LZA goda locekle māksliniece Džemma Skulme:

Pa mākslas un vēstures ceļiem gājusi un iet Jēkabpils

Ar Zemgales un Latgales novada tautasdziesmām konferenci ieskandēja Jēkabpils mūzikas skolas lauku kapela

Par saviem skolas gadiem Jēkabpilī stāstīja nu austrālietis Guntars Saiva

Ulda Čamana galerijas "Mans's" durvis vienmēr atvērtas apmeklētājiem

Mākslinieci Džemmu Skulmi ar Jēkabpili saista bērnības atmiņas

Arheologs Juris Urtāns stāstīja par atradumiem Jēkabpils novada pilskalnos

LZA viceprezidents Tālis Millers, RTU docents Jānis Klētnieks aizrautīgi sarunājas ar Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētāju Leonīdu Salceviču

Bet 15.jūlijā Jēkabpils ieliņas krāsainas vērta svētku gājiena dalībnieki

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

Man šī konference šķiet ļoti interesanta, guvu daudz jaunu ierosmju, pie kurām domās vēl un vēl būs jāatgriežas.

Kas veido mākslinieka personību? Kādi apstākļi to veicina? Kas novirzīja tieši uz glezniecību? Tie ir jautājumi, uz kuriem man bijis jāatbild, veidojot Skulmju dzimtas izstādi.

Par mani viss ir skaidrs, un pašas atbildes ir gaužām vienkāršas, jo māksla rada mākslu. Un arī es vēl arvien mākslai dodu. Arī mani iespaidoja un ļoti lielā mērā veidoja vide: teātris, lauki, mazpilsēta. Tā bija īpaša vide — tēva darbnīcā, arī teātrī, kur tapa dekorācijas. Tur bija līmes un krāsu podi, līme un krāsa pie tēva apavu zolēm, teātra tērpi, aktieri, kas izrādēs pārvērtās, pārtapa.

Dzīve bērnībā man dalījās starp Mālpili un nedaudz Jēkabpili. Tomēr tas viss ir atstājis paliekošus iespaidus.

Arheologs Juris Urtāns brīnišķīgi stāstīja, kā gājēja kājas pašas pilskalnā atrod seno taku vietā, kur tā reiz bijusi. Man kas līdzīgs saistīts ar Mālpili. Pēc Otrā pasaules kara, kad viss izskatījās citādi, kad upe bija mainījusi virzienu un tecēja pa citu gultni, izrādījās, ka pazudis Draudzības akmens, ko savā romānā aprakstījusi Ivande Kaija. Tas bija arī manas bērnības akmens — es uz tā sēdēju. Bet nu mēs to vairs neatradām! Tad aizvēru acis un metos skriet pa gravu. Kādā vietā apstājos: te ir akmens! Raka mans tēvs gleznotājs Otis Skulme un aktieris Valentīns Skulme. Tur jau bija saauguši krūmi, jo tas notika gadus desmit pēc kara beigām. Un akmens tika atrasts. Tātad kājas pašas aiznesa uz meklēto vietu.

Par šo ļaušanos iekšējām, ģenētiskajām prasībām pārliecinājos arī Amerikā, ciemojoties pie savas māsīcas, ar ko bijām minušas vienas takas visu bērnību. Izrādās — mums abām ir raksturīga poza, ko ieņemam, kad esam apsēdušās. Jautāju: "Kāpēc tu tā sēdi?" "Tāpēc, ka tā sēdēja vecmāmiņa!" Bet māsīca nebija vecmāmiņu redzējusi 50 gadu... Tātad kauli ieņem savu noteiktu vietu, jo tas nāk mantojumā.

Kā tad Skulmes nonāca Jēkabpilī? Esmu saņēmusi ļoti skaistu Vaidas Villerušas skaidrojumu, ka Skulmji ir nākuši no krieviņiem, no Vecsaules. Bet krieviņi tur nokļuva 15. gadsimta vidū, kad viņus no Novgorodas zemēm kā gūstekņus atdzinis Livonijas ordenis un izmantojis Bauskas pils jaunās daļas celšanai. Krieviņi bijuši votu, tas ir, somu–ugru cilts, pārstāvji un runājuši savā valodā, kas tuva somu un igauņu valodai. Vecsaulē nometināts ap sešsimt krieviņu, kas vēlāk sajaukušies ar vietējiem. Vecsaulē ir mājas, kuru nosaukumā ir vārds "skulme", tur vispār Skulmju ir daudz. Vārds nākot no votu valodas, jēdzieniskā nozīme esot laidars, arī lopu apmetne.

Kad mans tēva tēvs Jēkabs Skulme nonāca Jēkabpilī, vajadzēja atrast piemērotu arodu. Sākumā viņš strādāja sērkociņu fabrikā, tad par kaļķu deģi. Šis darbs tad arī nodrošināja iztiku visai dzimtai.

Bet kas veidoja divus brāļus — Ugu un Oti Skulmes — par māksliniekiem? Vispirms jau iespaidu atstāja vecāsmātes Lūcijas dziedātās tautas dziesmas. Tās viņa dziedāja, Oti auklēdama. Dziesmu bija ļoti daudz, un tas bija ļoti krāsaini un interesanti. Lūciju Ruži, dzimušu Dragoni, bija apprecējis Latgales muižnieks Andžejs Ruže. Bet vecais Dragons turpināja dzīvot meža būdā, gāja medībās, reizēm koklēja. Tas viss veicināja īpašu vides uztveri, ko ietekmēja Jēkabpils īpatnējā vieta Daugavas krastos, kur krustojas ceļi un saduras Latgale ar Zemgali.

Ota māte Jūlija bija sapņu tulkotāja, acīmredzot ļoti emocionāla. Nākamos māksliniekus iespaidoja arī apkārtējā raibā sabiedrība, kur bija gan strūdzinieki, gan čigāni un daudzu citu tautību pārstāvji, gan turku kara dalībnieki. Jau minēju, ka māksla izaug no mākslas. Vēlāk pie Skulmēm no Vecsaules pārnāca tēvocis Bužers, viņam bija dažas eļļas gleznas. Tēva atmiņās uzsvērts, cik milzu iespaidu atstāja šīs gleznas, viena no tām bija "Neapoliešu zvejniece", — jau no mazām dienām pie tās apstājās skatiens. Mājās ir bijušas arī reprodukcijas — "Siksta Madonna" un Leonardo da Vinči "Svētais vakarēdiens". Turklāt neapoliešu meitene tēva domās un atmiņā ir atstājusi tik dziļu iespaidu, ka trīsdesmito gadu nogalē viņš uzgleznoja darbu "Made" — zvejnieka meita ar kurvīti, kurā ir zivs... Vēl tēvs no bērnības atcerējās arī tēvoča lādi, nolīmētu ar litogrāfijām. Tur ir bijusi ainava ar tiltu, dzirnavām, jātnieku. Gleznas iznāca redzēt arī baznīcā. Tas viss rosināja. Tēvs ļoti agri sācis zīmēt. Vēlāk Ugu, kas bija stipri jaunāks, zīmēt mācīja vecākais brālis Otis.

Te tika nosaukti skolotāji, kas mācījuši jēkabpiliešu iepriekšējās paaudzes. Bet netika minēts viens, kas bija izcils sava darba meistars, skolotājs Matīss Rācenis Āriņš. Un man jādomā: vai viņam nav kāda saikne ar gleznotāju Leonīdu Āriņu? Skolotājs Matīss Rācenis ir uzdevis, lai tēvs uzzīmē mēnesnīcu. Tēvs to arī ar zīmuli izdarījis, pēc tam ar gumiju izņemdams gaismojumus. Skolotājs pat licis Otim kopēt franču gleznotāju Šardēna, Grēza un Bušē galviņas.Tas viss nostiprināja tieksmi zīmēt. Vēlāk tika nopirktas arī krāsas.

Jēkabpils dzīve bija diezgan ekscentriska. Tur bija muzikanti, cirkus priekšnesumi, lāču dīdītāji... Savukārt no kaļķu cepļa augšas varēja saskatīt Asotes pilskalnu. Tēvs par to visu ir stāstījis. Vēlāk, strādājot teātrī, šie bērnības krāsainie iespaidi un tipi deva iespēju māksliniekam savā rīcībā justies absolūti brīvam, veidojot aktieriem tērpus un bieži vien parādot pat tēlu kustības.

Tēvs daudz stāstījis par Kalvēm, kas nāca no Trepes, no Zīlāniem. Tēvs bija ieraudzījis kādu no brāļu ainavām, kas bija darināta impresionisma manierē. Tas noticis ap 1908. gadu. Tolaik tas bija kaut kas neparasts, jo tad jau vēl cilvēki pasauli tā neredzēja.

Kad tēvs 1906. gadā beidza pilsētas skolu, bija jāizdara izvēle. Ko darīt tālāk? Vecaistēvs gribēja, lai viņa dēls kļūtu par aptiekāru, bet māte Jūlija Skulme bija ar ļoti jūtīgu dvēseli. Zinot to, ka glezniecību augstu vērtē arī Baznīca, ka ļoti vajadzīgi ne tikai gleznotāji, bet arī gleznu restaurētāji, māte prata tēva gribu kaut kā mīkstināt. Pēc tam nāca sastapšanās ar Ludi Bērziņu, tēvs atzīmējis, ka viņš bijis Jēkabpils tirdzniecības skolas inspektors. Un Luda Bērziņa spriedums bijis ietekmīgs: jā, ar mākslu nodarboties ir vērts... 1908. un 1909. gadā par zīmēšanas skolotāju Jēkabpils tirdzniecības skolā strādājis Jānis Kuga — nākamais profesors, pirmais latviešu skatuves gleznotājs, arī Mākslas akadēmijas rektors. Jānis Kuga jau bija stāstījis par Stiglica skolu. Tolaik Kuga vāca materiālus, lai darinātu dekorācijas izrādes "Uguns un nakts" pirmajam iestudējumam Jaunajā teātrī. Šai nolūkā mākslinieks devās braucienā ar laivu pa Daugavu līdz pat Rīgai, apstādamies atsevišķās vietās, lai iegūtu etnogrāfiskus paraugus. Ar skolēnu palīdzību viņš vācis arī prievītes, etnogrāfiskos rakstus un citas lietas. Tēvs raksta, ka Otis bijis kā Jāņa Kugas ciemiņš, lai iemēģinātu roku skatuves glezniecībā. Tomēr vēlāk šķitis, ka Jānis Kuga pārāk tieši un sīki liek lietā etnogrāfiskās detaļas.

Vēlāk, kad Otis pats darināja dekorācijas Jāņa Mediņa operai "Uguns un nakts" 1921. gadā, viņš ar savām dekorācijām it kā noliedza to, ko lika priekšā Jānis Kuga, kas bija ļoti balstījies uz etnogrāfiju, uz folkoru — viņš bija izmantojis villaiņu, prievīšu rakstus... Tēvs, gluži otrādi, visu taisīja ļoti monumentāli, tiesa, mazliet skandināvu garā, nedaudz pētīdams arī tādus materiālus.

Runājot par Jēkabpili, es gribu pilsētai vēlēt ļoti stipru vadību. Lai tās būtu ļoti lielas personības — ar lielu pašapziņu, patstāvību. Jums tādas ir. Nekas nenāks no ārpuses, mēs neko neiespēsim uzlabot no Rīgas. Tam visam jārodas pašā Jēkabpilī. Es nākotnē redzu Jēkabpili ekonomiski stipru, daudz stiprāku, daudz stabilāku. Bet, ja nebūs kultūras seguma, ja nebūs mākslas, literatūras, visu kultūras žanru, ja trūks skolas, izglītības seguma, tad ar ekonomiku vien nepietiks. Esmu tajā vecumā, ka visur meklēju sevi. Ierodoties Jēkabpilī, es te gribu redzēt arī sevi. Es to redzu pamatīgos cilvēkos, bet vēl par maz. Gribu novēlēt, lai tādu būtu vairāk.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", un Sigizmunds Timšāns