Starpbrīdī pirms traģēdijas otra cēliena

“Latvijas Vēstneša” 23.jūlija numura rakstā “Divu politiku krustugunīs” ieskicējām tendences pasaulē, kuru pamatā ir globālā narkobiznesa grožu turētāju un veselības speciālistu cīņa, lai ietekmētu sabiedrības attieksmi pret narkotiskām un psihotropām vielām, un to, kā tas viss iespaido norises Latvijā. Tēmas turpinājumā par narkotiku lietošanas izplatību pašmājās un būtiskākajām pārmaiņām pēdējos gados.

Miega magone narkotiku iegūšanai tiek audzēta Dienvidaustrumu Āzijā – “zelta trijstūra zemēs” – Taizemē, Laosā, Mjanmā (Birmā), arī Vjetnamā, “zelta pusmēness zemēs” – Pakistānā, Afganistānā un Irānā. Īpaši aktīvi opiātu izplatīšanā ir iesaistījušās “jaunā koridora valstis” Vidusāzijā – Tadžikistāna, Kirgizstāna un Turkmenistāna. No šīm valstīm heroīns galvenokārt nonāk Krievijā un no turienes arī Baltijas valstīs. Audzē arī Ukrainā un Krievijas dienvidos. Taču daļa Latvijas narkomānu nenoniecina arī pašmāju magones, kuras pārējo sabiedrību priecē ar skaistajiem ziediem, un narkotiku (hankas un himhankas) ieguvei izmanto gan miega puķu pieniņu, gan arī izžāvētas un samaltas augu galviņas un lakstus. Lai arī vietējo magoņu lietošanas ziedu laiki ir aiz muguras, tomēr ir narkomāni, īpaši laukos, kas vasarās paši rūpē sev krājumus, sirojot pa mazdārziņiem vai tīrumiem. Pērn policija atsavinājusi 57,72 kilogramus magoņu salmu, aizpērn – 83,46, bet 2001.gadā – 182,90 Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Sabiedrība, īpaši jaunatne, ir pārsteidzoši toleranta pret narkotisko vielu pirmo lietošanas reizi jeb tā saukto pamēģināšanu. To apliecina pētījums “Narkotiku lietošanas izplatība Latvijā, 2003”, ko veica Filozofijas un socioloģijas institūts “Phare” programmas ietvaros, bez tam šajā programmā tika ietverta Latvijas narkotiku politikas izstrāde, tā arī Informācijas centra (fokālā punkta) izveide un vēl citi uzdevumi.
Pētījums unikāls ar to, ka tāds mūsu valstī veikts pirmo reizi. “Faktiski vienā pētījumā veiktas trīs lielas aptaujas, un pirmo reizi pētnieki, izmantojot citu valstu metodiku, mēģinājuši novērtēt, cik Rīgā ir opiātu lietotāju. 2002.gada situācijas analīze liecina, ka viņu bija vairāk nekā četri tūkstoši,” stāsta Narkomānijas profilakses centra direktora pienākumu izpildītāja Ārija Lodziņa.
Līdz šim, runājot par kopējo dažādu narkotisko un psihotropo vielu lietotāju skaitu Latvijā, speciālistu aplēsēs visbiežāk minētais skaits bija aptuveni 40 000, taču, kā norāda centra vadītāja, šie pieņēmumi bija balstīti tikai uz praktiķu hipotēzēm.

Neredzamā lietotāju armija

Pēdējos trīs gados valstī strauji samazinājies pirmo reizi reģistrēto narkotisko un psihotropo vielu slimnieku skaits. Pēc Narkoloģijas centra datiem, pērn to skaits bija pat mazāks nekā 1997.gadā – aptuveni pusotra simta. Salīdzinājumam – 2000.gadā pirmo reizi reģistrēto slimnieku bija 645. Gadsimtu mija bija laiks, kad heroīna lietošana Latvijā sasniedza kulmināciju. Līdz ar to, ka tagad samazinās intravenozo narkotiku lietotāju skaits, sarūk arī HIV izplatības ātrums, tas ir, milzīgais inficēšanās risks narkomānu vidē.
Heroīns līderpozīciju Latvijā zaudējis. Un tieši tāpēc minētie dati vairs nav objektīva liecība par kopējo atkarīgo skaita pieaugumu. Proti, kā skaidro Rīgas Narkomānijas profilakses centra mācību nodaļas vadītāja psiholoģe psihoterapeite Aelita Vagale, heroīna lietotāji nonāca narkologu redzeslokā akūtās situācijās, kurās agri vai vēlu daļa no tiem nokļuva. Savukārt marihuānas, amfetamīna vai kokaīna lietotāju armija nenonāk narkologu redzeslokā, tikai atsevišķi cilvēki. Šādai atkarībai piemērotākas citas ārstēšanas metodes, būtiski atšķirīgas.
“Nokļūt uzskaitē neviens negrib, jo tas ir saistīts ar ierobežojumiem un ir traips biogrāfijā. Minēto vielu lietotāji krīzes situācijās meklē palīdzību pie psihologiem vai psihoterapeitiem, līdz ar to par viņiem statistika ir nepilnīga. Arī detoksikāciju iespējams veikt anonīmi. Un tie, kas lieto amfetamīnu vai kokaīnu, ir spējīgi maksāt, vismaz kamēr viņi nav sociāli degradējušies,” stāsta A.Vagale.

Statistika par mirušajiem klusē

Vērtējot situāciju Latvijā, viens no tradicionāli piesauktajiem raksturlielumiem bija arī letālo gadījumu skaits, proti, cik cilvēku pārdozējuši narkotikas – simts līdz pusotra simta ik gadu. Taču arī tas nav rādītājs, lai izdarītu secinājumus. Heroīna ziedu laikos, kad pārdozējušo skaits bija ļoti dramatisks, tas sniedza kādu ieskatu narkomānijas ellē, taču ne jau pilnīgu. Tagad vēl mazāk.
Ā.Lodziņa uzsver: “Ja samazinās heroīna lietotāju skaits, ir loģiski, ka sarūk arī mirušo skaits no pārdozēšanas. Marihuānu, kā tas bija ar heroīnu, tik vienkārši nevar pārdozēt. Bet arī tabaku nevar pārdozēt. Taču ir vispārzināma patiesība, ka tabaka ir lielākais masveida slepkava pasaulē, jo miljoniem mirst no smēķēšanas radītajām slimībām. Tā ir tā sauktā sekundārā nāve. Tāpat ir ar narkotikām. Un sekundārā nāvē mirušos no marihuānas vai sintētisko narkotiku izraisītajām sekām praktiski neuzskaita.”
Sabiedrība var operēt tikai ar faktiem par mirušajiem pārdozēšanas dēļ.
Taču cik ir aizgājuši viņsaulē heroīna dēļ, bet palikuši ārpus uzskaites?
Par to datu nav un nebūs.
Daļa heroīna lietotāju pārgājuši uz citām vielām, arī uz alkohola un pretsāpju līdzekļu vai antidepresantu kokteili. Daļa, kuriem saprāta druskas mudināja izrauties no skaidri saredzamā drīzā gala, mēģināja ārstēties. Daļa nomirusi. Varianti dažādi.
Par vienu gan speciālisti ir vienisprātis – pašlaik ļoti maz ir tādu, kuri lietotāja karjeru sāk ar heroīnu. Latvija no heroīna ir nobijusies. Tā nodarītais posts dažu gadu laikā bija tik uzskatāms, ka jaunatnē radusies izpratne, kādas šausmas garantē šī inde. Heroīna lietotāju fiziskais sabrukums un pilnīga sociālā degradācija, viņu kriminogēnā rīcība, uz kuru provocēja ik dienas nepieciešamā iespaidīgā naudas summa devām, un galu galā nāve atstājusi iespaidu.
Liela ietekme bijusi un arī ir profilaksei, kas palīdzējusi ieraudzīt heroīna nodarīto postu, un tagad tiek pieliktas visas pūles, lai grautu mītu par marihuānas nekaitīgumu. To mītu, kas bruģē ceļu zālītes popularitātei. Proti, marihuāna ieņēmusi stabilas līderpozīcijas starp citām nelegālajām vielām. Pētījums liecina, ka 11 procenti Latvijas iedzīvotāju vismaz vienu reizi dzīvē to pamēģinājuši. Vecuma grupā no 15 līdz 35 gadiem – pat 20 procenti.
Marihuānas kulta ietekmīgākais ierocis ir reklāma un pozitīvu simbolu trūkums jaunatnei. To veicina arī ģimenes krīze Latvijā, kas vairo tolerantu attieksmi pret kaitīgām vielām.
“No vecākiem dzirdēti dažādi šokējoši apgalvojumi. Sākot ar to, ka viņi akceptē: bērns smēķē, beidzot ar to, ka atklāti pasaka – labāk, lai pīpē zālīti nekā duras. Pretpoli starp galējībām ģimenē ir ļoti tāli. Proti, ir ģimenes, kas atdod atvasei visu, cenšas ar viņu pavadīt maksimāli daudz laika, un ir ģimenes – neatkarīgi no to materiālā stāvokļa, kas uzskata to par nevajadzīgu. Vecāki mēdz uzskatīt – ja esam radījuši bērnu, tad skola, policija un vispār sabiedrība ir atbildīga par jauno cilvēku, atbildīga par to, lai bērns narkotikas nelietotu,” stāsta A.Vagale. Narkomānijas profilakses centra vadītāja Ā.Lodziņa piebilst: “50 gadi, kad par visu atbildēja partija, bet cilvēkiem individuāli bija maza patstāvība, kad valdīja dubultā morāle, ģimeni tādu ir padarījuši. Tagad ir lūzums. Grūti pieņemt, ka paši esam atbildīgi par sevi un saviem bērniem. Valda apjukums, cilvēki joprojām gaida, kad kāds cits par tiem parūpēsies.”

Pirms nākamā viļņa

Ar marihuānu un hašišu, ko daļa jauniešu labprāt kombinē ar alu, tāpat amfetamīnu grupas narkotikām, extasy, kokaīnu un citām šobrīd izplatītām vielām ir citādi nekā ar heroīnu. Fiziskais sabrukums, tātad ātri redzamais kaitējums lietotājam nav tik izteikts. Nav šā redzamā bubuļa, kas palīdzētu mazināt heroīna krīzi Latvijā. Atkarīgā tēls krasi mainījies. Heroīnisti ārēji daļēji līdzinās alkoholiķiem – novājējuši, priekšlaikus novecojuši, nosirmojuši, bojātiem zobiem, atbaidošu sejas ādu. Citu šobrīd populāro narkotiku lietotāju izskats pāris gados nebūt nekļūst atbaidošs. To, kas ar viņiem notiek patiesībā, var izprast tikai pēc sociālo seku izvērtēšanas.
Šo vielu lietošanas seku vilnis mums vēl priekšā. Psihisko traucējumu, depresijas, šizofrēnijas uzplūds. “Marihuānists vai kokaīnists drīzāk sabruks garīgi nekā fiziski. Pasliktināsies psihiskā veselība, viņš nevarēs sekmīgi pildīt savu sociālo lomu jeb, kā tagad saka, pazemināsies dzīves kvalitāte vai, piemēram, ilgstošas depresijas dēļ tiks izdarīta pašnāvība,” teic Ā.Lodziņa un piebilst, ka pasaule apjauš šos acij nesaskatāmos draudus. Proti, mūsdienās pēc starptautiska diagnožu klasifikatora, lai noteiktu diagnozi – atkarīgs –, vairs nav nepieciešamas fizisko seku pazīmes. Psihiskā atkarība pati par sevi jau ir ļoti bīstama.
Diemžēl cilvēka dabā ir izjust bijību tikai pret acīmredzamām šausmām. Un tā tas ir arī heroīna gadījumā mūsdienu Latvijā. Savukārt par citām narkotiskām un psihotropām vielām, vismaz lietotāji paši, galvu nelauza. Vairākumam šķiet, ka viņi nekādu ļaunumu sev nenodara, jo nekas nemainās. Šķietami nemainās. Bet ar katru reizi viņi ir par soli tuvāk krīzei, kas ir loģisks un neizbēgams jebkuras vielas lietošanas rezultāts. Tas ir tikai laika jautājums.
Latvijā ļoti izplatīta ir arī psihoaktīvo medikamentu lietošana. Pēc pētījuma “Narkotiku lietošana Latvijā” datiem, vecumā no 15 līdz 64 gadiem tos lieto 21,7 procenti cilvēku. Vecuma grupā no 15 līdz 34 gadiem – aptuveni 12 procenti. Aktīvākās lietotājas ir sievietes.
“Te jāuzsver reklāmas loma. Tā sabiedrību pieradina nepārtraukti kaut ko lietot. Vēl nav sākusi sāpēt galva, bet jāiedzer tabletīte, lai nesāk sāpēt. Bērni šo ieradumu pārņem no vecākiem. Līdz ar to jaunatnei ir viegli pieejami dažādi medikamenti, jo vecākiem katram gadījumam mājā glabājas to krājumi,” spriež A.Vagale.
Ir maldīgi uzskatīt, ka lietotāji ir kāda īpaši neizglītotu, nezinošu cilvēku grupa. Piemēram, amfetamīnu, kura lietošanas izplatības ziņā Latvija ir pirmajās vietās Eiropā, daudzi lieto periodiski. Sākumā. Studenti sesiju laikā, lai varētu mācīties dienām un naktīm, strādājošie darba sastrēguma brīžos. Lietotāju slengā par vitamīnu sauktais amfetamīns mākslīgi rada enerģijas pieplūdumu. Tas ir viens no lielākajiem mūsu klupšanas akmeņiem – mēs pieradinām jauno paaudzi, ka cilvēkam, lai justos labi, nepārtraukti nepieciešami palīglīdzekļi. Taču par visu dzīvē reiz jāmaksā.
Viens no speciālistu atzinumiem – ja nemainīsies sabiedrības tolerantā attieksme pret dažādu vielu lietošanu, tā kļūs par bumerangu, kas sitīs mūs pašus.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

Uzziņai

Latvijā iecerēts izveidot Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas koordinācijas biroju, lai radītu stipru koordinācijas mehānismu visām valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēm, kas iesaistītas noziedzības un narkomānijas apkarošanā. Jūlija vidū Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas koordinācijas padome rekomendēja Iekšlietu ministrijai sagatavot nepieciešamās izmaiņas normatīvajos aktos, paredzot šā biroja izveidošanu tiešā Ministru prezidenta padotībā.
Nesen izstrādāto “Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas valsts programmu 2004.–2008.gadam” pēc padomes priekšsēdētāja Aināra Šlesera priekšlikuma nolemts virzīt pēc biroja izveides, jo programmas iedzīvināšana arī būs viens no biroja galvenajiem uzdevumiem.

Fakti:

Pēc ESPAD skolēnu aptaujas Latvijā, kuru ar “Phare” programmas finansējumu veica Filozofijas un socioloģijas institūts:
– 13% sešpadsmitgadīgu skolēnu marihuānu/hašišu nosauc par pirmo lietoto narkotiku;
– 72% no visiem, kas ir mēģinājuši kādu narkotisko vielu, par pirmo nosauc marihuānu/hašišu.