Aiz grāmatām slēpti likteņi

...Grāmatas ir mantojums. Jūs taču piekritīsiet?! Teksti, celti kā piramīdas. Tīstokļi, kas put. Mūžam jaunie priekšmeti! Vislabāk mantojuma sajūtu uzdzen pamestu māju bibliotēkas un, protams, antikvariāti, kur ir gan, kā saka, no rokas rokā statuss, gan personīgā īpašnieka trūkums. Nebūt negribu teikt, ka šādas krātuves būtu nez kāda īstā dzīve, bet tur grāmatās ir atrodams kas interesantāks par pašām grāmatām.
Kādā 1964. gadā latviski izdotā Ričarda Oldingtona “Visi cilvēki ir ienaidnieki” sējumā glītā rokrakstā uzrakstīts: “Bet uz mums tas neattiecas, vai ne? Pēc spēles atkal draugi! Marika.” Pirmkārt jau izcils sešdesmito (septiņdesmito?) gadu stilistikas sintētisks paraugs ar tā mazliet naivi koķeto tiešumu; otrkārt un galvenokārt – grāmata un pasaule kļūst apdzīvotas – kas tā bija par spēli?; vai nu tiešām bija tik traki jāaizraujas, ka draudzība tikai “atkal” labojama?; vai izdevās? (vairāk sapūties, šķiet, bija grāmatas saņēmējs vai, maz ticams, saņēmēja); kas ar jums noticis tagad?
Mantojums ir ne tikai akmenī iekaltais. Arī ne tikai intelekta un idejas, un vispārcilvēciskas misijas izauklētais un drukātais. Grāmatām pieskaras parasti mirstīgie un, piebilzdami tām kādu vārdu, pakļauj sevi senajam lāstam “Scripta manet in saecula saeculorum”¹ (Diemžēl cilvēki ne.)

1891.gadā Rīgā drukātās Bībeles pirmās lapas atklāj Miķelsonu dzimtas hroniku; “Kas tās par puķēm starp Bībeles lapām? Varbūt no tām, ko Melānijai Aurorai Miķelsonei dāvināja viņas otrais vīrs inženieris Osvalds Mīlbergs?”

Grāmatām līdzi nāk vēl cits mantojums – anonīms, kluss, virsotne aisbergam, kurš paliks mums neredzams, bet tāpēc ne mazāk īsts. Interesantāks par grāmatu, jo nav paredzēts mantošanai tajā kulturoloģiskajā izpratnē, kā mēs to saņemam, bet ir tīra daļa no īstas sarunas. Ir jau labi pazīstamie Staļina “Ha – ha!” lappušu malās un citas slavenas piezīmes uz citām slavenām malām. Mani šoreiz vairāk interesē vēsturei mazāk zināmi personāži.
2004. gadā antikvariātā atradu gana vecu Bībeli, kura, kā vēsta ieraksts, 1892. gadā Ainažos nonākusi kāda Miķeļa Miķelsona rokās.
Tad arī sākts aizpildīt lapas pirms Bībeles teksta ar virsrakstu “Familijas kronika” (“Ģimenes hronika”). Ziņas ir ļoti lakoniskas, atzīmēti gandrīz tikai dzimtas locekļu dzimšanas, laulību un miršanas dati. “Elsa Theresē Victoria Miķelsōn mira 26ta Mai plkst 5 pr. p. 1901 gada.” Asaras ir nožuvušas, bet šīs meitenes dzimšanas datums atrodams tajā pašā lapaspusē – viņa mira piecu gadu vecumā. Tie lapaspuses centimetri šķir lielāko prieku un lielākās bēdas. Ar tādu piesātinājumu turpinās sausi ieraksti dažādos rokrakstos (kādam pavisam trīcošam vēlāk palīdzējusi cita roka), līdz beidzas ar tādu pašu eksistenciāli klusu teikumu: “Melānija mira 1991.g. 13. maijā.”
Pierakstīti deviņdesmit deviņi neizzināmi un pagājuši gadi. Čet-rās lapaspusēs romāns, sāga, kas neglābjami prasās pēc salīdzinājuma ar Markesu. Bijība pret dzīvēm un milzums jautājumu – kā Bībele nokļuva antikvariātā? (Saimniece man vēlīgi atklāja, ka grāmatas atnesēja uzvārds neesot Miķelsons.) Kurš ar zilu un sarkanu zīmuli pasvītrojis vārdus: “Jo tee gan mahza, bet paschi to nedarra” (“Jo tie gan māca, bet paši to nedara”). Kas tās par puķēm starp Bībeles lapām? Varbūt no tām, ko Melānijai Aurorai Miķelsonei dāvināja viņas otrais vīrs inženieris Osvalds Mīlbergs?
Un visvairāk mani satrauc tas, ka “Tamāras un Eduardu Miķelsonu meitiņa Silvija dzimusi Vācijā (VFR) 1946.gada 2.jūlijā, dzīvo ārzemēs, (no 1949.gada) ASV, Bellwoodā”, bet viņas miršanas gads nav minēts.
Mani līdzšinējie mēģinājumi atrast Silviju Miķelsoni bijuši veltīgi. Cerot uz turpmākām nejaušībām, vēršos pie tiem, kas varbūt lasa šo rakstu, – varbūt ir kāds vecais ainažnieks vai cits kāds, kurš zina, kā sazināties ar Belvūdas latviešiem. Ja izdotos atrast Silviju Miķelsoni, domāju, Grāmatas liktenis vēl turpinātos.
Tāpat jau uzbāžas vecais teiciens “Habent sua fata libelli”². Grāmatu drukā, iesien, tā nonāk Miķelsonu dzimtas rokās, deviņdesmit deviņus gadus tiek auklēta, tad, sazina kā, nonāk antikvariātā, gaida – vai pasaule beigusies... Un nu atkal tiek glaudīta un šķirstīta. Guna, Tu droši vien nelasīsi šo rakstu, bet, apskatījusi Miķelsonu Bībeli, skumjā un ilgainā 21.gadsimta bērna balsī teiksi: “Kāpēc cilvēki tagad tādas neraksta?” Būs jau labi, mēs piedalāmies. Pagātnes noslēpumam vajag arī tos, kas to nezina.
Man patrāpījusies arī 17.gadsimta sprediķu grāmata, uz kuras prettitula kāds (kas?, kad?), šķiet, mācījies parakstīties; kāds 19.gadsimta Šillera sējums, kura titullapa rūpīgi salīmēta kopā ar prettitulu, cauri izspiedušies daži eleganti tintes loki. Noslēpums tiek turēts. Cik ilgi – vai jau piecdesmit gadu? Vai simt piecdesmit? Varbūt būs trīssimt. Mēs piedalāmies. Un būsim bijīgi pret piezīmēm grāmatās. Tas ir mantojums, kas domāts citiem, un mēs to saņemam nepelnīti. Tie, kas to rakstījuši, neviļus dara to pašu, ko Tomass Stērnss Eliots vienā no saviem, manuprāt, skaistākajiem dzejoļiem “Veltījums manai sievai”:
“Rozes rožu dārzā ir mūsu un tikai mūsu/ Bet šis veltījums ir lasāms citiem:/ Tie ir privāti vārdi, ko es Tev saku publiski” (gaužām brīvs tulkojums, lai Kārlis Vērdiņš man piedod). Ir taču skaisti.

Jānis Joņevs

¹ Lat. – raksti paliek mūžīgi mūžos.

² Lat. – grāmatām ir savs liktenis.

Lappusi sagatavojusi
Ieva Jaunupe