi ir vienlīdzīgi satiksmes dalībnieki).
Kāpēc tādas atšķirības negadījumu skaitā uz Beļģijas un Latvijas ceļiem? Galvenais faktors, protams, ir ceļi un to stāvoklis. Beļģija tērē milzīgus līdzekļus ceļu seguma gandrīz perfektai uzturēšanai (vismaz lielajās pilsētās un uz autostrādēm). Nemitīgi tiek atjaunoti nodilušie ceļu segumi, krāsotas gājēju pārejas un citas trafaretās joslas. Turklāt arī man pašam kādreiz šķiet, ka ceļu labošana ir pārspīlēta – pavisam normāls ceļš tiek klāts ar jaunu segumu tikai tāpēc, ka tas pēdējo reizi tika mainīts pirms diviem gadiem. Neesmu redzējis nevienu nopietnu bedri uz ceļa (es runāju par tādām bedrēm, kas Latvijā tiek dēvētas par bedrītēm).
Ceļi ir izveidoti tā, ka ļoti reti jāveic manevri, kas bieži vien izraisa avārijas, piemēram, apdzīšana. Beļģijā apdzīšana ir jāizdara ļoti reti, jo pat pilsētā pretim braucošā transporta plūsmas ir norobežotas (betona bloki vai krūmu apstādījumi). Lielākā daļa ielu ir ar divām un vairāk joslām vienā braukšanas virzienā. Protams, Latvijā pašlaik var sapņot par tādu finansējumu ceļu izbūvei u.c. vērienīgiem infrastruktūras projektiem, piemēram, ātrgaitas ceļu un tuneļu izbūvei. Tomēr ir lietas, kas neprasa lielus izdevumus, kaut vai tā pati pieklājība.

Otra būtiska lieta ir satiksmes regulācija. Ceļu policistam jābūt šoferu un gājēju sabiedrotajam, kā tas ir Beļģijā, un jāpalīdz izvairīties no situācijām uz ceļiem, kas noved pie avārijām. Lielākos krustojumus sastrēgumstundās (no plkst. 8 līdz 9.30 rītā un no plkst. 17 līdz 18.30 vakarā) regulē policisti. Tas nozīmē, ka mašīnas vienā vai otrā virzienā brauc ilgāk, nekā to atļautu luksofors. Protams, plūsmas tiek koriģētas atkarībā no tā, kur veidojas lielākas auto rindas. Tas ļoti palīdz šoferiem, jo tad pie vienas zaļās gaismas krustojumu paspēj šķērsot vairāk auto. Mazāk ir jābremzē, un līdz ar to – mazāk avārijas situāciju. Līdzīgi, lai saglabātu drošību, policisti regulē satiksmi pie skolām, īpaši no rītiem, kad bērni grupās dodas uz mācībām. Neraugoties uz gaismas signālu, policisti aptur mašīnas, lai palaistu skolēnus pāri ielai. Un šādai rīcībai ir arī rezultāts – notriekto bērnu skaits ir niecīgs, salīdzinot ar Latviju. Turklāt Beļģijā satiksmes plūsmu uzlabo luksofori, kas ir saslēgti dažādos režīmos atkarībā no situācijas. Dienā, kad satiksme dzīvāka, tie darbojas tā, lai, uzsākot braukt pie viena luksofora, nebūtu jāapstājas pie nākamā. Proti, ir zaļās gaismas ķēde, kas nekavē plūsmu. Kaut ko līdzīgu esmu pamanījis arī Rīgā, Brīvības ielā, bet tur šī sistēma vēl nestrādā tik veiksmīgi.
Vēl kāda ļoti būtiska atšķirība starp Latviju un Beļģiju – Latvijā luksoforā pēc sarkanās gaismas iedegas dzeltenā. Iedegoties dzeltenajai gaismai krustojumā, liela daļa šoferu bieži uzsāk braukšanu, savukārt daudzi vēl tikai beidz manevru. Tādā situācijā visos virzienos brauc mašīnas. Iedegoties zaļajai gaismai, kad vajadzētu tikai uzsākt braukšanu, divi trīs auto jau krustojumu ir šķērsojuši. Turpretī Beļģijā pēc sarkanās gaismas nekad neiedegsies dzeltenā, bet tikai zaļā. Tad arī normāli visi šoferi sāk braukt. Tādējādi nerodas situācija, kad kāds karstgalvis nenociešas un izskrien krustojuma vidū, kur cits vēl tikai cenšas no tā izbraukt.
Vēl var minēt daudzus piemērus, kā uzlabot satiksmi un drošību uz ceļiem. Piemēram, uzlikt zaļās papildsekcijas krustojumos, kur pa labi griezties atļauj satiksmes plūsma. Tādējādi netiks kavēta satiksme. Esmu novērojis, ka šādas papildsekcijas ir ļoti populāras arī Lietuvā.
Pilsētās būtu jāizvieto vairāk ceļa zīmju, kas norāda, kur atrodas centrs, kur kāds mikrorajons. Tādas norādes palīdz organizēt satiksmi. Briselē ir norādes, kur viens pilsētas rajons sākas un kur beidzas. Ja Latvijā nezinātājs cenšas braukt pa Rīgu, orientēties ir grūti. Sajūta ir tāda, ka esi aizbraucis uz svešu zemi. Ja rokās nav kartes, galvaspilsēta var izrādīties neiekarojama.

Armands Baranovskis,

profesionāls šoferis no Beļģijas

Ikdiena

Valmieras rajona policijas pārvaldes ekspertu foto

7.augusts, Valmieras rajons. Neilgi pirms vieniem dienā uz ceļa Valmiera – Rūjiena 30.kilometrā avarēja automašīna VAZ. Pēc sākotnējās informācijas, žigulis, kurā pavisam bija seši Cēsu rajona iedzīvotāji, pārsniedzis ātrumu. Uz taisnā ceļa posma ar pasažieriem pārpildītā mašīna finišējusi grāvī, kur, spriežot pēc nospiedumiem, apmetusi vismaz piecus sešus kūleņus. Braucēji izlidojuši no mašīnas kur kurais. Visi seši – trīs puiši un trīs jaunietes – nogādāti slimnīcā. Divi no viņiem cietuši smagi. Ekspertīzes slēdziens vēl nav zināms, taču ir pamatotas aizdomas, ka visi seši bijuši alkohola reibumā. Kurš no jauniešiem atradies pie stūres, tiek noskaidrots un lemts par krimināllietas ierosināšanu.
Šai mašīnai priekšā bijusi viena numura zīme, bet aizmugurē pavisam cita, “LV” stāsta Valmieras rajona policijas pārvaldes galvenais speciālists Aleksandrs Melngāršs, uzsverot, ka stundu pirms negadījuma policija saņēmusi ziņu par šo žiguli, kurš uz kāda ceļa Valmieras rajonā traucies pa pretējo braukšanas joslu. Ceļu policijas ekipāžas apsekojušas varbūtējos ceļus, pa kuriem tālāk varētu virzīties minētais auto, taču, kā izrādījās, mašīna ar pārgalvīgo kompāniju bija devusies citā virzienā.
Kopumā aizvadītajās brīvdienās ceļu satiksmes negadījumos Valmieras rajonā cietuši deviņi cilvēki, to skaitā trīsgadīgs bērns. Četras avārijas izraisījuši iereibuši autovadītāji, piemēram, viens ar BMW ietriecies baznīcas sētā. Profilaktiskajos reidos pieķerti vēl septiņi autovadītāji, kuri pie stūres sēdušies alkohola reibumā.

“LV” informācija