Kad Latvijas liktenis bija politisko lielvaru krustcelēs

Amerikas Savienoto Valstu loma Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanā

Pavasarī, atskatoties uz janvāra barikāžu laiku Latvijā, bijušais Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo atcerējās savas 1991. gada tikšanās Vašingtonā ar ASV ietekmīgākajiem politiķiem un juristiem, atgādinot Latvijai atņemtās tiesības. Taču pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mija bija arī lūzuma brīdis naidīgo superlielvaru attiecībās. Būtu bijis naivi cerēt, ka Baltijas valstis vienas, bez rietumvalstu, pirmkārt, jau ASV, atbalsta spēs atgūt brīvību. Taču tikpat aplams ir pieņēmums, ka lielvalstis mums brīvību “pienesa uz paplātes”. Vēsture deva unikālu iespēju, un mēs, baltieši, bijām gatavi šo iespēju paņemt. Dziļāku ieskatu šo Latvijai, Lietuvai un Igaunijai liktenīgo mēnešu un dienu attīstībā sniedz profesora
Gvido Zemrībo pētījums.

ASV prezidents Dž.Bušs (vecākais) un PSRS prezidents M.Gorbačovs Foto no žurnāla “Amerika”

Baltijas kārts uz 1989. gada diskusiju galda

Baltijas valstu neatkarības deklarācijas 1990. gadā nepalika nepamanītas plašākai starptautiskajai sabiedrībai. Visvairāk šī problēma uztrauca Maskavu, bet tā nebija vienaldzīga arī Vašingtonai. Šajā ziņā sevišķi interesanta ir grāmata, kuru sarakstījuši Maikls Bešloss un Stroubs Talbots.¹ Pēdējais jau ilgus gadus tiek uzskatīts par lielāko bijušās Padomju Savienības un Krievijas speciālistu ASV ārpolitiķu aprindās. S.Talbots ir prezidenta Bila Klintona paziņa un studiju biedrs. Studējot Oksfordā, viņi dzīvoja vienā istabā. Jau tajos laikos S.Talbots interesējās par PSRS un Krieviju, studēja krievu valodu. Viņš tulkoja angļu valodā Ņikitas Hruščova memuārus. Klintona valdībā S.Talbots bija ASV valsts sekretāres Madelaines Olbraitas vietnieks. Šo autoru rīcībā bija oficiālā un neoficiālā informācija par to, kā Baltijas notikumi atspoguļojas ASV, PSRS un šo superlielvalstu savstarpējās attiecībās.
Kā pirmos vērā ņemamos notikumus autori min 1989. gada 18. augustu, kad Mihaila Gorbačova tuvākais padomnieks Aleksandrs Jakovļevs nepārprotami nosodīja 1939. gada Hitlera–Staļina paktu, kas noveda pie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas. Taču viņš lika saprast, ka Kremlis Baltijas republikas uzskata par Padomju Savienības sastāvdaļu, tāpat kā pārējās divpadsmit republikas, un neatstāja nekādas šaubas, ka padomju valdība apspiedīs jebkuru mēģinājumu izstāties no PSRS.
Četras dienas vēlāk Lietuvas parlaments pasludināja padomju aneksiju par nelikumīgu. Domādami, ka Kremļa griba vājinās, baltieši gribēja izdarīt strauju spiedienu, lai iegūtu iespējami plašāku neatkarību. Secesionistu organizācijas aizstāvēja tiesības būt brīviem no Maskavas. Miljons cilvēku izveidoja ļaužu ķēdi, kas savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu. Baltija un Kremlis atradās uz kolīzijas ceļa.
1989. gada 21. septembrī notika Eduarda Ševardnadzes vizīte Baltajā namā. Apspriežot notikušo sarunu ar Skoukroftu, prezidents Dž.Bušs teica: “Ir kārdinoši teikt: vai nebūtu skaisti, ja padomju impērija sabruktu?! Bet vai tas ir reāli, un vai tas būtu gudri?” uz to Skoukrofts atbildēja: ja Savienotās Valstis iedrošinātu secesionistus, tas varētu izraisīt nežēlīgu apspiešanu un mainītu centrālās valdības raksturu, padarot to vairāk autoritāru un militāristisku. Ja dažas padomju republikas izstātos, Savienotajām Valstīm vēl arvien būtu jārēķinās ar Krieviju, kas būtu dziļi naidīga Rietumiem, apbruņota ar divdesmit pieciem tūkstošiem kodolieroču un spējīga radīt milzumu problēmu visā pasaulē.
Tajā pašā vakarā E.Ševardnadze kopā ar Beikeru izlidoja ciemos pie Beikera uz Vaiomingas štatu. Visā četru stundu ilgajā lidojuma laikā daudz tika runāts par Baltiju. E.Ševardnadze vēlreiz atkārtoja to pašu, ko bija teicis Beikeram tā paša gada jūlijā, tiekoties Parīzē: “Ja mums būs jāapspiež iekšējie disidenti ar spēku, tās būs perestroikas beigas.” E.Ševardnadze arī apgalvoja, ka nevienā no Baltijas republikām vairākums nevēloties izstāties no PSRS. Uz to Beikers sacīja: “Ja jau jūs esat tik pārliecināti, kādēļ gan nesarīkot referendumu izstāšanās jautājumā?! Ja jums nebūs taisnība, tad “atlaidiet Baltiju”! Jums būs labāk, ja blakus būs trīs mazas Somijas.” Taču E.Ševardnadze uzskatīja, ka par Baltijas neatkarību nevar būt ne runas, un pavēstīja, ka M.Gorbačovs grib, lai Baltija būtu perestroikas “laboratorija”. E.Ševardnadze arī pats domāja: ja nekrievu republikās vairs neeksistēs padomju varas represīvie aspekti, tās gribēs palikt federācijas sastāvā.

Vētrainais Maltas sammits

1989. gada 2. un 3. decembrī notika Dž.Buša un M.Gorbačova Maltas sammits jeb, kā to jokojot slikto laika apstākļu dēļ sauca par “seasick summit” (jūras slimības sammits). Lai gan abiem līderiem bija pietiekami daudz risināmu problēmu, otrajā dienā viņi apsprieda Baltijas jautājumu. Kā raksta autori, “atlaiduši savus padomdevējus, Dž.Bušs un M.Gorbačovs ķērās pie vissvarīgākā un potenciāli viseksplozīvākā dienas kārtības jautājuma – pie Baltijas valstu likteņa. Dž.Bušs bija pārliecināts, ka šis jautājums tiks skarts arī preses konferencē. Sarunas gaitā M.Gorbačovs norādīja, ka Kremlis ir noskaņots cik vien iespējams izvairīties no represijām. Ka spēka lietošana būtu “perestroikas” beigas. Ka Kremlis meklē jebkuru sadarbības formu ar Baltijas valstīm, taču nepieļaus vienpusīgu Baltijas izstāšanos no Padomju Savienības. Dž.Bušs, ļoti uzmanīgi izvēlēdamies izteicienus un būdams pārliecināts par sarunas konfidencialitāti, atgādināja M.Gorbačovam, ka četrdesmit deviņu gadu laikā Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu aneksiju un nekad nav atteikušās no vēlēšanās redzēt Baltijas valstis neatkarīgas. Taču vienlaikus Dž.Bušs norādīja, ka ir gatavs atbildēt uz Maskavas pozīcijas “augstsirdību”. Ar to Dž.Bušs domāja M.Gorbačova solījumu pret Baltiju nelietot spēku. Tālāk Dž.Bušs norādīja: ja padomju centrālā vara izraisīs vardarbību Baltijā, tas radīs pretpadomju jūtu ugunsvētru (firestorm) Savienotajās Valstīs. Bet, ja M.Gorbačovs savu vārdu turēs un novērsīs vardarbību, ASV valdība atbildēs ar atturību šajā jautājumā. “Mēs negribam jums radīt lielas problēmas,” teica Dž.Bušs. Līdz ar to M.Gorbačovs saprata, ka jautājumā par Baltijas valstu neatkarību Dž.Bušs neizdarīs nekādu spiedienu. Kā norāda grāmatas autori, ja šī saruna būtu tajā laikā kļuvusi pasaulei zināma, “labējie” Amerikā būtu sacēluši troksni, ka prezidents slepeni pārdevis Baltijas valstis. Taču sabiedrībai šī saruna palika nezināma.

Lietuvas izaicinājums liktenim

Lietuvas neatkarības pasludināšana laika ziņā sakrita ar citu svarīgu notikumu Maskavā. M.Gorbačovs kļuva par pirmo (un arī pēdējo) PSRS prezidentu. Piektdien, 16. martā, M.Gorbačovs pieņēma savu pirmo lēmumu, būdams jaunā kvalitātē. Tas bija ass ultimāts Vītautam Landsberģim – līdz pirmdienai atcelt neatkarības deklarāciju. V.Landsberģis paziņoja Lietuvas parlamentam, ka nepiekāpsies. V.Landsberģis lūdza rietumvalstu politisku un morālu atbalstu. Pat M.Gorbačova konservatīvais sāncensis Jegors Ligačovs teica, ka šis jautājums ir jāatrisina ar politiskiem līdzekļiem, šeit tanki nelīdzēs. Tajā laikā Maskavā bija ieradies bijušais ASV apvienotās štābu komitejas priekšsēdētājs admirālis Viljams Krouvs, kuram bija neoficiālas sarunas ar PSRS aizsardzības ministru Jazovu. Jazovs neslēpa, ka ir militārie komandieri, kuri gatavi ievest Lietuvā tankus. “Padomu armija ir gatava sagraut Lietuvu,” teicis maršals Jazovs. Viņš arī piebildis: ja viena republika izstāsies, ar M.Gorbačovu būs cauri. Un, ja viņš lietos spēku, lai to nepieļautu, arī tad ar viņu būs cauri. M.Gorbačovs saņēma dažādus padomus. Politiķi ieteica aprobežoties ar politiskiem līdzekļiem, militārie padomnieki ieteica militāros līdzekļus. Grāmatas autori norāda, ka M.Gorbačovs, kā parasti, mainīja savu kursu: vienā minūtē vienā virzienā, otrā minūtē – otrā virzienā, spēlēdams gandrīz vienlaikus gan labo, gan slikto policistu. Taču viņš atcerējās Dž.Bušam Maltā doto solījumu.
20. martā, tātad dienu pēc tam, kad bija notecējis M.Gorbačova ultimāts Lietuvai, Beikers ar E.Ševardnadzi tikās Vindhukā Namībijā. Uz Beikera jautājumu, ko PSRS domā darīt ar Lietuvu, E.Ševardnadze atbildēja, ka “mēs spēku nelietosim. Mēs uzsāksim sarunas ar Lietuvas līderiem. Taču viņiem ir jākļūst nopietnākiem sakarā ar radušās situācijas realitātēm”. Beikers vēlreiz atkārtoja, ka amerikāņu un padomju attiecības būs atkarīgas no notikumiem Lietuvā. “Ja jūs lietosiet spēku vai piespiedu līdzekļus, būs visu veidu konsekvences. Mēs tās nevarēsim kontrolēt.” Uz to E.Ševardnadze atbildēja: “Mēs esam ievērojuši jūsu publisko paziņojumu nianses, un mēs tās augsti vērtējam.” Beikers atbildēja: “Mēs nevaram turpināt šīs nianses mūžīgi. Ja jūs pastiprināsiet spiedienu, mēs to neatbalstīsim.” Savukārt E.Ševardnadze skaidroja, ka “padomju militāristi ir ieņēmuši stingru pozīciju attiecībā uz Lietuvu. Tā kā viņi bija izslēgti no lēmumu pieņemšanas par Vāciju un Austrumeiropu, KGB, ģenerāļi un daudzi partijas līderi tagad ar lielu emocionalitāti pieprasa, lai Baltijas jautājumā nebūtu piekāpšanās”.
Tajā laikā Amerikā senatori un kongresmeņi pieprasīja nekavējošu Lietuvas diplomātisku atzīšanu. Skoukrofts no Baltā nama brīdināja PSRS vēstnieku Dubiņinu: ja Kremlis lietos spēku pret Lietuvu, prezidents var atcelt jūnijā ieplānoto sammitu ar M.Gorbačovu. Savukārt Maskavā M.Gorbačovs saviem padomniekiem skaidroja, ka viņš ir pateicīgs Dž.Bušam, kurš atteicies pacelt amerikāņu nosodījuma temperatūru. Rietumu kritika padarītu viņam grūtāku vidēja kursa ieturēšanu starp nacionālistiem un stingrā kursa piekritējiem Maskavā.
21. martā M.Gorbačovs, izmantodams savu prezidenta varu, uzdeva Lietuvas iedzīvotājiem “nodot ieročus”. Tajā pašā laikā ASV Senātā senators Džess Helms pieprasīja, lai ASV atzīst Lietuvu. Kā Kremlis, tā Baltais nams atviegloti nopūtās, uzzinājuši, ka rezolūcija ar 59 balsīm pret 36 ir noraidīta.
22. martā preses konferencē prezidents Dž.Bušs atkārtoja, ka Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Lietuvas aneksiju. Taču tūdaļ arī piebilda, ka dzīvē pastāv noteiktas realitātes un lietuviešiem ir jāved sarunas ar padomju valdību.
Nākamajā dienā padomju desantnieki ieņēma komunistiskās partijas ēku Viļņā.

Turpinājums sekos

¹ Michael R. Beschloss and Strobe Talbott. At the Highest levels, The inside Story of the End of the Cold War. Warner Books, 1994, London.