Pār deviņi novadiņi – Zemgale

Nav iespējams neredzēt skaistumu, dzīvojot Kurzemes Šveicē, Abavas krastos vai Zilo ezeru zemē, kā arī aizbraucot uz Cēsīm, Siguldu, Piebalgu vai Kuldīgu. Dabas burvība pati spiežas acīs, piekliedz ausis, atraisa nāsis un pārējos jutekļus. Tomēr arī pašu mājās, Zemgales līdzenumā, netrūkst dabas un cilvēka burvības, turklāt gan kā ētiskas, gan – estētiskas vērtības. Kur rast skaisto sev apkārt bieži vien pavirši un virspusēji uzlūkotajā, tikai sākotnēji šķietami pelēkajā, klusajā, vienmuļajā un neuzkrītošajā līdzenuma kultūrainavā?

“Tur, kur ozoli zaļo zemzari”

Tāds plašums, kur ieskrieties vējam, kur uzarta zeme, kur lazdas dzelteniem ziediem zied, kur ozoli briedina zīles, kur, spītējot visam, Latvijas maizes klētī kvieši kuplās vārpas zemei pretī liec! Tādā vietā mīt Zemgales ļaudis. Bagātā vietā. Bagāti ļaudis. Vietā, kur svarīgs ir darba tikums, jo darbs jau pats prasās būt padarīts. Citādi jau nemaz nevar.
Kultūrainavu veido cilvēka un dabas mijiedarbība. Zemgales līdzenuma kultūrainavas viens no svarīgākajiem veidotājiem un uzturētājiem ir ozols, kas šai vietā audzis gadu simtiem ilgi. Braucot pa Zemgales līdzenumu, bieži var redzēt lauka vidū augošus ozolus. Daudzi no tiem auguši bijušo māju pagalmos, glabājot interesantus nostāstus. Šāds milzenis iedveš bijību. Ne velti latvietim laiku laikos tas bijis svēts koks.

Tipiska Zemgales līdzenuma kultūrainava. Ak, dziesmās izdaudzinātās Leišmales debesis! Foto: Andris Ģērmanis

Pašai lauku sētai Zemgalē raksturīgs noslēgts apbūves tips. Ēkas grupējas ap taisnstūrveida pagalmu, turklāt tās celtas ar nodomu, lai no dzīvojamās telpas logiem varētu redzēt visas ap pagalmu izvietotās ēkas. Zemgales lauku sētā viss ir liels un plašs. Ainaviski Zemgales lauku sēta atgādina vientuļu, zaļu, brīnišķīgu salu apkārtējā vienmuļajā, bieži viscaur uzartajā līdzenumā. Domājams, ka koku audzēšana ap mājām nav tikai estētiska vērtība vai vēlme pēc noslēgtības, bet arī tīri praktiska, jo līdzenumā vējš var būt visai stiprs, tādējādi koki ap mājām aizsargā no vēja pūsmām. Ikvienā mājā svarīgs ir augļukoku dārzs, puķu dobes zem dzīvojamās mājas logiem. Latvietis ir brīnišķīgs skaistuma pazinējs. Ar pavasarī ziedošo ābeļu, bumbieru, ķiršu un plūmju dārziem mēs varam iziet plašajā pasaulē. Kādas ziedošas sniega kupenas, kāds krāšņums, kad vasarā snieg!
Vēsturisks novada lepnums ir arī ķieģeļnīcas. Jau 18. gadsimta beigās Zemgalē un Kurzemē kopā darbojās 50 ķieģeļu cepļi, kas apgādāja māju cēlājus ar skaistiem sarkaniem ķieģeļiem un kārniņiem.
Vītolu alejas un ošu gatves arī ir neatņemama Zemgales līdzenuma kultūrainavas sastāvdaļa. Parasti tās ierīkoja vietās, kur dzina lopus. Arī paši mājlopi vienmēr noteikuši līdzenuma savdabību. Lieli govju bari miglainā, saules austošā rītā – vai tas nav zināms skaistums?
Platlapju (ošu, ozolu, liepu, kļavu, vīksnu un gobu) mežu skaistums slēpjas to varenumā, spītā un senumā. Zemgales līdzenumam visraksturīgākie platlapju koki ir oši, kas pārējā Latvijā ir retums. Kāds krāšņums šādā Zemgalei raksturīgajā mežā rudenī, kāds klusums un miers tajā vasarā, kāda dzīvība tajā visu gadu un visos stāvos! Turklāt tieši šie meži aizņemtu teju visu līdzenumu, ja te nebūtu uz dzīvi apmeties cilvēks, kas kokus izcirta, bet auglīgo līdzenumu uzara.
Un vēl tās ir bērzu birztalas ar brīnišķīgajiem gaiļpiešiem! “Tur zied palegzdītes (tā Tērvetē sauc zilās vizbulītes), jau plaukst gaiļu pieši, zem pērnām lapām viens otrs vesels rieksts, vēl citu bērzu sulu spainīši būtu jānogaršo...” – tā Anna Brigadere.

“Stāv Purvīša pavasarisTāds nobridies Zemgales mālā...”

Bet skaistums Zemgales līdzenumā uzlūkojams arī četru gadalaiku griezumā. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatāmies.
Pavasaris ar palienēs piebērtajām koši dzeltenajām purenēm, ievziedu kupenām, gārdzošajiem upju palu ūdeņiem, lipīgi saldo sulu spainīšiem pie bērzu stumbriem un Zemgales mālam raksturīgajiem dabas atmodas vēstnešiem – spožajām māllēpenēm. Un maija beigās, kad zied kastaņas, ceriņi, ābeles un pīlādži... Vai tā nav burvība? Taisnība gan arī Ārijai Elksnei:

“Aiz Penkules lielceļa malā
Stāv Purvīša pavasaris
Tāds nobridies Zemgales mālā
Viņš stāv tur
un braucējiem staro.”

Vasaras burvība līdzenumā jāmeklē tā lauksaimniecības tradīcijās. Labības lauki ar cieši kopā augošiem kviešu, rudzu un miežu sāniem, negribīga pakļaušanās vējam un spītēšana veldrei. Tāds darba tikums, tāds pozitīvs, nenospiedošs smagums un varenums pārņem kviešu lauka malā! Zeltā laistās ziedošs rapša lauks, medaini smaržo griķu tīrums, auklēdams bites, papuve gaida arāju, vijīgs apinis, aptinis alksni, alkst augļu ienākšanos, zirņi stiepjas pretī saulei, gaidīdami, kad varēs pušu sprāgt, bet Zemgales saulespuķes – tās pat pašu sauli groza! Un kur vēl neaprakstāmie un ārzemnieku tik ļoti apbrīnotie koši sarkanie magoņu lauki. Daudzi teiks, ka tās ir nezāles labības laukos. Varbūt, bet neviens neiebildīs, ka tās nav skaistas, vienreizējas nezāles. Tāpat zilās rudzupuķes, kurās, šķiet, pašas debesis atspoguļojas. Un reti, reti vēl vietām sastopamie, tikai Zemgalei raksturīgie kokāļi. Arī nezālei ir savs īpašs skaistums.
Un tad atnāk rudens. Koki krāsojas spožās drānās. Starp citu, tās nav mazāk krāšņas kā Siguldā! Ja rudens ir slapjš, dominē dzeltenie krāsu toņi, bet, ja sauss, – sarkanie. Ieskatieties vērīgi! Kāds skaistums rudens ražas laukā! Ķirbis, piepūtis vaigus, pat pa stundām briest, tomāts, nosarcis spožajā gaismā, vilināt vilina... Āboli krīt paukšķēdami, ar savu sulīgo apvalku aicinādami apēst pašu vērtīgāko – sēkliņu.
Ziema nomierina, iesnieg Zemgales līdzenums baltā villainē. Svecītes gaisma, stāsti un sirsnība ienāk Zemgales lauku sētā.
Ceļi citur aizvijas kā čūskas, bet Zemgales līdzenumā tie lielākoties ir taisni, stabilitāti un pamatīgumu izstarojoši. Īpašas ir ceļmalas, kuras apņem meliorācijas grāvji, koku rindas, lēdzerkstes, pārsteidzoši daudz koši zilo cigoriņu, un, skaties, uz kuru pusi gribi, visur lauki, lauki, lauki...

“Ai, tēvu zeme, stūru stūriem...”

Vai ir vēl kur citur tādas upes kā Zemgales līdzenumā? Mierīgiem mutuļiem, lēzeniem krastiem, paliem, kad palu ūdeņi pat šodienas mazajā Tērvetē skrien, kaklu lauzdami, putodami, krākdami un mutuļodami, un savdabību. Anna Brigadere par Skujeni raksta: “Melna, liela, virtenī griezdamās, ap līci locīdamās, skrej upe. Lūk, kāda! Vasarā gausa, tikko kustīga, tagad laiž, putas kuldama, kā tramīgs kumeļš. Krastmalas kārkli līdz pusei ūdenī. Ūdens lielums ierauj sevī šmauganos apakšējos zarus un tricina augšējās pelēkās pūpolu galviņas. Šur tur, kārklos ieķēries, vēl slēpjas pa ledus gabalam. Nevarīgi kustēdamies kā zivs murdā, tas gaida kādu atsvabinātāju. Bet neviens ledus gabals vairs nenāk gar malām. Kas vēl kur atlikušies, no strautiem un ezeriem iznesti, ierauti pašā straumes vidū un šaujas prom kā bultas.”
Toties ezeri Zemgales līdzenumam gandrīz nemaz nav raksturīgi. Nedaudzie ezeriņi lielākoties ir nelieli, tie pārsvarā veidoti kā dzirnavezeri, mākslīgi uzpludinājumi uz upēm. Tomēr nav noliedzama šo ezeru estētika un loma ainavas daudzveidošanā. Majestātisks gulbju pāris ar pelēkajiem mazuļiem ir vienlīdz skaists kā nelielā līdzenuma ezerā, tā savstarpēji vienotā ezeru kaskādē. Varbūt pat tas vairāk iezīmējas tieši mūsu ezeros, jo paugurainā reljefā ezerā spoguļojas arī apkārtējie pauguri, bet pie mums – varbūt vienīgi vēl kāds koku puduris. Tāpat ar ūdensrozēm.
Nav jau nemaz viss Zemgales līdzenums tik līdzens, kā varbūt liecina tā nosaukums. Tērvete te ir kā dzīva, daudzkrāsaina sala, teju kā oāze tuksnesī. Ne tikai Tērvete. Tās ir arī retās, toties krāšņās gravas, tie ir arī Žagares – Jelgavas osi un to grēdas, no kuriem krāšņākais ir Garaiskalns Bēnes pagastā, kaut pēdējā laikā ļoti aktualizējusies šī osa atlikušās daļas norakšana. Līdzenumos osiem ir ne tikai izcili ainaviska vērtība, bet arī ļoti praktiska nozīme, jo tiem ir būtiska loma kā smilts un grants ieguves avotam, tādēļ lielākoties Zemgalē tie jau ir norakti, iekārtojot izveidotajās grantsbedrēs peldētavas, turklāt Bēnē noraktajā osa daļā uz dzīvi apmetušies arī retie un aizsargājamie smilšu krupji, kas veikli skrien un, liekas, labi sadzīvo ar cilvēka klātbūtni.
Ak, dziesmās izdaudzinātās leišmales debesis! Tajās tāds pats plašums, burvība, baltie gubu mākoņi atveido visu, ko vien iztēlē var iedomāties. Reti atklejo pelēki mākoņi, kuriem nav sudraba maliņas. Tad ducina pērkons. Citur tas rūc, bet daļā zemgalisko izlokšņu – ducina. Imants Ziedonis šai sakarā raksta: “Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu. Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē.” Kopumā Zemgales līdzenumā nokrišņu ir maz. Tas tāpēc, ka, nākot no Baltijas jūras, lietus mākoņi aizķeras Kurzemes augstienēs, bet atlikušie bieži līdzenumam vienkārši slīd pāri.

“Katrs, kam sava dziesma,Var sevi nākotnē iedziedāt”

Uz Zemgali atbraukušie ievēro arī lielo putnu skaitu un daudzveidību. Diezin vai to šeit ir vairāk nekā citur, toties tie ir labāk pamanāmi un dziesmas – tālu dzirdamas. Zemgales mežos, kas ir ielāpaini un mijas ar nelielām laucēm un pļavām, ligzdas iekārtojuši lielie plēsīgie putni. Tīrumos, kā zināms, vēl retu reizi sasaucas ķīvītes. Savulaik tās pierobežas iedzīvotājus brīdinājušas par robežsargu klātbūtni. Pļavās griezes griež, bet no maija vidus upju piekrastēs lakstīgalas pogo. Zemgales laukos, kas ir viegli pārredzami, bieži var novērot lielus putnu barus, kas ir milzīga estētiska vērtība, taču dzērvju un zosu masveidīga bradāšana pa labības laukiem zemniekiem var nodarīt lielu postu. Mēs nevaram lepoties ar lielām balto stārķu kolonijām, taču to blīvums Zemgales līdzenumā ir viens no lielākajiem Latvijā.
Arī meža zvēri ir neatņemama Zemgales sastāvdaļa. Ozolzīles un kviešu lauki pievilinājuši mežacūkas, ar krūmiem apaugušie upju krasti – bebrus, platlapju meži – staltbriežus, lazdu gravas un bagātīgie čiekuri eglēs – vāveres.
Jā, lazdas un to audzes arī ir viena no Zemgales līdzenuma bagātībām. Kaut arī pārsvarā tās veidojušās nepareizas mežsaimnieciskās darbības rezultātā (kailcirtē tās atstājot un ļaujot tām aizaugt visā teritorijā), mūsdienās lazdu audzes veido bagātāku dabas daudzveidību, dod riekstus riekstotājiem.

“Pats starp brīnumiem tu esi brīnums”

Zemgales līdzenumā auglīgo augšņu, labvēlīgo klimatisko apstākļu un īpašā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ sastopamas ļoti daudzas augu sugas. Platlapju mežos vien konstatētas 220 sēklaugu, 41 sūnu un 18 ķērpju sugas. No mežu tipiem raksturīga gārša, kurai ir bagātīgs pamežs un lakstaugu stāvs. Tajā aug citviet Latvijā retas augu sugas – lielā noraga, pūkainā asinszāle, Tērvetes upes pļavās dzeltenus paklājus veido bagātīgi augošās aizsargājamās villainās gundegas. Nekur citur Latvijā savvaļā neaug lielā zvaigznīte, kas ir iecienīts krāšņumaugs. Tērvetē no meža augšanas apstākļu tipiem minams arī īpaši retais dižsils, kurā starp priedēm abos stāvos aug arī platlapju koki. Pateicoties Edgaram Vimbam un citiem botāniķiem, Tērvetes dižsilā atrastas daudzas retas augu sugas, no kurām lielākais retums ir cepurainā neotiante, kā arī citas orhideju dzimtas sugas, kas zied ārkārtīgi krāšņiem, filigrāniem ziediem, modinot skaistuma izjūtu katrā.
Burvīgās mazo upīšu tuvumā esošās pļavas! To krāšņums daudz neatpaliek no Alpu pļavām. Vasarā tajās krāšņiem ziediem vienlaikus zied lauka blaktenes, staģes, savvaļas burkāni, meža pastinaki, sauleskrēsliņi un citi brīnišķīgi ziedaugi. Tauriņu pētniekiem Latvija ir paradīze, jo tik lielā daudzumā un daudzveidībā citur tos grūti sastapt.

“Visi mazi avotiņi Ik vakaru miglu meta”

Var runāt pat par līdzenuma ļaužu filozofiju, atšķirīgo dzīves uztveri. Pats līdzenums pievelk, dod brīnišķīgu brīvības un plašuma izjūtu, neiegrožo, paceļ spārnos, liek kliegt un dziedāt pār deviņiem novadiņiem. Līdzenuma ļaudis ir atvērtāki, viņi vieglāk kontaktējas ar apkārtējiem, jo to noteikuši dabas apstākļi. Piemēram, Papua–Jaungvinejā ir neskaitāmas valodas, katrā ciemā sava, jo, dzīvojot kalnos un ielejās, viņiem bijis grūti komunicēties.
Un vēl un vēl, un vēl... Tik daudz skaistā mums visapkārt! Vienīgi jāmācās to saskatīt.
Latvijas lielums slēpjas tās skaistumā, bet skaistums – tās dažādībā. Es mīlu savu dzimto pusi.

Andris Ģērmanis,

ģeogrāfijas doktorands

Uzziņai

Viduslatvijas zemienes Zemgales līdzenums ir pirmais plašo klajumu piemērs Latvijā, ko iedomājamies, domājot par līdzenumu. Tas galvenokārt atrodas Dobeles, Jelgavas un Bauskas rajonā. Reljefs līdzens, viegli viļņots, tajā izceļas vienīgi atsevišķas upju ielejas, kurās nereti atsedzas pamatieži, un nedaudzie osi – gari, šauri pauguri, ko veidojis ledājs (piemēram, Krūškalnes oss Bēnē). Klimats silts, salīdzinoši sauss. Upes (Svēpaine, Svētaine, Cērpaine, Tērvete, Reņģe, Bērze, Skujaine jeb Skujene un daudzas citas) pieder Lielupes baseinam. Ezeru maz, pārsvarā tie ir dzirnavezeri. Augsnes Zemgales līdzenumā auglīgas (galvenokārt velēnu karbonātaugsnes un retāk – meža brūnzemes).