"Ideja par kancleru nāk no pašām universitātēm"

Prof. Pēteris Cimdiņš, Augstākās izglītības padomes eksperts, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Kas, jūsuprāt, bija tie klupšanas akmeņi, kas neļāva virzīties uz priekšu Augstskolu likuma grozījumu izskatīšanai Saeimā? Kā zināms, likums ir iestrēdzis pēc otrā lasījuma izskatīšanas...

— Strīda jautājumi, kas satracināja augstskolas un izsauca rektoru ofensīvu, kuras dēļ faktiski tika apturēta likuma tālāka izskatīšana, bija divi — 17.pants par kanclera institūcijas ieviešanu un 55.pants par studiju programmām, kas paredz minimālā studentu un profesora skaita ieviešanu studiju programmā — 250 studenti un pieci profesori katrā studiju programmā.

— Kas īsti ir kanclers un kāpēc, jūsuprāt, pret šo institūciju tik asi protestē augstskolu rektori?

— Kanclera institūciju likuma grozījumi paredzēja ieviest universitātes tipa augstskolās. Uzsveru — universitātes tipa augstskolās. Līdz ar to diskusija, kas izvērsusies presē par šo jautājumu, un arī augstskolu rektoru paustais kopējais viedoklis ir samērā nekorekts, jo veidots, nelasot likumu. Nevienos likuma grozījumos nav iestrādāta norma, ka kanclera institūcija tiek ieviesta visās augstskolās. Tikai un vienīgi lielajās universitātēs, kuras vairs reāli nespēj pārvaldīt un pārraudzīt savu finansiālo un saimniecisko darbību. To pietiekami kvalitatīvi un atbildīgi nespēj ne augstskolas senāts, ne rektors, līdz ar to nav neviena konkrēta atbildīgā par šo jomu — dzīve to ir pierādījusi.

Ideja par kancleru nāk no pašām universitātēm, dažās šis amats jau ir ieviests. Diemžēl augstskolām ir bail, kas notiks, ja tā vai cita persona no pašu vidus nonāks kanclera amatā. Tā kā var teikt, ka lielākas bailes ir no personībām, nevis no paša likuma. Turpinot par lietas būtību — kanclers tiek izvirzīts no universitātes, ir saistīts ar senātu, bet amatā viņu apstiprina izglītības un zinātnes ministrs, un viņš ir tieši atbildīgs ministram par savu darbu, gan ieņemot amatu, gan arī pēc tā atstāšanas. Kanclera institūcijas iedibināšana vienlaikus nozīmē to, ka arī universitātes struktūrvienībās darbojas profesionāli, kancleram pakļauti cilvēki, kas pārrauga finansu un saimniecisko darbību. Universitātes akadēmiskā darbības joma netiek aizskarta, tā ir un paliek autonoma, to pārrauga universitātes akadēmiskās vēlētās struktūras.

— Kur tādā gadījumā rodas problēma?

— Iebildumus var formulēt vienā teikumā — kuram gan patīk, ja kāds skatās jūsu makā un kontrolē to? Vismaz tāds ir rektoru viedoklis. Bet runa nav par rektoru maku, bet par nodokļu maksātāju naudu, par studentu maksāto naudu. Tāpēc ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kur un kādiem mērķiem tiek izmantots katrs santīms. Esmu secinājis, ka rektoru pretestība pret kanclera institūcijas ieviešanu galvenokārt ir bailes no tā, ka augstskolu finansu plūsmai būs jābūt caurskatāmai, būs jāievēro ļoti stingra finansu disciplīna stratēģiskos aspektos. Es neapšaubu augstskolu grāmatvežu godprātību. Visi norēķini un aprēķini ir veikti precīzi. Stratēģiskos lēmumus — kur novirzīt līdzekļus, kā apsaimniekot īpašumus — jau nepieņem grāmatvedis. Tas pat nebūtu jādara senātam vai rektoram, jo tie objektīvi nespēj visās niansēs šajos jautājumos iedziļināties. Tam vajadzētu būt galvenajam kanclera pienākumam, turklāt visus pieņemtos lēmumus saskaņojot gan ar augstskolu, gan ar valdību, lai augstskola patiešām stratēģiski attīstītos. Vēlreiz varu atkārtot — ja kaut kur tiek izmantota budžeta nauda, tad jābūt stratēģiski noteiktiem tās izmantošanas mērķiem. Tiem savukārt jābūt saskaņotiem ar valsts attīstības interesēm.

Un vēl kāda lieta, kas nākotnē tiek plānota un gatavota. Lai garantētu stabilitāti darbībā un attīstībā un atvieglotu kontroles iespējas, starp lielajām universitātes tipa valsts augstskolām un Izglītības un zinātnes ministriju, kas pārstāvētu valdību (iespējams arī — starp augstskolu un Ministru kabinetu; tas vēl ir diskutējams jautājums), tiktu slēgts līgums uz četriem gadiem. Līguma noteikumu izstrādi un arī izpildi pārraudzītu kanclera institūcija. Šāds līgums ļautu augstskolām daudzmaz stabili plānot savu attīstību vismaz vienā studiju ciklā, nevis pakļautu tās mūžīgajām finansu un akadēmiskā gada nesakritībām ar visām izrietošajām sekām.

Un vēl — svarīgs jau nav amats, proti, kanclers, finansu vai saimnieciskais direktors. Svarīgas ir augstskolas dibinātāja (un valsts augstskolās tā ir valsts) iespējas deleģēt līdzekļu (budžeta naudu, nodokļu maksātāju naudu) menedžēšanu institūcijai, no kuras var prasīt reālu atbildību un kura naudu izmantos, saskaņojot augstskolas attīstību ar valsts attīstības mērķiem. Raksturošu teikto ar vienkāršu piemēru. Augstskolas senāts var nobalsot arī par to, ka augstskolai ir nepieciešams nopirkt dārgu un prestižu automašīnu. Grāmatvedība precīzi un korekti nokārtos visus pārskaitījumus utt. Bet stratēģiski šāda rīcība ir galīgi aplama. Un kurš par to atbildēs? Apspriežot kanclera institūciju Augstākās izglītības padomē, ne bez pamata izskanēja jautājums: ja Rīgas Aviācijas universitātē būtu bijusi kanclera institūcija, vai šī augstskola būtu nonākusi uz bankrota robežas? Tas noteikti tā nebūtu noticis. Ja tagad runājam par pārkāpumu atklāšanu, novēršanu un augstskolu sodīšanu, tas jau ir solis atpakaļ. Mērķis var būt tikai un vienīgi augstskolas darbības kvalitātes uzlabošana, kas ietver arī finansu pārkāpumu profilaksi — jau laikus tiek novērtēta konkrētu pasākumu ietekme uz augstskolas darbības kvalitāti un to atbilstība augstskolas attīstības mērķiem. Problēmas ir jāatrisina jau to rašanās brīdī, jo vēlākā sodīšana liek ciest gan studentiem, gan visai augstskolai kopumā — tātad arī tiem, kas nav bijuši tieši vainīgi pie problēmas vai pārkāpuma rašanās.

— Tātad bieži vien runas par augstskolu autonomijas ierobežošanu, diskusijas par dibinātāja pilnvarām iejaukties augstskolas darbībā un augstskolu tiesisko statusu vispār ir augstskolu nepatika un bailes no stingrākas kontroles ieviešanas tieši pār naudas līdzekļu izlietojumu?

— Tāpēc jau Augstskolu likuma grozījumos tika iekļautas normas, kas precīzi definē augstskolu uzdevumus. Augstskolu uzdevumus nosaka augstskolas dibinātājs, un valsts augstskolās tā ir valsts, kas deleģē augstskolām līdzekļus. Šie uzdevumi ir pavisam vienkārši — tiek noteikti augstskolu darbības virzieni, lai visas augstskolas nedarītu vienu un to pašu un valstī tiktu nodrošināta augstākās izglītības sistēma kopumā. Augstskolu autonomija ir iespējama noteikto uzdevumu ietvaros, piemēram, nav pieļaujams, ka Mūzikas akadēmijā sāktu sagatavot veterinārijas speciālistus vai ekonomistus u.tml. Akadēmiskā brīvība realizēt uzdevumus ir pilnīgi augstskolas rokās, bet saimnieciskajai darbībai, finansu līdzekļu izmantošanai ir jānotiek stingrā saskaņā ar noteikto uzdevumu stratēģisko virzību, atbilstoši jau minētajam līgumam starp augstskolu un valsti, proti, Izglītības un zinātnes ministriju. Ar budžeta līdzekļiem citādi rīkoties nedrīkst.

— Satraukumu izraisījusi arī Augstskolu likuma grozījumos iekļautā norma par studiju programmu nodrošinājumu ar studentiem un pasniedzējiem — , t.i., vismaz 250 studenti un pieci profesori vienā studiju programmā.

— Gribu atgādināt, ka masu medijos izskanējusī informācija, augstskolu rektoru viedoklis un citas runas par šo tēmu bieži ir nekorektas, jo nav lasīts likums. Augstskolu likuma grozījumos piedāvāts akadēmiskajās studiju programmās nodrošināt ne mazāk kā piecus pasniedzējus profesorus un no budžeta finansētus vismaz 250 studentus piecu gadu studiju ciklā — tātad ne mazāk kā 50 studenti vienā kursā. Likums paredz arī atkāpes no šīs normas — ja kādā studiju programmā, kura Latvijai ir būtiska un svarīga un kurā noteikti nepieciešams sagatavot attiecīgu skaitu speciālistu, nav iespējams nodrošināt 250 studentus, jautājumu par programmu var izskatīt Augstākās izglītības padomē un atrisināt pozitīvi.

Lielākos iebildumus pret šo likuma normu pauduši sinologi, apgalvojot, ka šī studiju programma pēc likuma grozījumu pieņemšanas tiks likvidēta, jo sinoloģijas studijas nekad nespēs pulcēt nepieciešamos 250 studentus. Šāds apgalvojums ir pilnīgs absurds. Patiesībā sinoloģija nekad nav bijusi un nevar būt atsevišķa studiju programma — nav ko mānīt studentus un pašiem sevi. Tā ir perfekta specializācija kādā noteiktā studiju programmā.

Katra studiju programma sastāv no atsevišķiem kursiem, kuru pamatu veido pieci līdz astoņi pamatkursi, studiju programmas mugurkauls, ja tā var teikt. Un, manuprāt, universitātes līmeņa akadēmiskajās programmās šos pamatpriekšmetus jāmāca profesoriem. Pašreiz 440 studiju programmas, uz katru — 0,7 profesori. Par kādu kvalitāti tas var liecināt? Pieci profesori vienā studiju programmā — tas ir tā saucamais patiesības standarts augstākajā izglītībā, minimāli nepieciešamais konkurētspējīgas izglītības nodrošināšanai.

Nākamais aspekts — ekonomiskais. Būtu jau labi, ja mēs Latvijā varētu dzīvot 19.gadsimta vīzijās, kad viens profesors "aprūpēja" piecus studentus, strādājot ar katru individuāli. Neviena valsts to šodien nevar atļauties. Prakse rāda, ka caurmērā viens profesors strādā ar 90 studentiem. Katrā nozarē tas, protams, ir atšķirīgi, piemēram, medicīnā vai mākslas nozarēs viens profesors nespēj kvalitatīvi apmācīt 90 studentus. 90 – tas ir tāds vidējais ekonomiskais standarts. Norma — 250 studenti un pieci profesori — paredz 50 studentus uz vienu profesoru, tātad pat mazāk nekā varētu.

— Tomēr no rektoru padomes izskan iebildumi...

— Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas darbs pie Augstskolu likuma grozījumu izstrādes bija ļoti konstruktīvs un pamatots, visi jautājumi tika izskatīti pēc to būtības. Man bija iespēja piedalīties komisijas sēdēs, tāpēc varu to droši apgalvot. Pavisam citāds raksturs bija rektoru priekšlikumiem un arī iebildumiem — tie bieži vien bija balstīti uz pastarpinātu informāciju, nevis konkrētiem dokumentiem. Rektori, kas vairākkārt piedalījās komisijas sēdēs, cīnījās vienīgi par savām tiesībām, kas bija vāji slēptas bažas par to, ka turpmāk studiju programmu kvalitāte tomēr būs jānodrošina ar priekšmetiem, ko pasniedz profesori. Tāpat bailes no finansu plūsmas pastiprinātas kontroles bija lielākas par atsevišķa jautājuma izvirzīšanu, kas skartu valsts finansējuma palielināšanu augstskolām, par jaunu finansējuma avotu meklējumu ierosināšanu. Man ir skumji, ka no rektoriem nāk daudz iebildumu, bet praktiski nav radošu priekšlikumu situācijas uzlabošanai.

Skaidrs ir viens — turpmākajos piecos gados studentu skaits turpinās pieaugt. Skaidrs ir arī tas, ka jau esošo studentu skaitu ar pašreizējo finansējumu kvalitatīvi izglītot nevar. Var, protams, darīt to, ko jau tagad dara augstskolas — palielināt studiju maksu. Tas nozīmē, ka par augstāko izglītību maksājam divreiz — vienreiz ar nodokļiem, otrreiz — maksājot mācību maksu. Bet šim faktam ir vēl kāda ēnas puse — ja analizējam budžeta studentu (aptuveni viena trešā daļa no visiem studentiem) un akadēmiskā personāla skaita attiecību, rezultāts ir pielīdzināms pasaules standartiem — 13 līdz 14 studenti uz vienu pasniedzēju. Bet kas gan māca atlikušās divas trešdaļas studentu? Protams, tie paši pasniedzēji. Rodas pārslodze, un neizbēgami samazinās izglītības kvalitāte.

Secinājums ir viens — var grozīt Augstskolu likumu, var atsevišķus jautājumus izlemt 81.panta kārtībā jau tagad vasarā un kanclera institūcijas ieviešanu atstāt Saeimas ziņā, bet, neatrisinot lielo universitāšu saimnieciskās darbības un finansu plūsmas jautājumus, mums, pirmkārt, sarūk iespējas runāt par augstākās izglītības sistēmas iekšējo optimizāciju. Otrkārt, ja nav iespēju runāt par iekšējo optimizāciju, tie paši cilvēki, kas Saeimā lobēja augstskolu rektoru intereses un bija pret kanclera institūcijas ieviešanu, nostāsies arī pret valsts budžeta palielinājumu augstskolām. Arguments būs viens — visiem taču ir zināms, ka augstskolās nav īstas kārtības ar saimniecisko darbību un finansu lietām. Veidojas duālisms — no vienas puses, tiek lobēts pret skaidrības ieviešanu, no otras — nekārtības tiek izmantotas kā pretarguments finansējuma palielināšanai: "Mēs jau varētu dot naudu augstskolām, bet kamēr tās pašas nav iekšēji sakārtojušās..." Tādējādi tiek veidota politiski tīra izeja no situācijas, kad visi saprot, ka augstskolām naudu vajag, bet īsti nav ko dot.

— Cik reāla Latvijas apstākļos ir šis normas — 250 pret 5 — ieviešana? Var to ierakstīt likumā, bet vai tā būs izpildāma? Jūs jau minējāt lielo studiju programmu skaitu un attiecīgi nelielo profesoru skaitu.

— Ļoti daudzas programmas ir līdzīgas cita citai kā divas ūdens lāses. Tās var viegli apvienot, nesamazinot ne studentu, ne pasniedzēju skaitu, ne pasniedzamo kursu daudzumu. Ja tagad studentam atzīmju grāmatiņā katru semestri ir jābūt, piemēram, astoņiem ierakstiem, tad nedrīkstētu būt tā, ka viņam piedāvā vien astoņus, desmit kursus, no kuriem izvēlēties. Būtu ļoti labi, ja augstskola piedāvātu studentam izvēli no divdesmit un vairāk kursiem, un tiem nebūtu jāatrodas vienā fakultātē, kā tas ir pierasts šodien. Ja tiek skaidrībā, kādā līmenī definē studiju programmu — vai par studiju programmu tiek atzīta sinoloģija vai par tādu tiek definēta humanitāro zinātņu programma, kas paredz specializācijas iespējas sinoloģijā? Galvenais minētās normas ieviešanas princips ir piedāvāt studentam pietiekami plašu akadēmisko "ēdienkarti", no kuras ikviens var veidot savas "pusdienas" katram studiju gadam, katram semestrim. Tādējādi tiks celta arī absolventu konkurētspēja darba tirgū, jo augstskolu beidzēji gan iegūs vienu zinātniskā grāda kvalifikāciju, bet ar dažādu specializācijas pakāpi.

Un vēl — šodien kā lielu varonību min to, ka atsevišķās studiju programmās viens profesors un pāris pasniedzēju nolasa visus priekšmetus. Bet tā nedrīkst būt, jo šāda situācija jau pašos pamatos apdraud līgumsaistības ar studentu, ko augstskola ir apņēmusies pildīt. Ja ar šo vienu profesoru vai pasniedzēju kaut kas notiek, paralizēta ir visas studiju programmas darbība.

— Cik daudz paredzētie Augstskolu likuma grozījumi skar privātās augstskolas, proti, to finansiālo darbību?

— Privāto augstskolu finansiālajā un saimnieciskajā darbībā valsts neiejauksies. Privātās augstskolas likuma grozījumos vēlējās iestrādāt to, ka augstskolas dibinātājs nosaka augstskolas uzdevumus. Šī norma tika iestrādāta likumā kā kopīgs punkts valsts un privātajām augstskolām — valsts augstskolai uzdevumus nosaka valsts, privātajai augstskolai — dibinātājs. Uzskatu, ka tas ir labi darīts, jo līdz šim nebija īstas skaidrības, piemēram, vai rektors, kuru amatā apstiprina Ministru kabinets, varēs pārkāpt savā darbībā privātā dibinātāja, naudas devēja, intereses. Tagad likumā iestrādāto normu vienkāršoti varētu skaidrot tā — kas maksā, tas pasūta mūziku. Gan valsts, gan privātajās augstskolās. Akadēmiskā kārtība un autonomija paliek negrozīta, šis punkts skar tikai augstskolu finansiālo un saimniecisko darbību.

— Augstskolu likuma grozījumi tomēr līdz galam neatrisinās visas pretrunas. Jau tagad ir skaidrs, ka neatrisināts paliks mūžam strīdīgais jautājums par augstskolas tiesisko statusu.

— Piekrītu, ka šis jautājums paliks līdz galam nenoskaidrots, tāpat nebūs atrisināti jautājumi par augstākās izglītības organizatoriskajiem aspektiem. Normatīvais akts, ar ko pašlaik tiek strādāts, ir Augstskolu likums — būtībā iestāžu likums, telpu likums, ja tā var teikt. Mēģinājums to uzlabot ir tikai īss glābiņš no visām esošajām problēmām. Taču augstākās izglītības nacionālajā koncepcijā ir paredzēts, ka līdz 2002.gadam jāizstrādā augstākās izglītības likums, iespējams, arī universitāšu likums. Šajos likumos jāiestrādā tādas lietas kā augstskolu finansēšanas mehānisms, mācību spēku algu likumdošana, augstskolu telpu izbūves un remonta kārtība. Var šīs lietas iestrādāt vienā likumā, var veidot atsevišķu likumu par katru — formai nav būtiskas nozīmes, bet tām jābūt precīzi reglamentētām. Un nav visu iespējams saglābt tikai ar vienu Augstskolu likumu un tā grozīšanu. Tāpēc steigšus profesionāli jāķeras klāt pie jaunu likumu izstrādes — cita ceļa sistēmas sakārtošanai nav.

— Kas, jūsuprāt, notiks ar studentu līdzdalības maksājuma ieviešanu? Nesen par to tika runāts kā par drīzu realitāti, tagad runas, šķiet, pieklusušas.

— Par šī jautājuma pozitīvu atrisināšanu ir politiski jāizšķiras, bet es personīgi neredzu citu demokrātiskāku risinājumu augstākās izglītības finansēšanas problēmu risinājumam kā līdzdalības maksājuma ieviešana. Diskusijas, protams, varētu būt par maksājuma apjomu, turklāt nepieciešams nodrošināt iespējas visiem studētgribētājiem ņemt kredītus. Lai atrisinātu kredīta jautājumu, manuprāt, vienīgā iespēja ir sākt sarunas ar Pasaules banku par kredīta piešķiršanu augstākajai izglītībai. Analizējot Latvijas demogrāfisko situāciju, kļūst skaidrs, ka šogad 1.kursā tiks uzņemti aptuveni 30 tūkstoši studentu, bet pēc sešiem gadiem šis skaitlis tikai ideālā gadījumā sasniegs 15 tūkstošus. Tātad kredīts atmaksātos, izglītojot un sakārtojot to potenciālu, kas ir šodien. Tas būtu ieguldījums valsts attīstībā ar nākotnes perspektīvu.

Protams, ir arī dažādas sistēmas iekšējās optimizācijas iespējas, kas varētu nedaudz uzlabot finansiālo situāciju augstākajā izglītībā, bet tās papildus dotu tikai aptuveni 2 miljonus latu gadā nepieciešamo 4,5 līdz 10 miljonu latu vietā. Tā ir summa, kas ļautu četru gadu laikā perfekti sakārtot augstākās izglītības sistēmu. Un vēl — līdzdalības maksājums ir nepieciešams arī kā studentus disciplinējošs faktors, jo aprēķini rāda, ka katru gadu aptuveni 4 miljoni latu tiek zaudēti uz to studentu rēķina, kas uzsāk un neturpina savas studijas.