Melnbaltas bildes ar savādiem ļaudīm

Tikusi galā ar pēdējo stāstu, saldsērīgi nospriedu, ka man patiktu, ja tie būtu mani stāsti. Tad izlasīju Paula Bankovska anotāciju uz grāmatas pēdējā vāka un gluži vai iesmējos – arī viņam gribētos būt šīs grāmatas autoram. Raugi, tieši tik iekārojams ir Andras Neiburgas īsprozas krājums “stum stum”.

Andras Neiburgas nesen klajā nākušās stāstu grāmatas vāks. Tā noformējumam izmantota Lorenca Kīncles fotogrāfija “Tire tracks” (“Nogurušais ceļš”)

Sievietes rakstīta literatūra allažiņ tiek palikta zem palielināmā stikla un uzmanīgi pētīta – vai tik grāmatā neslēpjas kaut kas tāds, kas ļautu to nodēvēt par “sieviešu literatūru” un nicīgi pastumt malā. Te nu jāteic, ka Andra Neiburga ar uzviju apliecina, ka ir tikai divu veidu literatūra – laba un ne tik ļoti laba un tam nav ne mazākā sakara ar dzimumpiederību.
Savulaik kritika viņu dēvēja par vienu no “jaunajām, niknajām meitenēm”, kas astoņdesmito gadu beigās sabangoja literatūru ne vien ar lecīgumu, bet arī ar neapšaubāmu talantu. Sabangoja un pazuda kā daudzi tā laika rakstītāji (pēcāk epizodiski publicējoties preses izdevumos). Bet nu viņa atkal ir klāt – ar piecpadsmit dažādos laika posmos rakstītiem stāstiem, kas apkopoti krājumā “stum stum”. Brīnišķīga, smalki un rūpīgi apdarināta lasāmviela, kas uzrunā, aizkustina un piespiež domāt.
Visus šos stāstus sasaista “fotogrāfijas” – īsi, reizēm smieklīgi, citreiz skumji pastāstiņi, kas no tiesas rada bildes sajūtu – to sajūtu, kad tu veries melnbaltā, mazliet apdzeltējušā fotoattēlā un prāto par svešajiem ļaudīm, kas tur redzami, – kā viņi dzīvojuši, par ko sapņojuši un kāpēc nav spējuši naktīs iemigt...
Tādi ir arī stāsti. Par dzīvi, kas sašņorē, par ilūzijām, kas nobeidzas ilgā un mokošā nāvē, par vecumu, kas piezogas un it nemaz nav viedu domu izdaiļots. Un dzīves jēgu. Banāli līdz raudienam, ja vien nebūtu tik aizkustinoši, skaisti un “pa īstam” uzrakstīts. No tiesas pārsteidzoši, ka 21. gadsimtā vēl iespējams rakstīt, neizmantojot ironiju kā galveno un vienīgo ieroci vai maskēšanās tērpu un nepārvēršot tekstu par grotesku, kas gan no sirds uzjautrina, bet laika gaitā tomēr mazliet nogurdina.
Visi krājuma stāsti rakstīti “es” formā un līdzinās dienasgrāmatai, grēksūdzei, sarunai pašam ar sevi vai citam kam tikpat intīmam.

Autores ie(pār)miesošanās spējas ir gluži apskaužamas – stāstu varoņi ir gan vīrieši, gan sievietes vecuma amplitūdā no sešpadsmit līdz krietni pāri sešdesmit – biznesmenis, mājsaimniece, padzīvojusi aktrise un nogurusi dzejniece, pusaugu meitene un dzīves nogurdināts vīrietis. Tik krāsaini un galvenais – ļoti dzīvi. Cilvēki, kurus satiekam uz ielas, krogos un sabiedriskajā transportā un par kuriem, gluži kā veroties fotogrāfijā, reizumis (kad pietiek laika vai māc garlaicība) prātojam – kā viņi dzīvo, šie jocīgie, mīļie, skumjie un smaidīgie. No vienas puses, viņi visi ir ļoti parasti, no otras puses, uz mata tikpat dīvaini kā ikviens no mums, un arī situācijas, kurās viņi nonāk, ir tiklab parastas kā neparastas – kāds vīrs, kas iekrīt kanalizācijas akā un pēc tam skraida pa pilsētu slapjš un dvakojošs; laiska sieviete, kas, garlaicības mākta, vēro savu pretējās mājas kaimiņieni, kura savukārt zina, ka tiek vērota; vīrietis, kas, paņēmis divas vienādas fotogrāfijas, dodas pie zīlnieka, lai uzzinātu, kurā no fotogrāfijās redzamajām mājām dzīvo sieviete, kuru viņš reiz ir mīlējis, bet no kuras aizgājis; sešpadsmitgadīga meitene, kura arvien no jauna mēģina padarīt sev galu, bet ne jau depresijas vai nelaimīgas mīlas mākta, bet tāpēc, ka viņai vienkārši negribas dzīvot, un ārsts, kas cenšas pierunāt muļķa skuķi palikt dzīvai, kaut īstenībā acīmredzot domā par to pašu; vai arī sieviete, kas izmisīgā niknumā stumj savu dzīves ķerru, arvien no jauna un jauna atkārtojot, ka viņai nav laika domāt par kaut kādām sasodītām dzīves jēgām un citām tamlīdzīgām niekkalbībām. Autore izgaismo detaļas, pievērš uzmanību sīkām, tikko pamanāmām niansēm, gaismas rotaļām un ūdens smaržai, un debesīm, kas, kā zinām, laiku pa laikam pienāk tuvāk, ja vien pietiek laika to ieraudzīt. Šie piecpadsmit stāsti līdzinās smalkai knipelētai mežģīnei, kur apvienojas ārkārtīgi rūpīgi izstrādāta valoda, absolūta brīvības sajūta un asprātība.
Lai arī stāsti šķiet savstarpēji nesaistīti un katrā no tiem darbojas citas personas, galu galā rodas sajūta, ka patiesībā šie cilvēki cits citu satiek, ka viņu ceļi krustojas, un varbūt šie dažādie ļaudis īstenībā ir vieni un tie paši.
Krājums kompozicionāli veidots tā, ka no titulstāsta “stum stum” izriet visi pārējie stāsti, cits citu papildinot un izveidojot košu mozaīku. Turklāt šiem “dzīvesstāstiem” nav strikta nobeiguma, autore nepiedāvā skaidru un nepārprotamu atrisinājumu, bet atstāj durvis atvērtas – ja nepieciešams, izdomā pats savas laimīgās vai nelaimīgās beigas, ja vien zini, kuras no tām ir īstās, pareizās un vienīgās.

Solvita Kāršeniece