Dziesma kā smalks un sarežģīts audums

Jūlijā par pasaules labāko kori kļuva jauniešu koris “Kamēr...”, iegūstot Eiropas koru konkursa finālā Gorīcijā vienīgo balvu “Grand prix”. Koris ieguvis Latvijas Lielo mūzikas balvu 1999.gadā, “Grand prix” pēdējos trijos Dziesmu svētkos, kā arī ir vairāk nekā 40 starptautisku konkursu laureāts. Par panākumiem jāpateicas gan kora izveidotājam un diriģentam Mārim Sirmajam, gan arī vairāk nekā 60 cilvēku lielajam kora sastāvam. Saruna ar kora dalībnieci Ingu Balto ļauj nedaudz vairāk uzzināt par tām vērtībām, uzskatiem, sajūtām un kaislībām, kas nodrošina kora neatkārtojamo skanējumu.

Koris “Kamēr…” pēc balvu saņemšanas koru konkursā Tolosā Foto no Ingas Baltās personīgā arhīva

– Kāpēc konkursā iegūtie panākumi ir tik nozīmīgi?
– Tas ir ļoti augsts vērtējums, kas grūti iegūstams, prasa daudz pūliņu, labu sagatavotību un divus gadus laika. Eiropā ir pieci augsta līmeņa koru konkursi. Tie risinās dažādās Eiropas mazpilsētās. Konkursos piedalās ne tikai kori, bet arī vokālie ansambļi un citi muzikāli kolektīvi. Visās kategorijās labākos aicina uz konkursu nākamajā gadā, kurā iespējams izcīnīt tikai vienu “Grand prix”. Tātad uz balvu pretendē pieci kori, kas atzīti par labākajiem. Tie kolektīvi, kas neiegūst “Grand prix”, par sava izpildījuma vērtējumu neko neuzzina, pat tad, ja tikuši diskvalificēti. Šogad koris “Kamēr...” uz balvu pretendēja trešo reizi, un beidzot mums kā Antiņam izdevās šai kalnā uzjāt.
Mēs nespējām noticēt uzvarai, bijām pārsteigti, taču arī apmierināti ar savu sniegumu. Arī tad, ja balvu neiegūtu, gandarījuma sajūta saglabātos.

– Kā tu pati vērtē – jūs nodziedājāt labi?

– Noteikti, galvenokārt pēc savām sajūtām, pēc skaņas apkārt. To, vai skan labi, var redzēt arī diriģenta sejā – ja viņš diriģē mierīgi un harmoniski, nevis ar skatienu pieprasa, tad viss ir labi. Korī mēs visi dziedam kopā, taču skanējums ir atkarīgs no katras balss. Tā ir liela atbildība kora biedru priekšā, taču arī prieks ir kopīgs.

– “Kamēr...” ir atzīts par labāko kori. Cik svarīgs tev ir šis vērtējums?

– Man ir prieks, ka saistībā ar šo atzinību tiek pievērsta uzmanība koru kultūrai Latvijā, to panākumiem ne tikai Dziesmu svētku kontekstā. Latvijas kori visai bieži gūst lielus panākumus starptautiskos festivālos un konkursos, taču šeit, Latvijā, tam nepievērš lielu uzmanību. Gluži citādi ir tad, ja kāds nejauši iesit kādus vārtus kādiem turkiem – tā var kļūt par pūļa dievinātu varoni. Novērtējumu būtu pelnījuši arī cilvēki, kas spēj sniegt citiem dziļi emocionālu un garīgu pārdzīvojumu.

– Kā, tavuprāt, vispār tiek vērtēta kora mūzika Latvijā? Vai atšķirīgi kā citās valstīs?

– Pie mums kora mūzika pamatā netiek uztverta kā elitāra māksla, bet gan kā masu kustība. Gluži vai visi ir dziedājuši skolas korī, kurā uzņem gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā neatkarīgi no balss spējām. Tas ir ietekmējis attieksmi. Ārzemēs kori pēc būtības ir elitārāki, to nav tik daudz, un tie tiek augstu novērtēti. Ārzemnieki apbrīno Dziesmu svētku tradīciju Latvijā – tik daudz labu koru, turklāt amatieru. Citās valstīs kori parasti ir profesionāli, piesaistīti konservatorijām vai tamlīdzīgi. Protams, ir jau vācu mājsaimnieces, kas salasās pulciņā padziedāt, bet nevar teikt, ka tas būtu nospiedošais vairākums.

– Vai “Kamēr...” ir profesionāls koris? Par to nereti raisās diskusijas medijos.

– Diskusijas raisās gan, īpaši interneta portālos. Viens no profesionālisma kritērijiem varētu būt samaksa – mums nemaksā algu, bet dažreiz maksā par piedalīšanos konkursos, festivālos. Daži no mums ir profesionāli mūziķi ar attiecīgu izglītību, daži vienkārši dzied labi. Arī strādājam mēs neprofesionāli pēc tradicionāliem kritērijiem – dažreiz vienu dziesmu mācāmies piecus mēnešus. Tas, ka vienam ir muzikālā izglītība, bet cits pat nepazīst notis, rada problēmas, apgūstot skaņdarbu. Koristus izvēlas pēc balss. Pūles, apgūstot dziesmu, un veids, kā to darīt, gulstas uz paša, vokālo pedagogu un diriģentu pleciem. Taču tas attaisnojas, un labi nodziedāts koncerts aizkustina gan izpildītāju, gan klausītāju.

– Kā izpaužas dziedātāja aizkustinājums, kādas ir sajūtas?

– Augstākā pakāpe droši vien ir asaras. Atceros, Špitālē, Austrijā, dziedājām “Pūt, vējiņi”, vienā brīdī Māris pagriežas un diriģē zālei, cilvēki ceļas kājās un dzied. Paskatos uz kora biedriem – meitenes raud – un arī puiši slauka asaras. Šķiet, toreiz nogāju no skatuves un raudāju līdz elsām no pārdzīvojuma. Nopietni! Sirds kļūst pilna, un sākas raudas.

– Raudas ir pozitīvas emocijas?

– Dziedot noteikti.

– Tīrs prieks – vai to varētu saukt tā?

– Vienkārši sirds izlīst. Citreiz emocionālais saspringums ir tik augsts, ka tas var būt arī sāpīgi. Dziedāšana patiešām ir emociju izlādēšana.

– Kā tev šķiet, kas ir kora “Kamēr...” panākumu atslēga?

– Laikam jau katram ir radies savs viedoklis, bet man šķiet, ka tas ir diriģents Māris Sirmais. Viņš ir ģeniāls. Pati mūzika! Viņš tik labi prot savu darbu, spēj atrast tik dažādas pieejas. Turklāt ir ļoti asprātīgs cilvēks, un, kad viņš staigā pa mēģinājumu telpu un kliedz uz mums, ko viņš par visu domā, saukdams mūs dažādu dzīvnieku pasaules pārstāvju vārdos, tas uzmundrina un padara šo pasākumu draudzīgu.
Vēl panākumu pamatā varbūt ir arī tas, ka mēs esam galējību cilvēki – ja dziedam, tad dziedam, ja trakojam, tad trakojam. Visu darām no sirds. Tā, ka plīst un lūst! Kamēr citiem koriem ir stingrs dienas režīms ar lielu skaitu mēģinājumu un agru “kluso stundu”, mēs varam visu nakti dauzīties, spēlēt spēles un tamlīdzīgi. Bet mums piemīt neparasta spēja saņemties. Un kolektīva gars.

– Tu korī dziedi jau septiņus gadus. Cik ilgi vēl turpināsi?

– Vecuma cenza nav, kaut gan – cik ilgi var dziedāt jauniešu korī. Domāju, dziedāt pārtraukšu, kad šo prieku nevarēšu apvienot ar darbu, izveidosies ģimene, būs bērni. Korim ir jāatdod ļoti daudz – vakari, brīvdienas. Protams, var jau dziedāt līdz sirmam vecumam, droši vien vēlāk iesaistīšos vecākās paaudzes korī – varbūt kādā Talsu rajona pašdarbības kolektīvā. Ja tik kāds žiperīgs vecītis mani sagaidīs, tad uz vecumu varbūt arī Dziesmu svētki iepatiksies.

– Tev nepatīk Dziesmu svētki?

– Nē, neciešu! Ja uzkāpju uz skatuves un gribu dziedāt “Kurzemīte, Dievzemīte” ar asarām acīs, bet man aiz muguras pilnīgi šķībi kliedz viegli iereibuši pusaudži, tas sabojā visu prieku. Nezinu, kāpēc tā notiek ar Dziesmu svētkiem – dziesmas par grūtu, jauniešiem izpratnes pietrūkst, varbūt ir vēl kāds cits iemesls. Turklāt dziesmas kļuvušas modernas un mazliet jocīgas. Nepatīk man Dziesmu svētku modernizācija – ekrāni, dziedāšana ar rokgrupām, visi vienbalsīgi “laižam” “Miglā asaro logs”. Esmu vecās skolas piekritēja – Vītols, Dārziņš un Melngailis ir komponējuši tik daudz brīnišķīgu kora dziesmu, ka ar to pat varētu pietikt.

– Kāds ir jūsu kora repertuārs?

– Domāju, ka mūsu specifika ir dažādība, ar ko bieži vien iegūstam papildu punktus. Amerikāņu kori visbiežāk dzied spiričuelus, itāļi parasti izpilda seno mūziku. Mums ir viss – gan renesanses mūzika, gan Pētera Vaska pirms nedēļas komponētais skaņdarbs, gan moderna Kubas mūzika un krievu klasika. Māris spēj atrast lieliskus skaņdarbus, izveidojot ļoti labu programmu, kura ir interesanta gan korim, gan klausītajiem.

– Kā koris pavada laiku ārpus mēģinājumiem un uzstāšanās reizēm?

– Mēs vēl joprojām dziedam. Viena no pēdējo gadu populārākajām “galda dziesmām” mums ir Mirdzas Zīveres izpildītais “Lūgums”. Kādreiz mūsu variantā par galda dziesmu kļuva arī Brāmsa “Herbstlied” (“Rudens dziesma”). Bet koristiem ir gluži tāpat kā visiem latviešiem – zina tikai pirmo pantu un piedziedājumu, toties – līdz aizsmakumam. Mēs arī dejojam, spēlējam dažādas spēles, kā, piemēram, “Man cepure trim stūriem” un labprāt kopā sportojam. Pagājušajā gadā mums bija “Zaķu balle” – vasaras pasākums par zaķu tēmu. Sadalījāmies komandās, katra sniedza priekšnesumu. Māra komandas priekšnesumā, izpildot dzejoli “Zaķu tēvs ar zaķu māti/ Abi sēd vakarā...”, tekstu tālāk neviens lāga neatcerējās. Tad talkā tika saukts informācijas dienests 118, un, par brīnumu, tālākais teksts tika noskaidrots. Man šķiet, mums iet jautri, tas palīdz arī koncertos, kad jādzied kopā nevis ar anonīmiem altiem, basiem un soprāniem, bet gan – ar draugiem.

– Iedomājoties kori kā vienotu veselumu, teiksim, kā personu, vai tev tas asociējas ar vīrišķo vai sievišķo?

– Diriģents ir vīrietis, ar vīrišķo prātu un visām no tā izrietošajām sekām. Tas daudz ko nosaka. Taču pēc būtības – gaisīgas, kaprīzas un emocionālas – koris vairāk ir sieviete. Dziedot vīrieši ir emocionālāki, atvērtāki nekā sievietes. Viņi spēj pilnīgi nodoties dziedāšanai. Sievietēm, lai cik tas būtu smieklīgi, ir svarīgi, kā viņas izskatās uz skatuves. Ja ir pumpa uz deguna, tas var sabojāt noskaņojumu, līdz ar to arī dziedāšanu. Muzikāli koris ir kā vīrietis, cilvēcīgi – kā sieviete, ar neierobežotu kompromisu mākslu.

“Zaķu balle” – vasaras izklaides ar diriģentu Māri Sirmo priekšplānā. No dziedāšanas brīvajā laikā hokeja spēlei Ķelnē līdzi dzīvojot Foto no Ingas Baltās personīgā arhīva

– Konkrētāk?

– Es domāju, ka korim piemīt apbrīnojama koncentrēšanās spēja, kaislība, pieauguša cilvēka jauneklīgums un vēlme pilnīgi nodoties jebkurai prātā ienākušajai idejai. Mums vēl joprojām ir ideāli, kas ir absolūti garīgi. Mēs esam kora fanātiķi, tas ir kā azartspēles, kā alkohols – atkarība.

– Vai jūs iedvesmo panākumi vai arī ir kāds cits iedvesmas avots?

– Mani iedvesmo daba, arī pārdzīvojumi. Iespēja izprast, vizuāli redzēt skaņdarbu. Dziedot Pētera Vaska dziesmas, redzu Latvijas rītu, rasu, miglu; redzu, kā brālis jāj. Viņa dziesmā “Kad modāmies, jau saule ausa” nevar neredzēt sauli savas bērnības pļavā, pirmās mīlas pļavā. Katru reizi, kad dziedu “Līdzenuma ainavas”, redzu skatu no vilciena loga, braucot uz Jelgavu. Varbūt tāpēc ir grūtāk dziedāt svešā valodā. Arī ar garīgo dziesmu repertuāru ir grūtāk, Dieva Jēru es savā priekšā neredzu, bet Latvijas sauli redzu vienmēr.
Taču sajūtām nav pastāvīguma. Māris mums vienmēr atgādina, ka nevajag mēģināt restaurēt sajūtu, kas kādreiz radusies, dziedot dziesmu, tas ir neiespējami. Taču, kad dziedam, sajūtai ir jābūt, turklāt jājūt ikvienam, citādi nesanāks. Tas ir smalks un sarežģīts audums, ko mēs kopā aužam. Vienlaikus līdz galam nepaveicams darbs, mēs varam tikai nemitīgi censties.

– Kā tu interpretētu kora nosaukumu?

– Oficiālā versija saistās ar “kamēr mēs esam jauni”, “kamēr mēs dziedam”. Bet varētu to raksturot arī ar divām kora neoficiālajām himnām: “tik ilgi, kamēr mūsu mīla nenoveco” un “kamēr vēl dreb mana roka”. Šķiet, tas izsaka gana.

Astra Nagle