Jānis Čakste, IZM Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Kā jūs vērtējat augstāko izglītību regulējošo likumdošanu? Kāpēc ir nepieciešami grozījumi Augstskolu likumā?

— Pašreiz spēkā esošo Augstskolu likumu vērtēju kā pietiekami labu. To savulaik palīdzēja izstrādāt Eiropas eksperti, bet, protams, nekas nav ideāls. Kopš likuma pieņemšanas jau ir pagājuši pieci gadi, un tā darbības laikā ir atklājušās lietas, kuras jālabo. Ir likuma normas, kuras to autori saprot citādi nekā juristi interpretē. Tas liecina, ka likums nav īsti precīzi un skaidri uzrakstīts.

Likuma labojumi ir nepieciešami arī tāpēc, ka ir mainīts likums "Par zinātnisko darbību", kas prasa izmaiņas tajos Augstskolu likuma pantos, kas nosaka profesoru vēlēšanu kārtību. Strīda jautājums bija arī rektoru vēlēšanas, un tas, kurā brīdī rektors likumīgi sāk pildīt savas amata funkcijas. Likumā iestrādātie labojumi tagad skaidri nosaka, ka rektors likumīgi pilda savas amata funkcijas pēc rektora amata pretendenta apstiprināšanas Ministru kabinetā. Pamatotu spiedienu izdarīja privātās augstskolas, un tapa atsevišķi likuma labojumi, kas palielināja dibinātāja lomu augstskolās. Šie labojumi skāra arī tā sauktās augstskolu autonomijas problēmas — ja privātajās augstskolās dibinātājs var daudz ko noteikt, kāpēc šādu pilnvaru nav valsts augstskolu dibinātājam — Ministru kabinetam? Šis ir jautājums, kas galvenokārt skar valsts augstskolu finansēšanu, jo reālā situācija liecina, ka augstskolu autonomija tiek saistīta ar "finansiālo autonomiju", kas neatbilst Augstskolu likuma normām. Pārprastās autonomijas dēļ vairākās augstskolās ir konstatēti finansu pārkāpumi.

Līdz ar to radās vairāki likuma grozījumi, kas it kā ierobežo augstskolu finansiālo autonomiju, tostarp arī likuma norma par kanclera institūcijas izveidi. Tas ir jautājums, par ko vēl daudz diskutēs, bet kopumā likuma grozījumu, kas skar augstskolu finansēšanu, būtība ir šāda — likums nenosaka, kā augstskolām izmantot savu naudu, bet gan pieprasa šī procesa caurspīdīgumu un stingru atskaiti par katru izlietoto santīmu. Man ir sens sapnis, proti, augstskolas savu finansējumu saņem kopējā summā, iepriekš noslēdzot līgumu ar Izglītības un zinātnes ministriju un Finansu ministriju par noteikta skaita speciālistu sagatavošanu. Pārskatam par naudas izmantošanu jābūt precīzam, detalizētam un publiski pieejamam. Ja katrs students, katrs nodokļu maksātājs varēs kontrolēt, kā tiek izmantota viņa maksātā nauda, nebūs nekādu problēmu. Ja tas tā būs, pieļauju, ka varēs iztikt arī bez kanclera institūcijas. Personīgi man šajā amatā ir dziļi simpātisks vienīgi tas, ka kanclers, pēc likuma grozījumu definīcijas, ir no rektora neatkarīgs profesionālis, ar kuru darba līgums tiek slēgts uz noteiktu laiku.

— No augstskolu un Rektoru padomes jau ir izskanējuši iebildumi — kanclera institūcija esot sveša un nepieņemama Latvijas augstskolu sistēmai, tā apdraudot augstskolas autonomiju.

— Es varu runāt tikai par rektoriem kā šīs idejas pretiniekiem, par augstskolām es tik droši to neteiktu. Kanclera institūcija jau tagad ir dažās augstskolās, piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē. Strīds ir par to, vai kancleram jābūt no universitātes, vai amatam jābūt vēlētam, vai arī Izglītības un zinātnes ministrija iecels ierēdni, valdības cilvēku. Es atbalstu to, ka kanclers ir universitātes cilvēks, bet viņam tiek palielināta atbildība un vienlaikus arī pilnvaras, neatkarība savu pienākumu izpildē no rektora. Deputātu viedoklis ir radikāli pretējs. Acīmredzot tas arī ir izsaucis lielo rektoru pretestību, jo nevienam nav īsti skaidrs, ko ministrijas ieceltais cilvēks, kam ir sveša akadēmiskās vides specifika, augstskolās darīs. Un šāds ministrijas iecelts ierēdnis augstskolā patiešām nav vajadzīgs. Nepieciešams tas pats kanclers, kas augstskolās jau ir, tikai, kā jau teicu, ar palielinātām pilnvarām un reālu neatkarību no rektora. Ir nepieciešams tāds kanclers, no kura Izglītības un zinātnes ministrija, valdība var jebkurā laikā pieprasīt pārskatu par finansu izlietojumu. Piemēram, tas, ka Valsts kontrole patlaban nevar saņemt no Medicīnas akadēmijas rektora nepieciešamos dokumentus, ir absurdi un vēlreiz pierāda kanclera institūcijas nepieciešamību.

Protams, ja, iestrādātu likumā visus minētos grozījumus par finansu caurskatāmības nodrošināšanu un palielinātu rektora atbildību par augstskolas finansiālajiem darījumiem, bez kanclera institūcijas būtu iespējams iztikt.

— Ja šie likuma grozījumi, ko Saeima jau ir izskatījusi otrajā lasījumā, tiks pieņemti, vai tiks atrisinātas visas neskaidrības un pretrunas?

— Daudzas tiks atrisinātas, bet daudzas vēl paliks. Lielākā no tām — kas īsti ir augstskola no tiesiskā viedokļa? Vai tā ir valsts iestāde vai cits tiesību subjekts? Ja augstskola tiek uzskatīta par valsts iestādi, tad tā pakļaujas pavisam citai likumdošanai un nebija vajadzības rakstīt un pieņemt Augstskolu likumu. Tādējādi rodas mūžīgais konflikts ar Finansu ministriju, Valsts kontroli par augstskolu finansēšanas un finansu kontroles mehānismu. Augstskolu likuma grozījumos bija plānots iestrādāt normas, kas paredzēja augstskolām lielāku rīcības brīvību nopelnītās naudas izlietojumā, varbūt pat īpaša konta izveidi u.c. Taču šos jautājumus atrisināt būs ļoti grūti. Paredzu, ka vieglāk būs vienoties ar Finansu ministriju, ka arī valsts augstskolām līdzīgi kā privātajām augstskolām budžeta finansējumu piešķirs kopējā summā, sīki nenosakot izlietojuma tāmi. Arī tas būtu panākums, jo izslēgtu kaut vai pašreizējo absurdu, ka arī augstskolas pašas nopelnītā nauda, tostarp studentu maksātā mācību nauda, ja vien tā līdz gada beigām nav iztērēta, nonāk Valsts kasē.

— Vai tomēr augstskolu pilnvaru paplašināšana un autonomijas palielināšana tieši rīcībā ar finansu līdzekļiem neslēpj sevī zināmas briesmas? Lai atceramies kaut vai bēdīgi slaveno Rīgas Aviācijas universitātes gadījumu, kad, neraugoties uz vēlētām pašpārvaldes institūcijām, varu bija uzurpējis viens cilvēks, rektors, kas veica dažādus nelikumīgus finansu darījumus, kuri augstskolu galu galā noveda līdz bankrotam.

— Jūsu jautājums vēlreiz liecina par kanclera institūcijas nepieciešamību. Rīgas Aviācijas universitāte ir īpašs gadījums. Viena no stabilākajām lietām dzīvē ir tradīcijas — tās mainās tikai paaudžu laikā. Var izdomāt vislabākos likumus, taču tie nespēs mainīt tradīcijas. To pierādīja arī situācija Rīgas Aviācijas universitātē — visu laiku valdījušās militāri diktatoriskās tradīcijas vietā tika piedāvāta demokrātija, gandrīz absolūta brīvība. Tā diemžēl tika saprasta kā anarhija, kā visatļautība, kuras rezultātā varu uzurpēja viens cilvēks. Likums arī neprasīja stingru pārskatu par izlietotajiem līdzekļiem, tādējādi bija ļoti grūti atklāt patieso augstskolas finansiālo situāciju, apzināt tās reālos parādus.

— Augstskolu autonomijas kontekstā joprojām aktuāls ir jautājums par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas akadēmijas reorganizācijas, un par Rīgas Aviācijas universitātes likvidācijas likumību. Satversmes tiesa gan savu atzinumu ir devusi — gan viens, gan otrs process atzīts par likumīgu un spēkā esošu. Tomēr diskusijas par dibinātāja pilnvaru robežām nebeidzas...

— Mans uzskats ir tāds: "Es to dibināju, un manas tiesības ir arī reorganizēt un likvidēt." Nevar šajos jautājumos būt absolūta autonomija. Satversmes tiesas lēmums, manuprāt, ir lielisks piemērs valstī esošajai demokrātijai un tam, ka neskaidrus juridiskos jautājumus iespējams noskaidrot tiesas ceļā.

Augstskolu autonomijas un dibinātāju pilnvaru jautājumu pirmie sāka aktualizēt privāto augstskolu dibinātāji, norādot uz Augstskolu likuma nepilnībām un pamatoti apgalvojot, ka ar šādu likumu nav iespējams strādāt — nevar dibinātājs dot naudu institūcijai, ko pats nevar kontrolēt. Ja dibinātājs ir valsts, tai ir tiesības gan reorganizēt, gan likvidēt, gan kontrolēt.

Un vēl — augstskolu apvienošanās process pašlaik raksturīgs visām postsociālisma valstīm. Dažā valstī augstskolu skaits tiek samazināts pat par trešdaļu, un tas ir normāli. Protams, var diskutēt, cik šis process pie mums bija atklāts un demokrātisks. Iespējams, bija nepieciešams vairāk apspriest šos jautājumus augstskolās. Tas ļautu izskaust daudzas kļūdas to darbībā, kas tika pieļautas galvenokārt nepareizās autonomijas izpratnes dēļ. Varbūt pat izvairīties no apvienošanas. Taču, ja Ministru kabinets kā valsts augstskolas dibinātājs ir pieņēmis noteiktu rīkojumu, augstskolām tas ir saistošs un pildāms, cita ceļa vairs nav.

— Runājot par augstskolu problēmām, nemainīgi aktuāla ir tēma par finansējumu. No vienas puses, tā vienmēr ir par maz, no otras puses, ne vienmēr ir skaidrs, kur augstskola šos līdzekļus izlieto, it īpaši, ja mēģina noskaidrot studentu maksātās naudas ceļus. Turklāt augstskolas maksu par mācībām nosaka samērā brīvi. Tā visbiežāk nesedz patiesās studiju izmaksas, un cieš studiju kvalitāte.

— Pareizi būtu lietot terminu — daļējas maksas studenti, jo valsts augstskolās tikai atsevišķās studiju programmās studenti par studijām maksā tik, cik tas patiešām maksā. Daļējās maksas studenti ir ļoti labvēlīgi ietekmējuši augstākās izglītības rādītājus — uz viņu rēķina strauji palielinājies studējošo skaits valstī. Daļējās maksas studenti ir mudinājuši augstskolas arī racionāli izmantot valsts piešķirtos budžeta līdzekļus — par budžeta naudu ir samaksāti komunālie maksājumi, telpu īre, uzlabota infrastruktūra augstskolās, nodrošinot iespēju esošajās telpās mācīties lielākam skaitam studentu. Daļējās maksas studentu maksātā nauda tiek izlietota galvenokārt augstskolu mācībspēku algu normalizācijai, jo tās nepietiek ne augstskolu attīstībai, ne infrastruktūras uzlabošanai. Kas notiek pašlaik? Attīstoties studiju kreditēšanas sistēmai, arī augstskolas ir sapratušas, ka no studenta ir iespējams prasīt lielāku naudu, gandrīz vai pilnas studiju izmaksas. Kas augstskolai ir izdevīgāk — palielināt studentu skaitu vai no tā paša studentu skaita pieprasīt lielāku naudu?... Domāju, ka, neko nemainot, agri vai vēlu mēs nonāksim situācijā, kad augstskolās būs budžeta studenti un pilnas maksas studenti. No tā varētu izvairīties ar līdzdalības maksājuma palīdzību, kam gan asi pretojas Studentu apvienības pārstāvji. Viņi negrib ņemt vērā korupcijas iespējas eksaminācijas laikā, ko sevī slēpj studentu dalījums budžeta un maksas studentos, un pilnas studiju maksas reālos apjomus.

— Pastāv arī viedoklis, ka pašas augstskolas ir slēptas līdzdalības maksājuma un stingri reglamentētas studiju maksas pretinieces, jo pašreizējā brīvā mācību maksas noteikšana iet rokrokā ar ne visai pārskatāmu naudas izlietojumu. Un tas varbūt ir pat izdevīgāk par finansējuma palielināšanu vienlaikus ar stingras kontroles sistēmas ieviešanu?

— Domāju, ka augstskolas absolūti nav ieinteresētas bremzēt šos procesus, jo tām ir vienalga, no kurienes nāk nauda, ka tikai tās būtu vairāk un pietiktu studentu sagatavošanai. Ja augstskola uzņem daļējās maksas studentus, tā, vienalga, ir spiesta taupīt, lai visus uzņemtos studentus pienācīgi sagatavotu. Līdzdalības maksājuma ieviešana paredz, ka augstskolas saņem pilnu maksu par visiem uzņemtajiem studentiem — daļu sedz valsts, daļu paši studenti. Kāda ir šo daļu attiecība, augstskolai nav svarīgi, svarīgi ir tas, ka tā saņem pilnu maksu par katru uzņemto studentu.

— Tomēr šis mācību gads vēl nebūs tas, ar kuru tiks ieviests līdzdalības maksājums…

Kārtējo reizi neveiksmīga bija augstākās izglītības budžeta pieprasījuma izskatīšana, jo valstij gluži vienkārši trūkst naudas. Ir izveidota kārtējā darba grupa, kurai jāuzlabo augstākās izglītības finansēšana. Tā nu šī komisija atkal spriež un gudro, bet, ja budžeta situācija nemainās, kādus gan var gaidīt uzlabojumus... Atklāti sakot, neredzu iespēju ieviest līdzdalības maksājumu ne tikai šajā vai nākamajā mācību gadā, bet vispār, jo valstij trūkst līdzekļu. Un prasīt no studentiem tik lielu naudu, lai pārietu uz pilnas maksas sistēmu, nav reāli.