Kāpēc skolā neiztikt bez psihologa

Vēl nesen sabiedrību satrauca ziņas par lielo skaitu nesekmīgu skolēnu. Tika runāts gan par motivācijas mācīties trūkumu, gan sociāli ekonomiskajiem iemesliem. Par to, kādas ir skolas bērnu problēmas un kā tās risināt, kāda ir skolotāja un ģimenes atbildība, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Latvijas Psihologu asociācijas biedre, skolu psiholoģe Baiba Pumpiņa.

Skolu psiholoģe Baiba Pumpiņa Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Uzticēšanās skolu psihologiem raisās lēni

– Cik lielā mērā bērni uzticas skolu psihologam, vai viņi zina, kādos gadījumos pie tā var meklēt palīdzību?

– Diemžēl vēl joprojām daudzi neizprot vārda “psihologs” nozīmi un asociē to ar psihiatru, tātad ārstu, kas domāts “trakajiem”. Uzticēšanās rodas ļoti pakāpeniski. Problēma ir arī tā, ka lielajās skolās ir tikai viens psihologs. Šis speciālists laika trūkuma dēļ nespēj pievērst uzmanību visiem bērniem, kuriem tas būtu nepieciešams. Skolēni labākajā gadījumā zina, kāds skolas psihologs izskatās, taču nekādu citu kontaktu viņiem nav. Psiholoģiju kā priekšmetu sāk mācīt tikai vecākajās klasēs, jaunieši tad arī ir spējīgi saprast, kad un pie kā meklēt palīdzību. Taču pamatskolēni bieži neaptver, ka pašiem ir kādas psiholoģiskas problēmas un viņiem palīdzība jāmeklē pie psihologa.

– Kādi ir skolu psihologa pienākumi, vai tikai reaģēt uz atnākuša bērna problēmām vai arī pašam piedalīties mācībstundās, runāt ar skolotājiem, tādējādi diagnosticējot bērnus, kuriem varētu būt kādas psiholoģiskas grūtības?

– Ideālā variantā skolu psihologa rūpju lokā nevajadzētu būt tikai tiem bērniem, kas pie viņa vērsušies pēc palīdzības. Psihologa pienākumos noteikti ietilpst saskarsmes stundu organizēšana dažādu vecumu skolēniem, tāpat viņam būtu jāseko pirmklasnieku adaptācijai skolā, tam, kā bērni iepazīstas un nodibina kontaktus.

– Vai tas ir, kā jūs teicāt, ideālais variants, vai tā notiek praksē?

– Daudz kas ir atkarīgs no konkrētās skolas. Es zinu daudzas skolas, kur psihologi tieši tā arī strādā. Svarīga mūsu darba sastāvdaļa ir bērna spēju noteikšana, jo dažādiem bērniem dažādos priekšmetos dotības ir atšķirīgas. Mēs to nosakām ar dažādu testu palīdzību. Tāpat testus izmanto, lai noteiktu saskarsmes problēmu cēloņus kolektīvā. Lai gan testi, protams, nav panaceja, tajos var smelties daļiņu informācijas.

– Kāda ir skolotāju attieksme pret skolas psihologu, vai viņi vienmēr apzinās sadarbības nepieciešamību?

– Manā praksē ir bijuši tikai labi sadarbības gadījumi. Skolotājs ir tas, kurš pirmais identificē konfliktsituāciju klasē, tas, kurš pirmais uzzina, ka bērnam, piemēram, šķiras vecāki un viņš to smagi pārdzīvo. Taču mani kolēģi ir sastapušies arī ar pedagogu neizpratni par to, kā tad norit psihologa darbs. Izplatītākā kļūda ir tā, ka skolotājs atved skolēnu pie psihologa un sagaida, ka jau pēc nedēļas bērna problēmas būs atrisinātas. Tā dzīvē nenotiek. Reizēm psihologa darbs iestiepjas gada garumā un ilgāk.

– Vai reizēm neizveidojas zināma konkurence starp skolotāju un psihologu?

– Būtībā jau katram ir savas funkcijas, taču sāncensība varētu būt emocionālās uzticēšanās jomā. Lai gan svarīgākais ir tas, ka bērns/jaunietis vispār kādam uzticas un stāsta, kas viņu nomāc vai satrauc. Te gan ļoti svarīgi ir tas, vai izvēlētā uzticības persona zina, ko ar iegūto informāciju darīt, kā šim skolēnam palīdzēt.

Skolēnu psiholoģisko problēmu cēloņi meklējami ģimenē

– Bieži psiholoģiskās problēmas iet roku rokā ar sociālajām. Vai skolu psihologi sadarbojas ar sociālajiem darbiniekiem, vai nepieciešamības gadījumā notiek arī darbs ar ģimeni?

– Jāsāk ar to, ka ir dažas skolas, kurās līdztekus psihologam strādā arī sociālais darbinieks, jo mūsu darba lauki tiešām saskaras. Bez ģimenes iesaistīšanas pārsvarā gadījumu nav iespējams atrisināt bērnu/jauniešu problēmas, jo tām visām cēlonis jāmeklē ģimenē. Diemžēl mums nākas sastapties arī ar vardarbību ģimenē, kad bērns uz laiku jāizņem no ģimenes, ar kuru šajā laikā tiek strādāts.

– Cik atsaucīgas ir bērnu, kuriem ir problēmas, ģimenes? Vai bieži nelūdz nejaukties, aizcērtot durvis jebkurām sarunām?

– Jā, motivēt ģimenes sadarbībai ir ļoti grūti, jo daudzas no tām ir pārliecinātas par savas audzināšanas pareizību, vecāki mēdz nepamatoti atsaukties uz savas bērnības pieredzi. Psihologi tomēr pārsvarā ir raduši strādāt ar klientiem, kuri vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē. Mums pārsvarā gadījumu ir jāpārliecina par pārmaiņu nepieciešamību. Bet, protams, piespiest sadarboties mēs nevienu nevaram.

– Vai skolas psihologam, kurš atklājis kādu ģimenē rūpīgi slēptu problēmu (vardarbība, seksuāla izmantošana utt.), bieži vien nav jāsastopas ar draudiem izrēķināties?

– Diemžēl ir bijuši tādi precedenti. Jo īpaši tādēļ, ka vardarbības pret bērnu gadījumā mums jāziņo tiesībsargājošām institūcijām. Lai gan citādi visa psihologam uzticētā informācija ir absolūti konfidenciāla.

– Kādas ir skolas bērnu lielākās problēmas?

– Mūsu laika skumjā iezīme ir emocionālais vakuums, kurā dzīvo daudzi no mums, arī bērni. Vecāki ir aizņemti ar naudas pelnīšanu, protams, vislabāko nodomu vadīti, un viņiem nav laika sarunām, emocionāliem kontaktiem. Diemžēl daudzi domā, ka galvenais ir, lai bērns ir kārtīgi paēdis, labi apģērbts, kabatas nauda viņam tiek iedota, un pietiek. Pārējais jau būs pats par sevi. Taču ar šīm materiālajām lietām, paldies Dievam, cilvēkam nepietiek. Ne mazāk svarīga ir iespēja dalīties savās domās, jūtās, tikt uzklausītam un novērtētam. Nopietna problēma ir datoratkarība, pārmērīga aizraušanās ar azartspēlēm, smēķēšana. Jāsaka, atkarība no alkohola ir reti sastopama.

– Vai problēma nav skolēnu reizēm krasi nevienlīdzīgais materiālais stāvoklis? Vai arī tas neapgrūtina savstarpējo saprašanos?

– Bērnu un pusaudžu īpatnība ir nepieciešamība izcelties. Un ar materiālajām lietām, pie kuru esamības pusaudzim nav nekādu nopelnu, sevi parādīt ir visvieglāk. Te liela nozīme ir klases audzinātāja spējai izcelt un padarīt nozīmīgas citas vērtības. Svarīgi ir

pusaudžiem, kas ir ļoti atvērti, piedāvāt un atklāt citas saturīgākas iespējas, kā sevi apliecināt.

– No kurienes nāk vēlme sevi apliecināt negatīvi?

– Tas ir daudz vieglāk. Bieži tas ir kā kliedziens: lūdzu, ieraugiet mani, sadzirdiet mani! Bieži aiz agresīvas uzvedības slēpjas totāla vientulība. Svarīgi ir apkārtējiem, arī skolotājiem, neuzķerties uz šā agresivitātes āķa, un pats galvenais – nevajadzētu tādā pašā stilā spēlēt pretī.

Arī mācīties ir jāiemāca

– Kur jūs redzat iemeslus lielajam nesekmīgo devītklasnieku skaitam?

– Šā gada lielais nesekmīgo skaits nav pēkšņa parādība, tās ir sekas tam, ka līdz šim nesekmīgie skolēni tomēr tika pārcelti nākamajā klasē. Tā viņi aizkūlās līdz devītajai klasei, un pēc jaunās kārtības nesekmīgie vairs nevar absolvēt pamatskolu. Manuprāt, cēloņi lielā mērā meklējami ģimenē, tās attieksmē pret izglītību. Ja ģimenē izglītība nav vērtība, bērns redz, ka viņa vecāki bez īpašas izglītības pelna vairāk nekā klasesbiedra tēvs un māte, kuriem ir augstākā izglītība, arī viņam nav īpašas motivācijas tiekties pēc zinībām un augstām skolām. Turklāt liela problēma ir tā, ka sākumskolā bērni netiek iemācīti pareizi mācīties, kā strukturēt informāciju un sadalīt slodzi, kas ir liela. Tāpat lielāka uzmanība būtu jāpievērš profesionālajai orientācijai skolā, pusaudži būtu jāinformē par pieprasījumu un iespējām darba tirgū. Arī darba devēji varētu runāt ar šo auditoriju. Domāju, tā daudziem būtu ļoti nopietna motivācija.

– Kas, jūsuprāt, būtu pats labākais šiem jauniešiem – palikšana uz otru gadu?

– Nevar būt arī mūžīgais otrgadnieks. Domāju, te būtu darbs psihologam, nosakot katra skolēna intelektuālo spēju līmeni. Nav izslēgts, ka dažiem ir kādi intelektuālās attīstības traucējumi, kas varbūt pirmajā acu uzmetienā nav pamanāmi. Ir gan skolēni, kuri bēg no psihologa, jau to ieraugot. Bieži nesekmībai ir arī psiholoģiski cēloņi, pie kuriem reizēm vainīgi arī skolotāji. Ja kustīgam un možam bērnam jau sākumskolā tas tiek pārmests, visu laiku atkārtojot: ak tu, dauzoņa, no tevis jau nekas nebūs, viņš to pieņem kā normu un nemaz īpaši nesaspringst. Ļoti svarīgi, lai bērni vielu apgūtu sev piemērotā tempā.

– Kā tas ir iespējams lielā klasē?

– Tas ir ļoti sarežģīti. Bet pārāk liels skolēnu skaits klasē vispār nav vēlams. Ideālā gadījumā tam nevajadzētu pārsniegt 15, maksimāli – 20 skolēnus.

– Vai skolotājiem tiek rīkoti kādi semināri psiholoģijā? Dažādās vecuma grupās ir savas psiholoģiskās attīstības īpatnības.

– Jā, tādi notiek. Skolās mēdz būt arī tā sauktās supervīzijas, kad skolotāji kopā ar psihologu pārrunā un izanalizē kādu konkrētu konfliktsituāciju.

– Kas motivē psihologu strādāt skolā par salīdzinoši zemu atalgojumu? Jebkurā privātpraksē viņš saņemtu vairāk.

– Tā ir lielākā problēma – psihologus piesaistīt skolai, ne velti viņu trūkst. To dara cilvēki, kuri vēlas strādāt tieši ar bērniem un pusaudžiem.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv