"Ir svarīgi iekļauties Eiropas Savienībā"

Valsts prezidente intervijā Latvijas radio vakar, 24.jūlijā:

Intervija ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu radieoraidījumā "Pusdiena" pl.12.30. Raidijumu vada žurnālists Andris Siksnis

— Kā parasti parunāsim par aktualitātēm Latvijā un citur pasaulē. Ne mazums interesanta jums personīgi bijis pagājušajā nedēļā. Neapšaubāmi pasaulē ļoti interesanta ir bijusi G-8 valstu vadītāju tikšanās Okinavā. Komentētāji gan uzskata, ka pasaules lielvalstis Japānā pieņēmušas ļoti daudz grūti izpildāmu lēmumu un apņemšanos. Viena no tām ir bagāto valstu rūpes un atbildība par tā sauktajām trešās pasaules un nabadzīgajām valstīm. Kā riska moments minēta neizbēgamā globalizācija, par kuru arī mēs radio esam runājuši. Sakiet, vai globalizācija un lielvalstis Latvijas kontekstā ir kaut kādā veidā aktuālas?

V.Vīķe-Freiberga: — Tajā ziņā, ka mūsu attīstības ceļš, cerams, ved uz mūsu kā attīstītas valsts statusu. Tas, kas notika Okinavā, skar, varētu teikt, pašas bagātākās un varenākās valstis. Saruna bija par tām, kas atkal ir visgrūtākā situācijā un kas slīkst arvien dziļākā nabadzībā. Es domāju, ka Latvijai katrā ziņā šajā robežšķirtnē vajadzētu nopietni domāt par savu nākotni, lai mēs neiekļūtu tajā pusē, kas neizbēgami slīkst dziļākā nabadzībā. Mums par katru cenu jāķepurojas ārā, lai mēs tiktu tajā plūsmā, kas attīstās. Globālā un vispārējā plāksnē mums jāseko līdzi šiem notikumiem un argumentiem, jo globalizācija noteikti skars arī mūs. Te rodas jautājums — vai pilnīgi brīvā tirgus principiem Rietumu pasaulē, kas ir noveduši pie attīstības, pie labklājības, lielākas nekā jebkad agrāk vēsturē ir piedzīvots, vai tomēr tiem nav jāuzliek zināmi ierobežojumi? Piemēram, pasaules mērogā, lai rūpētos par taisnīgu visas planētas kopējo resursu racionālu izmantošanu.

— Vai Latvijai, jūsuprāt, ir tādas iespējas ietekmēt šādus procesus?

V.Vīķe-Freiberga: — Šajā stadijā vēl ne, bet ne īpaši Apvienotajās Nācijās, protams, mums ir viena balss starp tām 188 citām.Tas, protams, nav īstais forums šiem saimnieciskajiem lēmumiem. Tā ka mums ir ļoti svarīgi iekļauties Eiropas Savienībā kā tādā blokā, kam ir savs ekonomiskais spēks un svars arī pasaules mērogā, tas vispār ir viens no argumentiem par labu mūsu vēlmei iekļauties Eiropas Savienībā.

— Atgriežoties pie notikumiem Latvijā, jāteic, ka pagājušās divas nedēļas pie valdības ēkas nenogurstoši piketējuši tie, kas nav apmierināti ar Valsts valodas likuma izpildes noteikumu projektu. Dokuments vēl nav pieņemts, bet ir izsaucis krievvalodīgo protestus par it kā pārāk smagiem noteikumiem valodas zināšanu prasībās. Šai sakarā vēlmi tikties ar jums ir izteikusi viena no aktīvistēm – Tatjana Ždanoka. Vai, jūsuprāt, gatavojamie noteikumi ir tas dokuments, kas būtu vēl apspriežams vai diskutējams ārpus valdības institūcijām un konsultatīvās komisijas?

V.Vīķe-Freiberga: — Patlaban neredzu, ka mana iesaistīšanās būtu īpaši vajadzīga. Esmu šo jautājumu pārrunājusi gan ar Ministru prezidentu, gan ar tieslietu ministri, kam ir uzticēta implimitējošo reglamentu izstrādāšana. Te jau vairs nav runas par principiāli būtisku, saturisku šī likuma apspriešanu. Tas viss jau ir noticis. Likums ir izdebatēts, ir pieņemts, pārrakstīts, saņēmis starptautisko atzinību, un patlaban noris šo implimitējošo regulāciju precīza izstrādāšana. Tie rāmji, varētu teikt, ir ļoti stingri noteikti. Tiem ir jāatbilst jau pieņemtā likuma garam, tie nedrīkst no tā novirzīties, tā ka principiālām debatēm šeit nav vietas. Varētu būt tikai debates par to, cik precīzi un cik praktiski lietojami ir šie reglamenti. Patlaban ministrijas to ir izvērtējušas un devušas savu viedokli. Arī citām organizācijām bijusi izdevība to darīt, bet viss tiek un taps saskaņots ar Eiropas Savienības, ar EDSO ekspertiem. Es neredzu nepieciešamību tur iejaukties. Katrā ziņā principi, pēc kuriem šiem reglamentiem ir jādarbojas, ir pilnīgi skaidri. Tur nav nekādu neskaidrību.

— Vairāki speciālisti tomēr ir negatīvi vērtējuši jau izdaudzināto sešu līmeņu ieviešanu valsts valodas prasmes pārbaudē. Vai, jūsuprāt, nav risks, ka tie kļūs par daļēji deklaratīvu un maz izpildāmu prasību?

V.Vīķe-Freiberga: — Esmu lūgusi tieslietu ministri, lai man atsūta to variantu, kas beigu beigās būs, kurā jau būs iekļauti visi sīkie labojumi, kuri vēl tiek proponēti. Atcerēsimies, ka tas, par ko nupat notiek debates, nav galējais variants. Esmu lūgusi, lai man iesniedz galējo variantu un tad es izvērtēšu šīs detaļas. Ir vairāk nekā skaidrs, ka implimintējošiem reglamentiem nevajadzētu būt tādiem, kas vieš neskaidrību, jo tas būtu izaicinājums korupcijai ierēdnieciskā līmenī. To mēs nevēlamies. Tie arī nedrīkstētu būt tādi, kas ir grūti lietojami. Tas neuzlabos nedz latviešu valodas situāciju, nedz arī pārējo integrēšanos sabiedrībā. Likumam ir jābūt tādam, ka tas veicina latviešu valodas statusa nostiprināšanos, nevis izraisa negatīvas reakcijas.

— Vai šie noteikumi jau esošam likumam netiek darināti pārāk ilgi? No otras puses – vai nevar sasteigt kaut ko šeit?

V.Vīķe-Freiberga: — Process ir ritējis diezgan normālā plūsmā. Es neredzu, ka būtu kādas būtiskas problēmas .

— Šodien Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs jums iesniegs oficiālos parakstu vākšanas rezultātus par likumprojektu, kurš paredz saglabāt "Latvenergo" valsts īpašumā. Pagājušās nedēļas nogalē apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/ LNNK izteica atbalstu alternatīvajam projektam, jo, viņuprāt, tautas pārliecinošais atbalsts, kas izteikts ar daudzajām balsīm, ir pamatīgs un tas jāņem vērā arī valdības koalīcijai. Kāds ir jūsu viedoklis šajā situācijā?

V.Vīķe-Freiberga: — Tauta diezgan pārliecinoši ir izteikusi savu vēlmi apturēt procesu — patlaban nenodot "Latvenergo" privatizācijai. Tas Saeimai būs vai nu jāņem vērā un jāpieņem tas tekstuāli tāds, kāds tas ir. Par cik, ja Saeimā pacelsies kaut kādi labojumi, kā es dzirdēju, arī no tēvzemiešu puses, tad , protams, tas nozīmē, ka referendums notiks tā vai tā. Te jāsaprot viena lieta – vai proponētie labojumi būs lieli vai mazi, jebkādi labojumi novedīs pie referenduma. Tātad Saeimai ir šīs divas izvēles – vai nu pieņemt tautas proponēto likuma redakciju tekstuāli precīzu, tādu, kāda tā ir, un tad viss tiek apturēts. Tiklīdz tiek kaut mazākā izmaiņa proponēta, tad mums ir jāiet uz referendumu tā vai tā.

— Tai pašā laikā tēvzemiešu līderis Māris Grīnblats ir paudis viedokli, ka esošā situācija demonstrē to, ka diskutabls un pat kritizējams joprojām ir Privatizācijas aģentūras vadības darbs. Jūs arī šai studijā esat runājusi par to pavasarī, šķiet, pavisam citā sakarā. Tomēr tas ir kā tāds spogulis, ka Privatizācijas aģentūras darbība varbūt arī šajā lietā nav bijusi tā korektākā.

V.Vīķe-Freiberga: — Tas varbūt ir galvenais pamats, uz ko ļaudis ir veidojuši savu vērtējumu, savus spriedumus. Jo, kā jau esmu agrāk teikusi, neviens nav proponējis skaidras prognozes par to, cik ienesīga un cik rentabla būtu "Latvenergo" turpmākā darbība, cik tā būtu rentabla privatizēta vai neprivatizēta. To neviens nav varējis mums ne prognozēt, ne arī izskaidrot. Galvenā informācija, uz kuru ļaudis balsta savus viedokļus, ir iepriekšējā prakse un pieredze, par to, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi ir notikusi dažādu citu objektu privatizācija. It sevišķi tā, kas saistās ar rūpniecību. Redzamie rezultāti nav tādi, ar kuriem varētu sevišķi lepoties, ne vienmēr. Ir, protams, arī sekmīgas privatizācijas, būsim taisnīgi. Nedrīkstam to aizmirst, bet varbūt pārāk daudz ir bijušas nesekmīgās.

— Šonedēļ Rīgā un Jūrmalā notiks Pasaules krievu preses asociācijas komitejas sēde un plašs forums, kurā pulcēsies krievu preses izdevēji no visas pasaules. Mums tas varbūt ir tāds netipisks notikums. Šīs sapulces laikā tiks runāts arī par krievu preses lomu sabiedrības integrācijas procesā katrā konkrētā valstī. Jums ikdienā neapšaubāmi iznāk sastapties gan ar latviešu, gan krievu presi, ar žurnālistiem, arī publikācijas lasīt. Kā jūs raksturotu situāciju Latvijas krievu presē?

V.Vīķe-Freiberga: — Man rodas iespaids, ka mūsu prese, kas ir publicēta latviešu valodā un krievu valodā, tomēr pārstāv divas diezgan atšķirīgas informācijas telpas. No integrācijas viedokļa tas nav ideāli, ņemot vērā, ka abas preses tomēr tiek publicētas vienā un tai pašā Latvijā. Būtu, protams, vēlams, ka tajās informācijas telpa būtu radniecīgāka. Var saprast, ka ir zināmi akcenti , zināmi interešu loki, kas nebūs identiski, tāpēc jau arī eksistē šāda krievu prese. Bet integrācijas jautājumā un pamatviedokļu jautājumā ir diezgan būtiskas atšķirības. Taču situācija Latvijā nav unikāla. Ievērojamas krievu kopienas dzīvo daudzās citās zemēs, tepat mums kaimiņos – Igaunijā — un vairākās citās valstīs. Kanādā, piemēram, arvien lielāks kļūst krievu emigrantu skaits. Tur arī sāk parādīties publikācijas krievu valodā. Ir interesanti aplūkot šo jautājumu —vispirms par krievu valodas saglabāšanu, viņu preses eksistenci, attīstību. Tāpat Latvijā interesants tas ir saistībā ar krievu kopienas kultūras pasākumiem un viņu dzīvotspēju. Man šķiet, ka tā būs ļoti interesanta un vērtīga konference, jo tā varētu nostādīt Latvijas situāciju plašākā kontekstā. Tur, cik redzams no dalībnieku saraksta, būs ļoti augsta līmeņa personības — gan no preses, gan no dažādām citām jomām. Tamdēļ esmu aicinājusi viņus uz tikšanos savā Jūrmalas rezidencē. Būtu vērtīgi parādīt, ka šie jautājumi Latvijai ir būtiski, ka mūs interesē integrācijas jautājumus risināt pozitīvā un konstruktīvā veidā, ka Latvija, protams, ir ieinteresēta, lai tajā būtu interesanta, demokrātiska, brīva prese krievu valodā un lai krievu kultūra attīstītos, kā mēs to vēlamies par jebkuru citu, arī mazākumtautību kultūru.

— Kāda Latvijas krievu prese ir pret jums — gan pret prezidenta institūciju kā tādu, gan pret jums personiski?

V.Vīķe-Freiberga: —Dažāda, kā jau prese — dažādos brīžos dažāda.

— Šonedēļ jūs dosities uz Čehijas galvaspilsētu Prāgu, kur tiksities ar čehu valdības vadītāju un uzstāsities arī ar lekciju. Kas paredzēts šai lekcijā?

V.Vīķe-Freiberga: — Tā ir interesanta auditorija. Kārļa universitātē sadarbībā ar Amerikas Džordžtaunas universitātes fakultāti notiek kursi nākamajiem Eiropas līderiem, varētu teikt, politiskajās zinātnēs. Tur sapulcējas gan jaunieši, kas interesējas par politiskajām zinātnēm Amerikā, gan tādi, kuri, kā viņi cer, nākotnē būs, nākamie politiskie līderi, it sevišķi Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs. Viņi aicina katru gadu uz savu, kā saka, izlaidumu, kādas valsts augsti stāvošu amatpersonu, kādu valdības galvu vai prezidentu. Tā ir interesanta auditorija, kurai pastāstīt parasto stāstu par Latviju un tās centieniem.

— Tā ir laba iespēja.

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju – jā.

— Un tikšanās ar premjeru?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas ir viens no soļiem mūsu divpusējo attiecību kopšanā. Čehija Latvijai ir ļoti draudzīga zeme, ar kuru mums it īpaši nozīmīga sadarbība ir aizsardzības, militārajā jomā. Turpretī ekonomiskā sadarbība līdz šim vēl nav uzplaukusi. Būtu nepieciešams to vēl veicināt un aktivizēt, tā ka arī par to mēs varētu pārrunāt.

— Bet Latvijā, Jūrmalā, jūs tiksities ar 28 pašvaldību vadītājiem, lai runātu par pašvaldību dzīves aktualitātēm. Kas, jūsuprāt, ir tas aktuālākais daudzās, pat dažādās vietās Latvijā un kas ir kopīgi aktuālākais?

V.Vīķe-Freiberga: — Manos braucienos pa dažādiem rajoniem un sarunās ar pašvaldību vadītājiem izskan viena pamattēma, kas viņiem, protams, ir ļoti aktuāla. Tā ir ienākumu sadale starp centrālo valdību un pašvaldībām, arī līdzekļu sadale, līdzekļu avoti. Ir skaidrs, ka nepietiek nodot atbildību, teiksim, par izglītību un labklājību pašvaldību rokās. It īpaši dažām no tām, kas ir tādos rajonos, kur nenoris īpašas ekonomiskas aktivitātes, kur ir augsts bezdarba līmenis, ienākumu līdzekļi, protams, ir ierobežoti. Tātad jautājums par sadali starp tām pašvaldībām, kas ir spējīgas dot citiem, lai izlīdzinātu ieņēmumus — nupat biju Aizputē, kas ne ņem, ne dod, — un tām, kam ir jāsaņem palīdzība no citiem. Visi šie izlīdzināšanas mehānismi ir ļoti aktuāli. Starp citu, viena detaļa, kas varbūt tomēr nav maznozīmīga, proti, doma par mūsu valsts svētkiem. Es gribēju izmantot arī šo izdevību, lai pārrunātu ar pašvaldību pārstāvjiem, kā mēs varētu turpināt aktivizēt pašvaldību lomu mūsu valsts svētku svinēšanā. Lai būtu tā izjūta, ka valsts svētki netiek svinēti tikai Rīgā, bet visā Latvijā.

— Jūs domājat, ka tā līdz šim ir bijis?

V.Vīķe-Freiberga: — Tā ir tāda kustība, kura būtu jāturpina atbalstīt un veicināt.

— Pagājušajā nedēļā jūs bijāt Kurzemē. Bunkas pagasta apmeklējums laikam tika visvairāk atspoguļots presē. Arī tur jūs teicāt, ka dažādas lokālās aktualitātes jūs pēc tam pārrunāsit ar attiecīgo nozaru vadītājiem. Tagad ir zināms, ka jūs tiksities ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Greiškalnu. Vai izglītība ir tieši tā, kas pirmā duras acīs?

V.Vīķe-Freiberga: — Ļoti aktuāla. Lauku ļaudis ļoti sūdzas, ka, viņuprāt, nav vienādi spēles noteikumi, nav vienādas izdevības lauku jaunietim, piemēram, iegūt augstāko izglītību, salīdzinot ar tiem, kas dzīvo pilsētā. Runājām par dažādiem veidiem, kā viņus finansiāli atbalstīt vai citādi, lai tas kļūtu iespējams. Es, starp citu, minēju Bunkā, ka ceru septembrī tikties ar izglītības ministru. Izrādās, ka jau tās pašas dienas pusdienās pie galda sēdēju viņam blakus. Tad mēs dažus no šiem jautājumiem varējām sākt pārrunāt arī kopā ar Aizputes ļaudīm. Šie jautājumi katrā ziņā ir ļoti svarīgi un nozīmīgi, un es turpināšu par tiem interesēties.

— Paldies par šo interviju. Lai jums veicas šonedēļ gan Rīgā, gan arī Prāgā. Acīmredzot mēs radio kādu laiku netiksimies. Jums būs atvaļinājums?

V.Vīķe-Freiberga: — Man būs atvaļinājums, jā.

— Priecīgu to, un paldies par sarunu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā