"Spainis zem caura jumta tomēr ēku neglabj"

Asoc. prof., Dr.sc.ing. Elmārs Beķeris , Rīgas Tehniskās universitātes mācību prorektors — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Kā jūs vērtējat to, ka augstskolu pārvaldē paredzēts ieviest jaunu institūciju — kancleru?

— Likumprojekta pašreizējā redakcijā noteikts, ka kancleru darbā pieņem izglītības un zinātnes ministrs, bet apstiprina augstkolas senāts. Kanclera prombūtnes laikā viņa funkcijas pilda ministrs. Es tikko jūsu klātbūtnē parakstīju dokumentus, kuri saistīti ar steidzamu finansu jautājumu kārtošanu, jo man kā rektora vietas izpildītājam ir dotas arī finansu paraksta tiesības. Iedomājieties situāciju, ja pēc šī paraksta mūsu darbiniekam būtu jāiet uz Izglītības un zinātnes ministriju. Pirmkārt, cik daudz laika prasītu brīva brīža atrašana ministra noslogotajā darba kārtībā? Otrkārt, man uzreiz ir skaidri saprotams dokumentā rakstītais un arī tas, cik jautājums ir aktuāls, bet ministram būtu jāsasauc savi padomnieki, lai jautājuma būtību noskaidrotu… Pašlaik, iespējams, vēl vairāku augstskolu kancleri un rektori ir atvaļinājumā, tātad jaunā kārtība vēl trīs vai četras augstākās mācību iestādes "izslēgtu no spēles", jo nebūtu iespējams operatīvi atrisināt nevienu jautājumu, kas saistīts ar finansēm. Manuprāt, rakstot šo likuma punktu, nav bijis skaidrības par to, kas augstskolās īsti notiek. Un tās vēl nav visas problēmas.

Likumprojektā ir ierakstīts, ka kanclera pienākumos ietilpst rūpēties par augstskolai nepieciešamā finansējuma sagādāšanu. Latvijas Universitātei valsts budžeta dotācija ir aptuveni 40 procenti no kopējā finansējuma, mūsu augstskolai tā ir ievērojami lielāka — ap 70 procenti. Pārējie nepieciešamie līdzekļi tiek sarūpēti ar augstskolu spēkiem. Domāju, ka ministra iecelts kanclers radīs zināmu pretestību un neizpratni šajā darbā, jo augstskola ir pašpārvaldes organizācija, kurai ir sava specifika. Nav pareizi, ka tā tiek jaukta ar vēl vienu noteiktu valsts pārvaldes struktūru — valsts iestādi, kuras sistēmai un organizācijai ir piederīgs kanclera amats pēc savas būtības. Mēs augstskolā darbojamies kā vienota komanda — kanclers ir mans kolēģis, tāpēc kopīgi domājam un risinām jautājumus. Likumprojekts veicina attieksmi — "ministrs kancleru ir iecēlis amatā, lai tad kanclers arī to naudu gādā". Es baidos no koleģiālisma un komandas vienotības izjūtas izzušanas. Varbūt tas skan nedaudz emocionāli, bet tā var notikt.

Šobrīd augstskolu finansiālās problēmas ir smagas. Īpaši teikto varu attiecināt uz Tehnisko universitāti. Augstskola tiek uzturēta pie dzīvības ar izmisīgām pūlēm. No malas neko pārāk nemana, taču tā notiek. Jautājums — cik ilgi vēl spēsim noturēties? Piecus gadus? Nezinu, vai ilgāk, ja būtiski nemainīsies attieksme pret augstāko tehnisko izglītību. Tas ir tāpat kā ar cauru jumtu — nelāpa, nelāpa, paliek vienu spainīti, otru… Bet sijas sabruks, jo ir sapuvušas. Ieceltais kanclers arī ir tāds kā spainis zem caura jumta.

— Vai jūs varat piekrist viedoklim, ka augstskolas iebilst ne tik daudz pret kanclera institūcijas ieviešanu, kā pret finansu darbības pastiprinātu kontroli, savus iebildumus maskējot ar diskusijām par augstskolu autonomijas ierobežošanu? Ka bailes nav tik daudz no amata, cik no tā, ka stingrāk tiks kontrolēta visa finansu darbība un prasīta reāla atbildība.

— Bet reālā atbildība ir jau šobrīd. Augstskolu likumā ir ierakstīts, ka par visu augstskolas darbību, arī par finansu lietām, ir atbildīgs augstskolas rektors. Es tiešām nesaprotu, kāpēc vēl līdz šai dienai pie atbildības nav saukta Rīgas Aviācijas universitātes vadība, jo šajā augstskolā tika izdarīti rupji darbības pārkāpumi, kuru sekas, starp citu, uz savas ādas tagad izjūt arī citas augstskolas.

Tātad likumā ir rakstīts, ka rektors ir atbildīgs arī par finansēm. Ieceļot kancleru "no malas", viņam šis "ierocis" tiek atņemts. Līdz ar to rektors vairs nevar brīvi rīkoties, nevar risināt jautājumus, kas skar naudas līdzekļu izlietojumu. Par ko viņš tādā gadījumā var atbildēt?

— Piekrītot, ka pašreizējā Augstskolu likuma redakcija nosaka rektora atbildības robežas, tomēr neskaidrs paliek jautājums — ar ko rektors atbild par finansu pārkāpumiem? Ar "galvu" vai mantu?

— Augstskolu likumā tas, iespējams, nav īsti skaidri definēts, bet ir teikts, ka rektoru amatā apstiprina Ministru kabinets. Ministru kabinets pēc augstskolas senāta ierosinājuma var rektoru no amata arī atcelt, tātad pirmkārt rektors atbild ar savu amatu. Piekrītu, ka vajadzētu pastiprināt tās likuma normas, kurās noteikta rektora atbildība. Varu saprast arī likuma grozījuma autorus un viņu labo gribu — kanclera institūcija ir vajadzīga, un dažās augstskolās jau tāda ir. Man nav pieņemama šī amata organizatoriskā būtība, kāda tā plānota likumprojektā. Protams, var atsaukties uz pārkāpumiem Medicīnas akadēmijā un kā negatīvu piemēru izmantot arī izsaimniekoto Rīgas Aviācijas universitāti. Tas nedrīkst atkārtoties, tāpēc kaut kas ir jādara.

Otrkārt, pasaules prakse un pieredze rāda, ka augstskolas vienmēr ir mēģinājušas izrauties no kontroles, bet ministrijas, valdība savukārt centusies tās paturēt savā pakļautībā. Augstākās mācību iestādes ir ļoti sarežģīts mehānisms jau pēc savas būtības. Un bieži tām pietrūkst profesionālu vadītāju. Ja analizējam principus, pēc kādiem tiek ievēlēti vadītāji katedrās, dekanātos, redzam, ka tas notiek, galvenokārt vadoties pēc kandidāta zinātniskā grāda, zinātniskās kvalifikācijas un akadēmiskās pieredzes. Bet var gadīties, ka viņš nespēj tikt galā ar vadības un organizatoriskā darba funkcijām. Man nav iebildumu pret profesionālu augstskolas vadītāju — profesionālu menedžeri. Piemēram, Latvijas Universitātē vadošais personāls mācījās vadības zinātņu maģistratūrā. Tas ir pareizi. Ja kanclers likumprojektā būtu domāts kā profesionāls finansu lietu kārtotājs, tad viss būtu kārtībā. Bet, ja tas ir iecerēts kā ministrijas ielikts izpildītājs, tad jau iepriekš pauž neuzticēšanos augstskolai un tās darbam. Tehniskās universitātes kanclers jau pilda likumā minētās funkcijas, iespēju robežās gādā finanses un seko, lai to izlietojums atbilstu senāta lēmumiem. Bet pagaidām šo amatu ieņem viens no mums, mūsu komandas loceklis.

Nedaudz vēl par naudas līdzekļu kontroles pastiprināšanas nepieciešamību, ko uzsver likuma grozījumu autori. Katru gadu augstskolas Izglītības un zinātnes ministrijai iesniedz finansu pārskatus. Pārskats par izlietotajām summām tiek sniegts arī augstskolas Akadēmiskajā sapulcē. Savukārt likums paredz reizi divos gados veikt augstskolās auditu. Nenoliedzu, ka budžeta līdzekļu izlietošanai ir nepieciešama rūpīga pieskatīšana, bet — neradot lieku spriedzi un pārpratumus jau tā grūtajā situācijā.

— Taču augstskolu ir dibinājusi valsts, un tai ir arī tiesības prasīt skaidrojumus un veikt kontroli.

— Jā, piekrītu šim argumentam. Bet, šajā mēnesī vairākas stundas dienā veicot arī kanclera darba pienākumus, esmu sapratis, ka likumā rakstītais — "kanclera prombūtnes laikā viņu aizvieto ministrs’’ — ir praktiski nerealizējama lieta... Šo jautājumu ir jāmēģina sakārtot citādi.

— Vai, jūsuprāt, būtu iespējams iztikt bez kanclera amata ieviešanas, ja likumā tiktu iestrādāti tā sauktie caurspīdīguma un kontroles principi, balstoties uz jau esošajām institūcijam? Sapratu, ka pret kontroles palielināšanu pār finansu darbību jūs principā neiebilstat?

— Nē, principiālu iebildumu man nav. Iespējams, ka pašreizējo situāciju uztveru pārāk emocionāli, bet tiešām nedomāju, ka ministrijas iecelts kanclers dos pozitīvus rezultātus. To uztveru kā zināmu neuzticības izteikšanu augstskolai vispār un paredzu rūgtuma un aizvainojuma rašanos augstskolās, atsvešināšanos no rūpēm par finansēm — "ja reiz ministrija ir iedevusi cilvēku kanclera amatam, lai tad viņš par naudu arī uztraucas un gādā".

— Augstskolu likuma grozījumos paredzēts ieviest vēl kādu normu, kas jau tagad izraisījusi aktīvas diskusijas, proti, lai mazinātu mācību programmu sadrumstalotību, paredzēts vienai akadēmiskajai programmai noteikt minimālo studentu skaitu — 250 studentu — un minimālo profesoru skaitu — piecus profesorus.

— Šajā normā ir arī savs racionālais grauds, jo pašreizējā situācija studiju programmu radīšanā un akreditācijā atgādina sava kaktiņa, sava stūrīša realitāti, proti, katram latvietim vajadzīga sava dobīte, kur kaplēt. Rezultātā notiek studiju programmu drupināšana sīkos "lauciņos", jo katrs savu nozari grib izcelt kā svarīgāko. Visbiežāk tas notiek pēc personiskajām ambīcijām — esmu kvalificēts cilvēks, profesors, tātad man ir nepieciešams kaut kas savs... Domāju, ka pozitīvi būtu apvienot visas studiju programmas lielos blokos, kur ikviens varētu atrast sev vietu.

Taču nav racionāla attiecības 250 pret pieci mākslīga veidošana. Tas novedīs tikai pie faktu falsifikācijas. Otrkārt, var, protams, apvienot programmas lielā blokā, virzība ir pareiza, bet ir jāsāk no otras puses — jāsamazina piešķiramo bakalauru un maģistru grādu nosaukumu skaits. Piemēram, es esmu inženierzinātņu doktors. Kādā nozarē, kāda ir mana specializācija — tas jau ir otršķirīgs jautājums. Manuprāt, varētu būt tikai inženierzinātņu bakalaura un inženierzinātņu maģistra grāds. Kādā nozarē grāds iegūts, tas būtu atšifrēts diploma pielikumā. Pēc gada arī pie mums tiks ieviests Eiropas parauga diploma pielikums, kurā būs noteikti skaidrojuma principi. Iespējams, ka tas mazinās spriedzi šī jautājuma risināšanā.

— Cik pamatota, jūsuprāt, ir Augstskolu likuma grozīšana vispār? Vai bija nepieciešams kaut ko mainīt? Un vai ir sākts ar būtiskāko?

— Likums bija jāatver pārskatīšanai un grozīšanai. Šādu nepieciešamību diktēja jautājumi, kas skar zinātnisko darbību, profesoru vēlēšanu kārtības maiņu un vēl citi. Augstākā izglītība ir sektors, kas pēdējos gados attīstījies ļoti strauji, līdz ar to likumā parādījušās daudzas neatbilstības un neprecizitātes, kuras vajag sakārtot. Tātad tas, ka likumu atvēra, ir likumsakarīgi, bet to nepieciešams arī sakopt un pienācīgi slēgt.