Ar valstisku vērienu un tālredzīgu skatienu

Bieži dzird jautājam, kas nodrošināja mūsu pirmās brīvvalsts straujo atdzimšanu pēc Pirmā pasaules kara postījumiem. Visskaidrāko atbildi sniedz neatkarīgās Latvijas sākumgadu dokumenti. Tie rāda, ka atjaunotnes darbi sākās jau Brīvības cīņu laikā un tos ar tālredzīgu skatienu organizēja un vadīja īsti savas zemes patrioti, valstiski un vērienīgi domājoši cilvēki. Valsts iestāžu darbinieki visās dzīves jomās aktīvi sadarbojās ar inteliģenci, uzņēmējiem un zemniekiem. Viņus vienoja nesavtīga rīcība un doma par attīstītu un sakoptu Latviju. Tika apzinātas esošās iespējas un vajadzības, izstrādāti nepieciešamie dokumenti. Piedāvājam lasītājiem dažu 1920. gadā pieņemtu dokumentu izvilkumus.

Tehnika darba ierindā

Zemkopības ministra Augusta Kalniņa 1920.gada 14.februāra 19.rīkojumā, t.i., pusgadu pirms miera līguma noslēgšanas ar padomju Krieviju, lasām: “Kara nopostīto apgabalu saimniecību ēku atjaunošanai nepieciešami: zāģu gateri, lokomobiles, seimeri, šindeļu un citas koku apstrādāšanas mašīnas. Ņemot vērā, ka šimbrīžam valstī liels trūkums augšā minēto mašīnu un ka daudzas no tām viņu īpašnieki vai nomnieki neizmanto, zemkopības ministrija uzliek par pienākumu visiem vēl nenodarbināto augšā uzskaitīto mašīnu īpašniekiem vai nomniekiem sekošo: 1) Stāties pie viņiem piederošo vai nomāto mašīnu nodarbināšanas ne vēlāku kā līdz 1.martam š.g., paziņojot par to lauksaimniecības departamentam. 2) Tie mašīnu īpašnieki vai nomnieki, kuri paši aiz kaut kādiem iemesliem nevarētu mašīnas nodarbināt, pēdējās ar rakstu jāpieteic departamentam ne vēlāk kā līdz 1.martam š.g. 3) Mašīnas, kuras nepieteiktas līdz nosacītam termiņam, pārņems zemkopības ministrija savā rīcībā un nodarbinās bez jebkādas atlīdzības. 4) Uzraudzību par šī rīkojuma izpildīšanu uzlieku lauksaimniecības departamentam” (Valdības Vēstnesis. – 1920. – 15.febr. – 38.nr. – l.lpp.).
Lauksaimniecības departaments rīkojumu nosūtīja visu apriņķu pašvaldībām un apriņķu valsts zemju inspektoriem, kuri to, dažkārt nedaudz rediģētu, nodeva visām pagasta valdēm. Piemēram, Ventspils apriņķa valsts zemju inspektors 1920.gada 28.februāra 288.vēstulē Dundagas pagasta valdei rakstīja: “Pamatojoties uz Lauksaimniecības departamenta rakstu no 26.febr. š.g. Nr.2093, uzdodu Jums rūpēties par to, lai vēl nenodarbinātas mašīnas (zāģu gateri, lokomobiles, seimeri, šindeļu un citas koku apstrādāšanas mašīnas) tiktu nodarbinātas. Gadījumā, ja viņu īpašnieki jeb nomnieki paši mašīnas nevarētu nodarbināt, tad sastādiet sarakstu par visām tamlīdzīgām mašīnām un minēto sarakstu iesniegsiet tieši Lauksaimn. dep-tam.” (Latvijas valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA) 5770.f., 1.apr., 36.l., 140.lp.).

Top Vienotā būvniecības darbnīca

Latvijas lauku celtniecības un kultūrainavas sakārtošanā un sakopšanā jau valsts pastāvēšanas pirmajos gados iesaistījās valstiski domājošie kvalificētākie arhitekti. Viņi nodibināja ar Latvijas Augstskolu (vēlāko Universitāti) saistītu Vienotu būvniecības darbnīcu, kura savā 11.programmatiskajā vēstulē Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamentam 1920.gada 11.jūnijā rakstīja: “Latvijas valsts dzīvei izveidojoties, arī viņas būvniecība jāsaskaņo ar jauna laika prasībām. Latvijas būvniecības formās jāizkopj zināma vienība un tradīcija, pamatojoties uz vietējām īpatībām. Šo prasību realizēšanu grib veicināt Vienotā būvniecības darbnīca, kura uz dažu augstskolas mācību spēku (Arhitektūras fakultātē tolaik strādāja redzami latviešu arhitekti un mākslinieki – profesori Eižens Laube, Vilhelms Purvītis, docenti Pauls Kundziņš, Arnolds Lamze, Augusts Malvess u.c. – S.C.) ierosinājumu uzsākusi savu darbību, cenzdamās sasniegt šo mērķi speciālistu plašā idejiskā kopdarbībā.
(..) Darbnīca apņēmusies izlaist tikai mākslinieciski un tehniski pamatīgi izstrādātus darbus un visos svarīgākos jautājumos griezties pēc padoma pie Augstskolas mācības spēkiem, kā arī ārpus tās stāvošiem lietpratējiem. Augstskolas organizācijas padome no savas puses darbnīcai atvēlējusi telpas (Augstskolā, Raiņa bulv. 19, zīmētava 50), caur ko viņa būs cieši saistīta ar Augstskolas dzīvi.
Darbnīcā tiek izstrādāti būvprojekti ēku un inženieru būvēm zem atsevišķu atbildīgu arhitektu resp. inženieru vadības, kuri apņemas arī būvju izvešanas uzraudzību uz vietām. Galvenā kārtā nodomāts izpildīt oficiālu iestāžu un sabiedrisku organizāciju uzdevumus... Darbnīca cer, ka arī turpmāk viņa varēs būt palīdzīga pie to būvprojektu atrisināšanas, kuru izvešanā ieinteresēta valsts un sabiedrība, jo viņos pirmā kārtā būtu jāievēro tie principi, kurus darbnīca likusi savos pamatos” (LVVA 5770. f., 1.apr., 36.l., 326.lp.).

Kā veidosim lauku sētu

Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta Būvniecības nodaļa jau 1919.gada vasarā sāka apkopot pieejamos lauku sētu ēku un to detaļu projektus, izstrādāt jaunus paraugu plānus 30–40 pūrvietu lielu saimniecību ēku būvei. Lauksaimniecības departaments un būvniecības nodaļa 1920.gada 1.oktobrī apriņķu un pagastu valdēm nosūtīja vēstuli, kurā uzsvēra: “Karā nopostīto un jaunradāmo saimniecību izbūves dažādu jautājumu noskaidrošanas nepieciešamība arvien paliek jūtamāka. Lai atvieglinātu minēto jautājumu atrisināšanu un lai netiktu izdarītas vēlāk neizlabojamas kļūdas pie saimniecību centru izvēles, ēku novietošanas, iekārtošanas, uzcelšanas, būvmateriālu lietošanas utt., nepieciešami, lai vietējās pašvaldības iestādes un sabiedriskas organizācijas šinī lietā ņemtu jo dzīvu dalību. Minētam nolūkam Lauksaimniecības departamenta Būvniecības nodaļa ir izgatavojuse dažādus uz lauksaimniecību attiecošus paraugu plānus, kā: ēku novietošanas (sētas situācijas), dzīvojamās ēkas, kūts, mēslu krātuves, atejas, labības šķūņa, pirts, žāvētavas u.c. ēku plānus, telpu apsildīšanas un vēdināšanas sistēmas, būvkoku izmantošanas tabeles utt. Lai rādītu dzīvu piemēru, Lauksaimniecības departaments ir nodomājis dažu apdzīvotu centru tuvumā veicināt paraugu ēku uzcelšanu. Ja jūsu apkārtnē būtu vēlamas šādas ēkas un atrastos personas, kuras apņemtos tās uzcelt priekš sevis pēc Lauksaimniecības departamenta plāniem, tehniķu aizrādījumiem un dažiem atvieglinājumiem no valdības puses pie būvmateriālu jeb citu pabalstu izsniegšanas, – tad par tām iesūtāmas ziņas ar attiecīgiem motīviem Lauksaimniecības departamentā. Piemērojot saimniecību izbūves plānus dažādiem vietējiem apstākļiem, departamentam būtu darīts ievērojams atvieglinājums un arī līdzēts pašiem iedzīvotājiem, jo tiktu iesūtītas atsauksmes un norādījumi uz vietējām vajadzībām šinī lietā, vai nu tās būtu izteiktas atsevišķi jeb kolektīvi...” (LVVA 5770.f., 1.apr., 36.l., 474.lp.).

Lai saglabātu tradicionālās vērtības

Kā vēstules pielikumu katra pašvaldība saņēma 1) piecus sākotnējos paraugplānus (iespējamos tipveida projektus), pēc kuriem varēja veidot jaunas ēkas un gūt ierosmi esošo celtņu pārveidošanai (uzlabošanai), 2) iespiestus plašus metodiskus “Aizrādījumus par izpostīto un jaunradāmo saimniecību izbūvi”.
Daudzas 1920.gadā iespiesto “Aizrādījumu” tēzes nav zaudējušas savu vērtību arī mūsdienās un tajās der ieklausīties ikvienam valsts darbiniekam un iedzīvotājam. Minēšu tikai dažas nozīmīgākās “Aizrādījumu” nostādnes. “1) Lauksaimniecības dzīve Latvijā pēdējos pāra desmitos gados ir pilnīgi pārveidojusies un neatlaidīgi turpina šo pārveidošanos. Vakareiropas gaismas apstaroti un ar vietējo īpatnību apgaroti (pasvītrojums mans – S.C.), jaunie saimniekošanas veidi jau priekš kara sāka izvirzīt jaunas prasības, kādas nevarēja apmierināt senās ēkas. 2) Mēs negribam, lai Latvijas kalnos un lejās rotātos ēkas, kas celtas pēc zināma vienāda noteikta tipa vai arī nedaudz tipiem. Mēs gribam, lai te parādītos visplašākā darbība, ietērpta mūsu īpatnībā, piemērota vietējās kulturelās dzīves prasībām. 3) (..) ir vispārīgi norādījumi un nosacījumi, kuri attiecināmi uz visām vietām un lietām un kuru piemērošana ir vajadzīga (..) lietderības, higiēnas jeb sanitārās labierīcības, ugunsdrošības un daiļuma sajūtas prasībām. 4) Izlietojami visi vietējie būvmateriāli un darba spēks. Koka materiālu lietošana pēc iespējas ierobežojama. Ēkas ceļamas stipras, izturīgas, ugunsdrošas un ar mazāk izdevumiem ne tikai pie iebūves, bet arī turpmākiem remontiem, kas vislabāk sasniedzams, lietojot dažādus mākslīgus un dabas akmeņus un kleķa mūrus. 5) Ceļot ēkas vienkāršas, glītas un patīkamas, a) ievērojat, ka par vienu un to pašu maksu var uzcelt glītas un neglītas ēkas,

Dzīvojamās ēkas projekts apmēram 45 ha lielai saimniecībai. Projektā ietilpinātas būtiskas tradicionālās tautas celtniecības iezīmes: celtnes būvforma, divslīpju jumts ar pusšļaupumiem galos, vaļējs lievenis ar dekoratīviem balsta stabiem un margām, saulītes rakstā izlikts durvju ārējais segums (Latvijas agrārā reforma: Agrārās reformas izvešanas darbu noslēgums. – Rīga: Zemkopības ministrijas izdevums, 1938. – 514.lpp.)

b) neņemat par paraugu pilsētas raibumu un greznumu: īsts skaistums mājo visvienkāršākā līniju, formu un krāsu saskaņotībā, c) izmantojat senču lietotos motīvus pie ēku izdaiļošanas, tie bija bieži ne tikai skaisti, bet arī praktiski un lietderīgi, d) katru materiālu izlietojat viņa īpašībām piederošos veidos un formās, e) ēkas ārējais izskats lai izteic iekšējo saturu” (pasvītrojums mans – S.C.) (LVVA 5770.f., 1.apr., 36.l., 476.–481.lp.).

Par iniciatīvu kopdarbību

Lauksaimniecības departaments ļaudīm īpaši ieteica rīkoties saskaņoti, apvienot darba spēku un līdzekļus visās celtniecības darba jomās. Ar to uzsvēra nepieciešamību turpināt un bagātināt jau gadsimtus pastāvējušās tautas izstrādātās kooperācijas tradīcijas, kuras oficiālu noformējumu ieguva 19.gadsimta otrajā pusē. Ieteikumā lasām: 1) “Kopīgi noskaidrojat saimniecību izbūves plānu, saistot to ar vietējo biedrību darbību, sarīkojot kursus, priekšlasījumus utt.” 2) “Kopīgi stājaties pie būvmateriālu sagatavošanas, atjaunojot ķieģeļnīcas, kaļķu cepļus, zāģētavas utt.” 3) “Kopīgi ķeraties pie būvmateriālu iegādāšanas un piegādāšanas – vai nu tie būtu no tuvākiem, vai tāļākiem apvidiem pārvedami.” 4) “Kopīgi organizējat vajadzīgo tehnisko darba spēku un būvstrādnieku arteļus, ja pašiem nav iespējams veikt darbus.” 5) “Dzīves atjaunošana visvairāk prasa pašdarbības un kopdarbības. Atsevišķi darbojoties, Jūs pagursat un lieki iztērēsat spēkus.” (Turpat, 481.–482.lp.).
Latvijas valsts solīja savu palīdzību un lūdza ierosinājumus ietekmīgākas rīcības nodrošināšanai: “Katru pasākumu šinī ziņā valdība pabalsta, cik vien līdzekļi to atļauj. Ja kādam labs padoms, piedzīvojums, ierosinājums vai nenoskaidrots jautājums saimniecību izbūves lietā – lai nāk ar to atklātībā caur laikrakstiem, žurnāliem vai iesūta Lauksaimniecības departamenta Būvniecības nodaļai Rīgā, Dzirnavu ielā 70.” (Turpat, 481.lp.)
Ieklausīsimies šajās nedaudzajās Latvijas pirmās brīvvalsts dzīves pamatu veidotāju domās un īstenosim tās atbilstoši mūsdienu daudz plašākajām iespējām.

Saulvedis Cimermanis,

Latvijas ZA akadēmiķis