Bēthovena tuvākais draugs

Kalnā netālu no Talsu Mācītājmuižas atrodas K.F. Amendas atdusas vieta Foto: Skaidrīte Štegmane

“Dārgais, labais Amenda, mans vissirsnīgākais draugs, ar dziļu saviļņojumu, ar sāpēm un reizē ar prieku saņēmu un izlasīju Tavu pēdējo vēstuli. Ar ko gan es varētu salīdzināt Tavu uzticību un pieķeršanos! Cik jauki, ka Tu joprojām esi palicis pret mani tik mīļš. Jā, es esmu pārbaudījis Tavu draudzību un saprotu, cik ļoti Tu atšķiries no visiem citiem. Tu neesi tāds kā mani Vīnes draugi, nē, Tu esi viens no tiem, kādi aug manā tēvzemē! Cik bieži esmu ilgojies, kaut Tu būtu pie manis, jo Tavs Bēthovens ir dziļi nelaimīgs. Tev jāzina, ka manas būtnes viscildenākā daļa, mana dzirde, ir ļoti pasliktinājusies. (..) Esmu saņēmis visas Tavas vēstules, kaut gan maz esmu uz tām atbildējis. Tu vienmēr esi bijis pie manis, un manā sirdī mīlestība uz Tevi nemainās. To, ko Tev uzticēju par savu dzirdi, lūdzu, paturi pie sevis kā vislielāko noslēpumu un neatklāj it nevienam! (..) Tavas vēstules, pat ja tās ir īsas, sniedz man mierinājumu un dara labu...”

“Kaut kas pievilcīgs un valdzinošs”

Talsu luterāņu draudzes mācītājs Kārlis Amenda, kura kādreizējā darba kabinetā Talsu Mācītājmuižā pirms trim gadiem svinīgi atklāja viņa piemiņas istabu, bija pirmais, kam Ludvigs van Bēthovens 1801.gada 1.jūnija vēstulē atklāj savu lielo nelaimi – dzirdes pasliktināšanos. Viņu draudzība aizsākās Vīnē, kad kādā mājas muzicēšanas reizē komponists spēles laikā pāršķir Amendam nošu lapas. Viņu pazīšanās laiks ilgst tikai gadu, taču Amendam bija lemts kļūt par Bēthovena tuvāko draugu, kuram viņš veltījis tik nepārprotamu savu dziļāko jūtu apliecinājumu, kādu nav saņēmis neviens cits.
Kārlis Ferdinands Amenda dzimis 1771.gada 4.oktobrī Lipaiķu draudzes mācītāja Kristiana Amendas ģimenē. Kopš mazotnes mīlējis mūziku un līdztekus mācībām Jelgavas ģimnāzijā talantu izkopis pie Jelgavas kapelmeistara Beihtnera. Tolaik pirms patstāvīgas karjeras sākšanas bija pieņemts iepazīt pasauli. 21 gada vecumā viņš devies uz Jēnu studēt teoloģiju, apceļojis Franciju un Šveici, līdz 1798.gadā nonācis muzikālo tradīciju pilsētā Vīnē. Pateicoties vijoļspēles prasmei, kļūst par Mocarta bērnu skolotāju, taču jau 1799.gada oktobrī caur Prāgu, Rostoku un Lībeku atgriežas Rīgā. 1802.gadā ordinēts par Talsu luterāņu draudzes mācītāju, dievkalpojumus notur gan vācu, gan latviešu valodā. 1821.gadā kļūst par Kandavas iecirkņa prāvestu, 1830.gadā – par konsistorijas padomnieku. Visu mūžu nodzīvojis Talsu Mācītājmuižā, Kārlis Amenda no dzīves aiziet 1836.gada agrā pavasarī, un pēdējā gaitā tiek pavadīts uz paša izvēlēto atdusas vietu. Nekrologā rakstīts: “Viņam piederēja izcilas runas dāvanas. Kaut arī viņa seja bija stipri bakurētaina, tomēr bija kaut kas tik pievilcīgs un valdzinošs viņa balss tonī un uzvedībā, ka katrs neapzināti juta simpātijas pret viņu.”

Eiropas Savienības himnas saknes Kurzemē

Gandrīz desmit gadu pie Amendas dzīvoja rakstnieks un dzejnieks Rūdolfs fon Berge. 1810.gadā Jelgavā tika izdots viņa dzejoļu krājums, taču piecas lugas netika izdotas, to skaitā arī librets liriskai operai “Bakhs”, ko 1815.gadā Amenda nosūtīja Bēthovenam līdz ar vēstuli: “Tu meklē lielas operas cienīgu sižetu... Te nu tas ir, es Tev tagad to piedāvāju!... Uzdrošinos

Kārlis Ferdinands Amenda. Zīmējums, 1798

apgalvot, ka līdzvērtīgs operas librets nekur neeksistē, tāpēc Tev un nevienam citam tas jākomponē (..) Ķeries drīz pie darba un parādi pasaulei arī šoreiz, ko Bēthovens spēj, ja ar degsmi strādā!”
Novadpētnieks Juris Jansons raksta: “Ja neatklātos “Bakha” sakars ar 9. simfoniju, šis Berges sacerējums mūzikas vēsturē aizmirstos. Mūzikas skices operai “Bakhs” Bēthovens izmantoja maršveidīgai dejas melodijai, kas kļuva par pirmo un galveno tēmu 9.simfonijas otrajā daļā. Vēl vairāk – Berges librets palīdzēja Bēthovenam atrast nepieciešamo dramatisko pretstatu ceļu uz 9. simfonijas fināla ideju, ko pauž ceturtās daļas noslēguma koris odā “Priekam”, kas ir Eiropas Savienības himna. Iespaids uz 9.simfonijas koncepciju ir pats interesantākais, kas atklājas Bēthovena sakaros ar Kurzemi, ar Talsiem.”
Nozīmīgs darbs veikts, veidojot Talsu mācītāja dzimtas koku. Ir izdevies sazināties ar dzimtas pārstāvjiem no Zviedrijas un Vācijas, kopā apzināti vairāk nekā 140 Kārļa Amendas pēcnācēji. Atzīmējot 200.gadadienu, kopš Amenda sāka kalpot Talsu luterāņu draudzē, Talsos ciemojās desmit dzimtas jaunākās atvases ar ģimenēm. “Tu nāc man tūkstoškārt prātā...” – šie vārdi no Bēthovena pēdējās vēstules Amendam likti virsrakstā Jura Jansona grāmatai, kurā apkopoti pētījumi par Kārļa Amendas dzīves gaitām.
Kultūrvēsturē nozīmīgākā daļa ir abu draugu vēstules. Mūzikas vēstures pētniekiem zināmas piecas Bēthovena vēstules Amendam, taču to ir vairāk. Pirmā glabājas Bonnā, Bēthovena muzejā, otrā – Vašingtonā. Latvijas Valsts arhīvā glabājas vēstule, kas rakstīta 1815.gadā. Kāda vērtība ir šīm vēstulēm? 1857.gadā Bēthovena biogrāfs Vilhelms Lencs rakstīja: “Jebkurš Bēthovena izteiciens, it sevišķi, kam sakars ar viņa sacerējumu garīgo saturu, šodien vienlīdz vērts veselai muižai Kurzemē...”
Talsu apkārtnē noklausītie nostāsti snieguši ierosmi Ansim Lerhim-Puškaitim sarakstīt stāstu “Ojārs”, kurā par vienu no prototipiem kalpojis Kārlis Amenda. Turklāt mācītāja ģimeni, kurā bija 13 bērni, Johans Samuels Grune ir attēlojis Talsu dievnama (pilsētas senākā mūra celtne) altārgleznā “Kristus svētī bērnus”.

Ināra Volkova