Aglonas Dievmātes baltajā namā

Kur bijāt jūs, ļautiņi,
Kādu ceļu staigājat?
Bijām Māras baznīcā
Dieva vārdus klausīties.

Folkloras krātuvē glabājas daudz dziesmu par Māru, latviskoto Jaunavu Mariju, kuras godināšana latviešu zemē izplatījās reizē ar kristīgās ticības nostiprināšanos. Tad Māra uzņēma sevī dažu senāko, pagānisko dievību, sevišķi Laimas īpašības un funkcijas – rūpes par bārenēm, jaunām meitenēm, grūtniecēm, slimajiem, arī par lopiem.

Foto: Evelīna Salceviča

Arī mūsdienās katoļu zemēs Dievmāte Marija tiek uzskatīta ne tik daudz par nepieejamu debesu un zemes valdnieci, kā par visu cilvēku māti, tuvu ikdienas dzīvei ar tās rūpēm un pienākumiem. Arī Eiropas Savienības karoga simbolikas iecere un nozīme tiek saistīta ar Dievmātes Marijas attēlu gan skulptūras, gan gleznas veidā, kur ap Dievmātes galvu mirdz divpadsmit zvaigžņu vainags kā simbols Dievmātes neuzvaramībai.
Jau gandrīz divus tūkstošus gadu dzīvo nostāsts, ka dažus Jaunavas Marijas portretus darinājis Svētais Lūka. Pie šādiem darbiem pieder arī nesen Rīgā bijusī Tihvinas svētglezna. Madonnas (no latīņu – Mea Domina ’mana kundze’) tēli, svētgleznas jeb ikonas kļuvuši par veselu tēlotājas mākslas nozari. Gadsimtu gaitās tā piedzīvoja lielas pārvērtības no pirmo kristiešu samērā primitīvajiem gleznojumiem cauri Bizantijas skolas bargajām un atturīgajām valdniecēm, renesanses sievišķīgi skaistajiem un apgarotajiem tēliem līdz modernās mākslas lakoniskajam izteiksmīgumam. No latviešu māksliniekiem vairākas sērijas emocionāli iedarbīgu Madonnu ir zīmējis un gleznojis Juris Soikans.
Sena un plaši pazīstama ir arī Aglonas brīnumdarītāja svētglezna. Nemitīgi plūst ļaužu straumes uz Aglonu – šo vistālāk Eiropas ziemeļaustrumos esošo baziliku un svētvietu. Tās neapsīka arī visdziļākajos padomju laikos, kad braucējiem tika likti dažādi šķēršļi un nebija atļauti organizēti svētceļojumi. Sevišķi daudz cilvēku turp dodas Vasarassvētkos un 15.augustā – Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Pēc piecdesmit gadu aizlieguma kājām no Rīgas uz Aglonu pirmais svētceļnieku pulciņš devās 1989.gada 7.augustā.
Latgaliešu rakstniecībā ir vairāki stāsti par Aglonas Dievmāti, piemēram, Antoņinas Čivles (pseid. Latgalīte) stāsts “Anneņas mōte”, Viktora Mundura stāsts “Aglyunas māmeņa”, ir diezgan daudz tai veltītu dzejoļu. Ļoti populāra ir Broņislavas Martuževas “Lūgšana Aglonas Dievmātei” (“Piedod, vissvētākā, piedod”). Tomēr pats galvenais darbs neapšaubāmi ir Antona Rupaiņa apjomīgā romānu diloģija “Baltie tēvi”, kas diemžēl latviešu sabiedrībā ir pavisam maz pazīstama.
Materiālus par dominikāņu klostera un baznīcas dibināšanu Latgalē, tātad – par tagadējās Aglonas bazilikas vēsturi, Antons Rupainis krāja kopš 30.gadu sākuma. 1936.gadā romāns “Baltie tēvi” bija uzrakstīts, un to ar rakstnieka J.Jaunsudrabiņa gādību iespieda žurnālā “Atpūta”, sākot ar 1937.gada septembri. 1943. – 1944.gadā romāns tika sagatavots izdošanai atsevišķā grāmatā latgaliešu rakstu valodā Vladislava Loča izdevniecībā Daugavpilī. Mākslinieks J.Deļvers uzzīmēja ilustrācijas, taču, 1944.gada rudenī izdevniecībai aizbraucot no Latvijas, šis sagatavotais materiāls gāja zudumā. Trimdā rakstnieks darbu sāka pilnīgi no jauna. Iepriekš izmantoto materiālu nebija. Rakstnieks atrada citus. Tagadējais romāns diezgan stipri atšķiras no pirmā varianta. Tas izdots divās daļās Tilta apgādā 1963. un 1964.gadā.
Romāna darbība risinās Latgalē 17.gs. – tātad feodālisma laikos, kad dzimtļaudis piederēja muižniekiem ar visu savu miesu un dvēseli. Tie bija t.s. poļu laiki pēc Altmarkas pamiera, kad šī teritorija bija pievienota Polijai. Romāna centrā ir poļu muižnieku Šostovicku ģimene – reālas vēsturiskas personas.Viņi deva līdzekļus un savu muižu dominikāņu klostera celtniecībai. Tā tika dibināts Aglonas klosteris, kura veidošana tad arī detalizēti attēlota romānā. Te sniegtas vairākas Aglonas nosaukuma izcelšanās versijas, no kurām galvenā gan laikam ir vārda “egle”, kas vietējā izloksnē skan “agļa” izmantojums. Starp Cirīša un Egles ezeriem, kur tagad paceļas bazilika, bija lieli egļu meži.
Rakstnieks romānā arī mēģinājis parādīt senās, bet joprojām dzīvās dziesmas “Jaunova svāta Aglyunas bazneicā” tapšanas ierosmes un apstākļus.
Romānā darbojas latviešu izcelsmes augstu stāvošs dominikāņu mūks Remigijs Mosakovskis – reāla vēsturiska persona. Vēsturiskas personas ir arī romānā minētie valstsvīri, galminieki, karavadoņi, taču tiem nav sevišķi lielas nozīmes romāna veidojumā.
Darbs ir ļoti plašs un sazarots, un tam ir vairākas sižetiski tematiskas līnijas. Galvenās no tām: dominikāņu un jezuītu darbība Latgalē; Šostovicku dzimtas devums Aglonas klostera un baznīcas dibināšanā; Remigija Mosakovska (dzimuša latviešu zemnieku ģimenē) dzīvesstāsts; latviešu meitenes Annas (Anitas jeb Aņuses) ceļš uz kristīgo ticību; romāna varoņu mīlestības intrigas un peripetijas.
Pamatots ir rakstnieces un seno kultūru pētnieces Paulīnes Zalānes norādījums A.Rupainim veltītā rakstā Stokholmā izdotajā Dzimtenes kalendārā 1983.gadā: “Kādu gaišu dainu un kristietības sintēzi mūsu tauta būtu izveidojusi un cik dziļi ieaugusi patiesā kristietības garā, ja Kristus mācība būtu sludināta tautai pieņemamā veidā [..] Cik viegli būtu bijis apvienot kristietību ar mūsu dainu dzīvesziņu, kas ir tik tuva Kristus garam mīlestībā, labestībā un sirdsskaidrībā.”

Ilona Salceviča