Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06., 16.06., 30.06., 07.07., 14.07., 21.07.,
28.07., 04.08.2004.

7.
Latviešu SS leģiona cīņas frontē

Latviešu SS leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis uzrunā mobilizētos leģionārus Liepājā, 1943. gada aprīlī. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Latviešu leģionāri dod leģionāra zvērestu Liepājā, 1943. gada 3. aprīlī. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

1944. gada 15. oktobrī padomju spēki uzsāka pirmo lieluzbrukumu Kurzemes cietoksnī. Trieciena pamatvirziens bija no Dobeles uz Džūksti. Astoņu dienu kauju laikā sarkanarmija neguva ievērojamus panākumus un atspieda vācu spēkus tikai par apmēram diviem kilometriem. Otrais padomju armijas lieluzbrukums sākās 27. oktobrī Priekules–Vaiņodes un Auces sektorā. 28. oktobrī tika atstāta Auce, divpadsmit dienu nepārtrauktie uzbrukumi nebija devuši izšķirīgus panākumus. 21. decembrī sākās trešais lielais sarkanarmijas triecienuzbrukums Kurzemē. Tā mērķis bija ieņemt Saldu un pārraut Liepājas dzelzceļa līniju. Ļoti smagas kaujas notika 19. divīzijas sektorā: Rumbiņu–Pienavas un Rimeiku rajonā. Šeit ar īpašu drosmi izcēlās virsleitnanta Roberta Ancāna kaujas grupa. 19. divīzija cieta lielus dzīvā spēka zaudējumus. Nikolaja Galdiņa komandētajā 42. grenadieru pulkā no 1200 vīriem ierakumos palika tikai 300.
1945. gada 23. janvārī sākās ceturtā Kurzemes lielkauja. Vienpadsmit padomju divīzijas uzbruka Liepājas virzienā. 19. divīzija aizstāvēja Lestenes – Zebrus ezera frontes iecirkni. Piektā lielkauja par Kurzemi notika no 12. februāra līdz 14. martam. No latviešu spēkiem jāatzīmē majora Ernesta Laumaņa vadītais bataljons. Šajās kaujās padomju spēki ieņēma Bērzupes, Jostas un Blīdenes staciju, nonāca pie Brocēniem un Saldus. Lai gan bija liels ienaidnieku pārspēks, vācu spēkiem izdevās noturēt fronti. 17. martā sākās sestais padomju spēku lieluzbrukums Kurzemē. Smagajās kaujās lielus zaudējumus cieta latviešu 42. un 43. grenadieru pulks. Septiņi latviešu karavīri par Kurzemes kaujās parādīto drosmi tika apbalvoti ar vācu armijas augstāko apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieku pakāpi.
1945. gada 8. maijā vācu spēku grupējums Kurzemē kapitulēja. Gūstā padevās apmēram 146 tūkstoši karavīru, no tiem 14 tūkstoši latviešu.

Citi latviešu formējumi vācu dienestā

Bez policijas bataljoniem un 15. un 19. SS divīzijas vācu bruņotajos spēkos tika saformētas un darbojās arī citas latviešu vienības. Ar Kārtības policijas komandiera Latvijā SS standartenfīrera M. Knehta 1943. gada 1. augusta pavēli Latvijas–Krievijas robežas apsardzībā iesaistītos četrus policijas bataljonus – 276., 277., 278. un 321. bataljonu apvienoja Latviešu brīvprātīgo policijas pulkā. Par tā komandieri apstiprināja R.Osi. Pulks piedalījās partizānu apkarošanā Krievijā un kaujās pret sarkanarmiju Austrumu frontē un Latvijā. 1944. gada oktobrī pulku pārcēla uz Vāciju, kur tas pārgāja 15. latviešu divīzijas pakļautībā un tika nodarbināts nocietinājumu būvdarbos.
1944. gada februārī sāka formēt Liepājas latviešu policijas pulku. Tā pamatu veidoja 22., 25., 313. un 316. bataljons. Pulka komandieris bija pulkvežleitnants Jānis Grosbergs. Liepājas policijas pulks piedalījās partizānu apkarošanā Baltkrievijā, kā arī kaujās frontē. Pulks tika izformēts 1944. gada augustā, kad bija cietis lielus zaudējumus cīņās Latvijas teritorijā. 1944. gada februāra vidū tika saformēts 3. Cēsu policijas pulks, bet septembrī Kurzemes latviešu brīvprātīgo policijas pulks.
Pēc tam, kad 1944. gada sākumā Ļeņingradas–Volhovas sektorā tika pārrauta vācu fronte un sarkanarmija sāka strauji virzīties uz rietumiem, pēc ģenerāļa F. Jekelna iniciatīvas sāka veidot sešus latviešu robežsargu pulkus. Atbalstot F. Jekelna lēmumu, latviešu pašpārvalde izsludināja 1906.–1914. gadā dzimušo vīru iesaukšanu. Mobilizācijai tika pakļauti apmēram 20 000 cilvēku. Pirmos trīs pulkus izveidoja Rīgā, pa vienam Tukumā, Aizputē un Kuldīgā. Iesauktie bija slikti apgādāti un apmācīti. Sakarā ar kritisko situāciju frontē pulkus izmantoja nevis Latvijas robežu aizsardzībai, bet gan papildināja 15. un 19. divīzijas rindas. 1944. gada jūnijā H. Himlers izdeva pavēli par robežapsardzības pulku iekļaušanu frontes divīziju sastāvā.
1944. gada vasarā R. Bangerskis ierosināja saformēt būvbataljonus no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri par viegliem pārkāpumiem bija ieslodzīti Salaspils nometnē un citās ieslodzījumu vietās. F. Jekelns šo ierosinājumu atbalstīja. Līdz septembrim tika saformēti septiņi būvbataljoni. Bataljonus nosūtīja uz fronti kā darbaspēku dažādām vācu sapieru vienībām. 1943. gada pavasarī tika izveidots 672. latviešu sapieru bataljons. Tas veica sapieru darbus Austrumu frontē, kā arī piedalījās kaujās pret sarkanarmiju.
1944. gada augustā, lai radītu apmācības centrus jauniesaucamajiem latviešu karavīriem, tika saformēti četri apmācības bataljoni, apmēram 500 vīru katrā. Kara beigās bataljoni tika pārcelti uz Vāciju un izmantoti 15. divīzijas papildināšanai. Totālās mobilizācijas apstākļos Latvijā 1944. gadā vācu militārajos formējumos sāka iesaukt arī ierindas dienestam nederīgos cilvēkus. Viņus iekļāva vācu gaisa spēkos par izpalīgiem. Kopumā izpalīgos iesauca vairāk nekā 5000 cilvēku. Daļa iesaukto tika iekļauta vācu 3. izpletņlēcēju divīzijā, citi veica dienestu zenītartilērijas daļās, lidlaukos u.c.
1944. gada februārī latviešus sāka aicināt pieteikties dienestam Vācijas kara un civilajā flotē. To motivēja ar nepieciešamību aizsargāt ne vien Latvijas sauszemes, bet arī jūras robežu. Vācijas kara flotes dienestā pieteicās ap 900 latviešu.
Latviešiem vācu gaisa spēkos bija arī savas aviācijas vienības. Veidot šādas vienības ierosināja bijušais Latvijas Republikas aviācijas pulka komandieris Rūdolfs Kandis. 1943. gada septembrī Grobiņā tika izveidota Liepājas–Grobiņas pilotu skola. Grobiņas lidlauks bija latviešu lidotāju apmācības un kaujas vienību formēšanas vieta. 1944. gada 1. janvārī skolu pārdēvēja par Naktskaujas papildinājuma grupu Ostlandē. Tās komandieris bija vācu gaisa spēku majors Valters Endress. Martā saformēja 1. latviešu naktskaujas eskadriļu, un tā sāka veikt kaujas uzdevumus Pleskavas, Ostrovas un Opočkas rajonā. 1944. gada 22. jūnijā izveidoja 2. latviešu naktskaujas eskadriļu, kurā bija 18 kaujas lidmašīnas. Jūlijā izveidoja 3. latviešu naktskaujas eskadriļu, kurā bija tikai astoņas lidmašīnas. 10. augustā ar vācu virspavēlniecības pavēli tika izveidots aviācijas leģions “Latvija”. Par tā komandieri iecēla pulkvežleitnantu Jāni Ruceli. Oktobrī latviešu aviācijas vienības pārcēla uz Vāciju. Lidmašīnas tika nodotas vācu vienībām, un aviācijas leģions “Latvija” beidza pastāvēt.
Izjūtot dzīvā spēka trūkumu bruņotajos spēkos, 1944. gada pavasarī vācu Gaisa spēku izpalīgu dienestā sāka iesaukt nepilngadīgos latviešu zēnus. Bija rīkojums iesaukt vairāk nekā 7000 zēnu. 1944. gada 12. jūlijā O. Dankers parakstīja aicinājumu zēniem brīvprātīgi pieteikties gaisa spēku palīgdienestā. Atsaucība bija maza, un 26. jūlijā tika izdota pavēle par 1927.–1928. gadā dzimušo iesaukšanu. Ienākot sarkanarmijai Latvijā, gaisa spēku izpalīgus pārcēla uz Vāciju. Kara beigās viņi nokļuva amerikāņu un angļu gūstā.
Vācu bruņotajos formējumos kā atsevišķas vienības pastāvēja sardžu bataljons “Rīga”, kapteiņa Ivanova trauksmes bataljons, apcietināto sevišķo uzdevumu bataljoni u.c.
Vācu okupācijas laikā Latvijā dažāda veida militārajos formējumos tika mobilizēti ap 110 tūkstoši cilvēku. Latviešu SS brīvprātīgo 15. un 19. divīzijā tika iesaistīti ap 52 000 vīru. No tiem tikai neliels skaits latviešu dienestam pieteicās brīvprātīgi. Lielākā daļa mobilizēto tika iesaistīta vācu militārajos formējumos piespiedu kārtā. Vācu varas iestādes lietoja apzīmējumu “brīvprātīgie”, lai slēptu starptautiskās likumdošanas (Hāgas konvencijas) pārkāpumus, kas aizliedza okupēto apgabalu iedzīvotājus mobilizēt un izmantot svešas valsts karaspēkā. Latviešu SS leģions nebija nekāds izņēmums Vācijas bruņotajos spēkos. Otrā pasaules kara gados nepārtraukti pieauga SS divīziju un tajās dienējošo karavīru skaits. Nacistu vadība bija atteikusies no rasistiskiem kritērijiem SS vienību komplektēšanā un iesaistīja tajās arī neģermāņu tautas. SS karaspēkā bija franču, ukraiņu, krievu, itāliešu, baltkrievu, serbu, igauņu, latviešu un citu okupēto Eiropas tautu divīzijas vai mazākas karaspēka vienības. 1944. gada beigās SS karaspēkā bija 38 divīzijas, vairāk nekā 910 000 vīru. Latviešu militāro formējumu piederība SS karaspēkam bija formāla. Tā nebija pašu latviešu karavīru brīva izvēle. Nacistu režīmam nebūtu izdevies izveidot Latviešu leģionu, ja 1940. gadā nebūtu notikusi Latvijas okupācija un Padomju Savienības realizētās represijas un civiliedzīvotāju deportācijas.

Turpinājums sekos