Prof., Dr. habil. sc. ing., Ivars Knēts, akadēmiķis, Tehniskās universitātes rektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Jūsu viedoklis par likumprojektu "Grozījumi Augstskolu likumā", konkrēti par kanclera institūcijas ieviešanu?

— Lai runātu par šīs institūcijas izveidošanas nepieciešamību, nedaudz jāatceras vēsture. Šis likuma punkts tapis, atsaucoties uz dažiem visai nepatīkamiem notikumiem, kas skar augstskolu finansiālo darbību. Nelikumīgas darbības bija Rīgas Aviācijas universitātē, bet to nevar pieņemt kā normu, kura viennozīmīgi attiecināma uz visiem. Nevajag un nedrīkst domāt, ka tā varētu notikt vienmēr un visās augstskolās. Nevar, protams, neminēt arī Valsts kontroles strīdus ar Medicīnas akadēmiju, taču vienlaikus ir jāanalizē šo pārkāpumu cēloņi. Jāsaprot, ka valsts finansējums augstskolām ir tikai apmēram viena trešā daļa no minimāli nepieciešamās summas. No valsts budžeta augstākajām mācību iestādēm netiek piešķirts neviens santīms ikgadējo remontu veikšanai, nemaz nerunājot par kapitālo remontu, kas ir nepieciešams ļoti daudzām ēkām. Tāpat no valsts maka netiek piešķirti līdzekļi mācību un zinātnisko iekārtu un aparatūras iegādei. Nauda šīm vajadzībām jāatrod pašu spēkiem. Piemēram, Latvijas Universitātei ir liels studentu skaits, kas mācās par maksu, līdz ar to augstskola iztiek samērā apmierinoši. Pie mums, Tehniskajā universitātē, tikai 15% studentu maksā par studijām. Pelnām naudu arī ar zinātniskiem pētījumiem, bet agrākie pasūtītāji — lielie uzņēmumi un ražotnes — tagad lielākoties ir slēgti. Palikušas mazās firmas, pieņemam pasūtījumus arī no pašvaldībām, piemēram, par pazemes ūdeņu izplatību Rīgā un arī citās Latvijas pilsētās. Izīrējam nenoslogotās telpas. Šie ir tie peļņas avoti, ar kuru palīdzību cenšamies sagādāt līdzekļus remontdarbiem un citiem nepieciešamiem izdevumiem.

— Jūs raksturojāt augstskolu grūto finansiālo situāciju, uzskaitījāt arī iespējamos peļņas avotus. Vai kanclera institūcijas ieviešana šādu darbību ierobežo un kaut kādā veidā iespaido augstskolu finansu apriti?

— Šķiet, kādam ir radies iespaids, ka augstskolām ir lieli naudas līdzekļi un tās pārāk labi dzīvo. Nevaru tam piekrist, jo šis iespaids neatbilst īstenībai. Un vēl — vai ir normāli, ka zinātņu doktors, strādājot pusslodzi, saņem 60—70 latus mēnesī, bet jau no tā mazā algu fonda vēl jāuztur kanclers! Pēdējā likuma grozījumu lasījumā gan ielikts labojums, ka kanclera uzturēšanai Izglītības un zinātnes ministrija dos līdzekļus, taču jebkurā gadījumā tā ir nodokļu maksātāju nauda. Manuprāt, labāk būtu palielināt atalgojumu mācību spēkiem.

Arī mazās augstskolas iebilst pret kanclera institūcijas ieviešanu, jo tajās šo darbu jau veic ekonomists. Gan mūsu augstskolai, gan Latvijas Universitātei ir savs kanclers, bet viņš ir viens no komandas. Kanclers ir pieņemts darbā uz līguma pamata, kas noslēgts ar rektoru. Kanclers ir atbildīgs par augstskolas ekonomiski finansiālo darbību. Izstrādājot likumprojektā punktu par ministra ieceltu kancleru, par pamatu ņemts Vācijas modelis, bet nav ievērotas dažas atšķirības valstu augstākās izglītības sistēmās. Vācijā rektors, kanclers un pārējais augstskolas vadošais personāls ir iecelti amati, viņi visi ir valsts ierēdņi. Pie mums tā nav. Latvijas augstskolām ir divējāda daba — no vienas puses, tās ir pašpārvaldes institūcijas, no otras, ir atbildīgas valdības priekšā, jo saņem valsts budžeta finansējumu. Vācijā kanclera institūcija ir dabiska valsts iestādes sastāvdaļa, savukārt pie mums tā kļūst par "svešķermeni", jo ir vienīgais "no augšas" ieceltais amats starp pārējiem vēlētiem amatiem.

Neskaidrības rada arī fakts, ka likuma grozījumos nekur nav noteiktas kanclera darba attiecības ar rektoru. Arī izstrādātā darbā pieņemšanas procedūra rāda, ka šai institūcijai būs visai formāls raksturs — darbā amatpersonu pieņem izglītības un zinātnes ministrs, bet apstiprina senāts. No minētā izriet, ka augstskolas senāts pēc savām pilnvarām tiek pacelts virs nozares augstākās amatpersonas — izglītības un zinātnes ministra... Ja senāts amatpersonu neapstiprina, iznāk, ka ministra paraksts nav derīgs. Domāju, tas nav pareizi, jo atkal tiek jauktas divas pavisam dažādas lietas. Senāts ir pašpārvaldes veidojums, bet ministrs ir valsts institūcijas sastāvdaļa. Rektoru padomes priekšlikums bija — līgumu ar kancleru slēdz augstskolas rektors un apstiprina ministrs. Līgumā varētu iekļaut punktu: ja kanclers nepiekrīt rektora rīkojumam, viņš ir tiesīgs ar savām pretenzijām vērsties pie ministra. Tā būtu normāla situācija un būtu iespējama reāla darbība. Patlaban no likumprojekta nav saprotams, kam tiek pakļauts kanclers. Rodas arī jautājums, kā rektors var slēgt līgumus un pieņemt darbā cilvēkus, ja viņa rīcībā nav naudas līdzekļu, jo tie ir nodoti kanclera pārziņā.

— Vai rektoru iebildumi pret kanclera institūcijas ieviešanu augstskolās ir vērsti galvenokārt pret šis institūcijas organizatorisko uzbūvi vai pret ideju kā tādu — pastiprināt valsts naudas izlietojuma kontroli augstskolās? Varbūt bija nepieciešams sākt pārkārtojumus pavisam no citas puses?

— Augstskolu finansēšanas sistēmā uzlabojumi ir nepieciešami, tikai citā veidā. Piemēram, tas, ka valsts gan piešķir augstskolai līdzekļus, bet mēs nevaram tos izlietot pēc saviem ieskatiem, jau pats par sevi ir absurds. Finansu ministrija pati sadala budžeta naudu, nosaka pa mēnešiem izlietojamo līdzekļu limitu, kaut gan absolūti nepārzina situāciju konkrētajā augstskolā. Tas ir aplami. Un vēl kāda lieta, kuru noteikti gribu minēt. Valsts budžeta nauda tiek iedalīta dotācijas veidā, un ir pašu nopelnītā nauda, bet arī tā tiek plānota kā budžeta līdzekļi. Iznāk, ka arī šī nauda iet caur Valsts kasi, un brīvi ar to rīkoties augstskolas nevar. Piemēram, Arhitektūras fakultātē ir plānots remonts, līdzekļi sapelnīti, veicot līgumdarbus, bet nauda atrodas Valsts kasē. Valsts aizliedz rīkoties ar šo summu pēc augstskolas ieskatiem, jo konkrētā mēnesī plānotā summa jau iztērēta. Vai tas nav absurds? Šo jautājumu noteikti vajadzētu risināt pirmām kārtām. Mums ir vajadzīga rīcības brīvība, lai varētu rīkoties ar pašu nopelnīto naudu. Un šādā situācijā kanclers palīdzēt nevar.

Par finansu kontroli... Augstskolā reizi divos gados notiek audits, katru pusgadu iesniedzam pārskatu par finansu izlietojumu, ir gada bilance, kurā ir pārskats par izdevumiem. Kāda kontrole gan vēl būtu nepieciešama?

— Ja pareizi saprotu, likuma grozījumos ietvertā ideja ir tāda, ka kanclera galvenā funkcija būs raudzīties, lai augstskola valsts doto finansējumu izlietotu atbilstoši uzdevumiem, kādus likumā nosaka valsts, atbilstoši mācību iestādes stratēģiskajai virzībai, attīstībai utt?

— Pašlaik likumā ir noteikts, ka par visu augstskolas darbību, arī par finansēm, atbild rektors. Atklāti sakot, es joprojām nesaprotu, kāpēc pie atbildības nav saukti Rīgas Aviācijas universitātes bijušie rektori. Notika augstskolas mantas izsaimniekošana, bet vēl šodien neviens neko nezina un nav bijis spiests atbildēt. Šāda situācija nedrīkst atkārtoties, tomēr pārējās augstskolas tāpēc nav jāpataisa par potenciāliem grēkāžiem.

— Jūs minējāt arī mazo augstskolu satraukumu par kanclera institūcijas ieviešanu, taču likuma grozījumi paredz kanclera amatu tikai universitātes tipa augstskolās.

— Sākumā likumprojektā kanclera institūcijas ieviešana tika paredzēta visās augstākajās mācību iestādēs. Pēc ilgām diskusijām trešajam lasījumam likumprojektā bija paredzēts kanclera institūciju piemērot tikai universitātes tipa augstskolām. Tomēr ir arī daži nekorekti momenti — likuma tekstā ir rakstīts: universitātes tipa augstskolās, bet pārejas noteikumos ierakstīts — augstskolās vispār...

— Vai Rektoru padomē ir izskanējis arī privāto augstskolu viedoklis par šāda veida finansu pārraudzību?

— Viņiem bija stingra nostāja, proti, augstskolas dibinātājs nosaka visus mācību iestādes darbības virzienus, arī finansiālo pusi. Rektors atbild tikai par mācību plāniem un akadēmiskās darbības realizāciju. Taču rektors to nevar realizēt, ja viņam nav naudas. Uzskatu, ka rektoram būtu jāvienojas ar dibinātāju par savu darbību.

— Cik lielā mērā studentu līdzdalības maksa spētu sakārtot finansiālo situāciju augstākās izglītības sistēmā? Vai tā kaut ko atrisinātu?

— Katrā augstskolā situācija ir citāda. Domāju, ka esam demokrātiska valsts un tāpēc Latvijai vajadzētu saglabāt valsts finansējumu augstākajai izglītībai, kas tiek garantēts labiem un centīgiem studentiem. Nevajadzētu uzreiz pilnīgi atteikties no bezmaksas izglītības iegūšanas iespējas. Ja studentam ir īpaša vēlēšanās apgūt kaut ko ārpus mācību programmas, tas varētu būt par atsevišķu samaksu. Valstij vajadzētu garantēt bezmaksas izglītību kaut nelielam studentu skaitam, lai būtu pēc kā censties.

— Vai jums ir principiāli iebildumi pret studentu un profesoru skaita noteikšanu akadēmiskajās studiju programmās, kas arī ir viens no Augstskolu likuma grozījumu strīdus āboliem?

— Principā var piekrist, ka studiju programmā nedrīkstētu būt mazāk par 250 studentiem un pieciem profesoriem. Labi ir tas, ka šis punkts neattiecas uz jau esošajām studiju programmām, jo noteikti rastos lieki sarežģījumi — ne visur ir tik liels studentu skaits. Šis likuma grozījumu punkts skars tikai jaunās programmas, un jau iepriekš ir paredzēts, ka būs iespējami izņēmumi, kad programmas veidotāji varēs lūgt Augstākās izglītības padomes piekrišanu mazākam studentu un profesoru skaitam.

Kā pozitīvu punktu likuma grozījumos var uzsvērt to, ka beidzot arī profesionālajās programmās būs iespēja iegūt bakalaura un maģistra grādu. Līdz šim tas bija iespējams tikai tā sauktajās akadēmiskajās programmās.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore,

Inga Braunšteina — "Latvijas Vēstnesim",