Ārsta ikdienā redzētais uz ceļiem

Statistikas dati par ceļu negadījumiem un tajos bojāgājušiem šā gada laikā ir biedējoši, un tie liek aizdomāties kā daļai autovadītāju, tā pasažieru. Vieni no lieciniekiem, kuri šausminošos skatus slimnīcās, uz ceļiem un grāvjos redz ikdienā, ir slimnīcu personāls un mediķi – gan ārstējošie ārsti un medmāsas, gan tie, kuri dodas izsaukumos.Tāpat kā ātrās palīdzības brigādes, arī Katastrofu medicīnas centra darbinieki brauc izsaukumos, lai glābtu kāda dzīvību.

Traģēdijas, no kurām nemācāmies

“Divas māsas brauca ar mašīnu. Sasniedzot lielāku ātrumu, vadītāja nespēja savaldīt spēkratu, un tas sāka kūleņot. Viena no māsām tika izmesta pa aizmugurējo logu pļavā. Kad viņu aizveda uz slimnīcu, bija vajadzīga intubācija, jo cilvēks pats paelpot nespēj un viņš jāpievieno pie mākslīgās elpināšanas aparāta. Slimniecei pa muti trahejā tika ievadīta caurulīte; to dara, paceļot apakšžokli. Viņas gadījumā arī augšžoklis padevās – sejas priekšējā kaulainā daļa visa bija sašķaidīta, tādējādi seja pilnībā bija zaudējusi formu. Ja es nezinātu, nevarētu pateikt, ka tā ir sieviete. Ja šādā gadījumā cietušais izdzīvo, lai seju “saliktu kopā” nepieciešamas sešas septiņas operācijas.”
Šī ir tikai viena no traģēdijām, kuru pieredzējis ārsts reanimatologs, Katastrofu medicīnas centra darbinieks Ģirts Freijs. Viņa pieredze ir bagāta, un ikdienā, savu darbu darot, redzēts pietiekami daudz, lai no sirds varētu ieteikt: “Brauc uzmanīgi!”

Raksturīgākās traumas

“Traumas, protams, atšķiras gadījumos, kad mašīnā sēdošie ir piesprādzējušies un kad nav. Ja cilvēks brauc piesprādzējies, trieciena laikā josta nofiksējas un notur cilvēku. Ja avārija notiek liela ātruma dēļ, drošības josta fiksējoties salauž atslēgas kaulu, pamatīgā trieciena rezultātā salūst ribas un pāri krūškurvim stiepjas melna strīpa. Par nožēlu, liels ātrums nevietā bieži mijas ar bezatbildību, pārgalvību vai alkoholu. Arī tad, ja drošības josta ir laba, neizpaliek atgāziens atpakaļ ar galvu – ja cilvēks ir garš un krēsla pagalvis zems, galva atsitas pret pagalvi un tiek traumēti kakla skriemeļi vai pat nolauzta galvas pamatne, kas savukārt nozīmē letālas sekas.
Ja šofera blakussēdētājs nav piesprādzējies, tad avārijas gadījumā ķermenis virzās uz priekšu un cilvēks izlido cauri priekšējam stiklam. Šajos gadījumos neizbēgami, protams, ir nopietni sejas bojājumi un nereti tiek traumētas vai pat zaudētas rokas un kājas.
Ja nepiesprādzējas autovadītājs, trieciena laikā stūre sadzen ribas plaušās, kā arī tiek traumēti vēdera dobuma orgāni – tiek ieplēsta liesa, kāda zarna vai ieplēsta akna un rodas iekšējā asiņošana, jo orgāni, kas atrodas vēdera dobumā, ir labi apasiņoti un minētajās vietās ir centrālie asinsvadi, līdz ar to nāves iestāšanās var būt tikai pāris sekunžu vai minūšu jautājums.
Nopietnas avārijas gadījumā labi vēl, ja ir tikai kaulu lūzumi, kaut gan arī tādās reizēs cietušais zaudē daudz asiņu. Ja mašīna sitienu saņem no sāniem, raksturīgi ir kāju augšstilbu lūzumi. “Normāla” lūzuma gadījumā cilvēks zaudē pusotru litru asiņu, ja lūzums ir nopietnāks, tad vairāk.”

Ikdiena 11.augusts, Rīga. Agrā rīta stundā uz Salu tilta saskrējušies trīs spēkrati – kravas automašīna “KAMAZ”, kā arī apvidus automašīna un vieglais auto “Audi”. Viena no mašīnām pēc sadursmes pārvērtusies vrakā. Cietis viens cilvēks. Avārijas dēļ vairāk nekā stundu pilnībā bija bloķēta satiksme pār Salu tiltu centra virzienā. Rīta pusē arī uz Mūkusalas ielas notikušas divas sadursmes – saskrējušās automašīna “BMW” un kravas automašīna, kā arī “Audi” un “OKA” Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I

Avārijas sekas – līdzās visu mūžu

Stāstītājs pats ir autovadītājs un neslēpj sašutumu par situāciju, kāda pašlaik valda uz ceļiem, nemaz nerunājot par darbā redzēto. Viņaprāt, daudzus no negadījumiem izraisa nemākulība un savu spēju pārvērtēšana, arī satiksme kļuvusi blīvāka, jo braucēju ir vairāk. To apstiprina fakts, ka ar katru gadu Latvijā tiek reģistrēts arvien vairāk transportlīdzekļu – 1997. gada 1.janvāri uz 1000 iedzīvotājiem CSDD reģistrēto transportlīdzekļu skaits bija 216, bet 2004. gadā – 366. Pēc jaunākās statistikas, līdz 2004.gada 1. augustam CSDD reģistrēto transportlīdzekļu skaits ir 873 382, tātad par 171 578 vairāk nekā 2000.gada 1. janvārī.
“Runājot par drošību kopumā, atsevišķa tēma ir ekstrēmisti, kuri savu dzīvību, šķiet, nemaz nežēlo. Viņi gan tik daudz neietekmē situāciju uz ceļiem, bet slimnīcās nonāk regulāri. Šiem pacientiem visbiežāk ir galvas traumas. Ja tiek traumētas smadzenes, dzīvība ir apdraudēta. Galvas smadzeņu tūska un smadzeņu sasitumi ir ļoti bieži nāves cēloņi, un šeit jārunā, protams, ne tikai par ekstrēmistiem, bet arī par autoavārijās cietušajiem. Sastopamas arī galvaskausa traumas ar vaļējiem lūzumiem, kas nozīmē pilnīgu smadzeņu bojāeju. Jebkurā no situācijām svarīgākais ir, lai cietušais saņemtu savlaicīgu pirmo palīdzību,” brīdina ārsts.
Ģ. Freijam autovadītāja apliecība izsniegta pirms 12 gadiem, un, viņaprāt, ir arī daudz jauno autovadītāju, kuri vēl nav uzkrājuši pieredzi un nereti rīkojas neapdomīgi. Kā saka Ģ. Freijs, sevišķā riska grupā ieskaitāmi tie, kuri pie mašīnas stūres sēžas ar domu: “Stāviet, tagad es braucu!”, pakļaujot dzīvības briesmām ne tikai sevi, bet arī citus.
Ģ. Freijs zina teikt, ka ārstēšanās pēc smagas avārijas ir ilga – reanimācijā jāpavada divas līdz trīs nedēļas, mēnesis kādā no slimnīcas nodaļām un vēl rehabilitācija, kas atkarībā no gūtās traumas smaguma var būt ļoti ilga, retāk – īsa. Pirms pārgalvīgas automašīnas vadīšanas der atcerēties, ka avārija maina dzīvi kardināli – tās ir gan fiziskas, gan garīgas pārmaiņas.

Kate Rūķēna