Šovasar Saeimas brīvdienu laikā Latvija jau piedzīvojusi tās pirmo ārkārtas sēdi, kurā deputāti pārskatīja un laboja savu lēmumu par Ceļu satiksmes likuma grozījumiem. Īsi pirms tautas vēlēto pārstāvju atvaļinājuma notika arī īpaša lauksaimniecības problēmām veltīta Saeimas plenārsēde. Īpašais un ārkārtas statuss liecina, ka ik pa laikam Latvijas saimnieciskās dzīves un sadzīves problēmas samilst līdz stāvoklim, kad pakāpeniskai un secīgai rīcībai vairs neatliek laika un lietā liekamas ārkārtas metodes. Neizsverot to efektivitāti un vēlākās sekas, jāatzīmē viena kopēja iezīme — tūlītēja reakcija un lēmumu pieņemšana, jo citas alternatīvas nav — kaut kas ir jādara jebkurā gadījumā. Kā steidzamā operācijā, kad, slimnieka dzīvību glābjot, par otršķirīgām kļūst iespējamās rētas pašās redzamākajās vietās.

Mūsu valstī ik palaikam uzliesmo neapmierinātības un protesta virpuļi. Tas ir likumsakarīgi, jo dzīvojam demokrātiskā vidē, kur katram ir tiesības paust savu viedokli. Pierasts kļuvis arī fakts, ka lielākoties visu problēmu centrā ir nauda — pareizāk sakot, tās trūkums. Mazas algas un pensijas, aizkavētas reformas, nepietiekams finansējums no valsts budžeta vai — gluži otrādi — nepārdomāta un izšķērdīga valsts naudas tērēšana.

Izglītības sistēma nav izņēmums. Tā Latvijā kļuvusi par nozari, kuru pēdējā laikā īpaši viļņojusi dažādu sabiedrības daļu neapmierinātība. Skolotāju streiks un prasība palielināt algas, centralizēto eksāmenu skandāli un vidusskolēnu protesti, savstarpēji apvainojumi starp skolu valdēm un Izglītības un zinātnes ministriju, studentu neapmierinātība ar iespējamo augstākās izglītības finansēšanas kārtības maiņu, ieviešot līdzdalības maksājumus. Jaunākais neapmierinātības virpulis atkal aizvēlies līdz Saeimas līmenim — nespējot vienoties par kopēju pozīciju atsevišķos Augstskolu likuma grozījumu punktos, deputāti likuma grozījumu pieņemšanu trešajā lasījumā atlika uz rudeni. Presē un citos masu medijos jau izskanējusi visai pretrunīga informācija par likumprojekta "strīdus āboliem" — kanclera amata ieviešanu universitātes tipa augstskolās un studiju programmu nodrošinājumu ar noteiktu skaitu profesoru un studentu — par to ietekmi uz augstākās izglītības sistēmu kopumā. Dažādi ir viedokļi arī par Augstskolu likuma grozījumu pieņemšanas apturēšanu un tajā ieinteresētajām personām. Kā īlens no maisa lien laukā arī citas, daudz vispārīgākas augstākās izglītības problēmas — finansēšanas mehānisma nepilnības, saimnieciskās un finansu darbības caurspīdīguma nodrošināšanas iespējas augstākajās mācību iestādēs, jautājums par augstskolu autonomiju ne vien likuma pantos, bet arī dzīvē, par augstskolas dibinātāja un pašas mācību iestādes savstarpējām attiecībām.

Jau tagad ir skaidrs, ka dažas problēmas mēģinās atrisināt Satversmes 81.panta kārtībā, jo citādi tiek apdraudēti atsevišķi augstskolu darbības aspekti, piemēram, tie, kas skar zinātnisko darbību un profesoru vēlēšanas. Citām problēmām risinājums būs jāgaida līdz rudenim. Lai nu kā, bet tas dod papildu laiku diskusijām. "Latvijas Vēstnesis" uz sarunu par aktuālo augstākās izglītības sistēmā tieši Augstskolu likuma grozījumu "gaismā" aicinājis Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktoru Jāni Čaksti, Augstākās izglītības padomes ekspertu Pēteri Cimdiņu, Rīgas Tehniskās universitātes rektoru, vienlaikus Rektoru padomes priekšsēdētāja vietnieku Ivaru Knētu un Rīgas Tehniskās universitātes mācību prorektoru Elmāru Beķeri ( skatīt 4., 5.lpp. ), kas vasaras mēnešos pilda arī augstskolas rektora un kanclera pienākumus. Katra sarunas biedra darba un ieņemamā amata specifika nosaka, ka apspriestais jautājumu loks ir nedaudz atšķirīgs. Kopsaucējs šajā ievadrakstā netiks meklēts, to var darīt katrs pats. Nav arī īstas pārliecības par tā esamību. Bet ir pārliecība — katrā viedoklī ir daļa taisnības. Latvijas augstskolu skaits nepārsniedz pāris desmitu, universitāšu ir mazāk par desmit. Tas ir daudz tādai mazai valstij kā mūsējā, bet ne tik daudz, lai par kaut ko nebūtu iespējams vienoties. Savā starpā un ar valsts augstāko likumdevēju varu un izpildvaru. Tā, lai nebūtu jāmeklē ārkārtas risinājumi un nepaliktu rētas.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore