Atjaunotajā Latvijā – brīvās Latvijas izglītību

Kāpēc atjaunotajā Latvijā nav atjaunota brīvās Latvijas izglītības sistēma? Kāpēc Latvijas valdība liek skolotājiem mocīties ar īsteno padomju skolas mantojumu – deviņgadīgo skolu un deformēto trīs klašu vidusskolu? Kāpēc likvidēja izglītības zinātniskās un metodoloģiskās vadības institūcijas – Izglītības ministrijas (IM) Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūtu, IM Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtu, Mācību metodisko kabinetu, Skolēnu profesionālās orientācijas un konsultācijas kabinetu (Igaunijā un Lietuvā nelikvidēja), bet likvidēto institūciju vietā izveidoja 389 darbinieku birokrātiju (99 centrālā aparāta un 290 pakļautības iestāžu darbinieki)? Kāpēc izglītības un zinātnes ministri kā neizskaidrojama īstenība ir nekompetentas personas, kuri neko negrib mācīties no neatkarīgās Latvijas izcilajiem zinātnes, pedagoģijas, filozofijas, psiholoģijas, mūzikas profesoriem, doktoriem?

Brīvās Latvijas valsts skolotāju institūtu audzēkņi jau 5., 6. klasē (19–20 gadus veci jaunieši) zināja pedagoģijas vēsturi, teoriju, izglītības paradigmu.
Izglītības un skolu sistēmas problēmas ar lielu interesi un pārliecību risinājuši lielie grieķu un romiešu domātāji.
Skolu sistēmas pilnveidē un precizēšanā liela nozīme ir vācu pedagoga G.Keršenšteinera (1854–1932) darbībai.
Balstoties uz sociālpedagoģijas teoriju, G.Keršenšteiners atzīst: “Skolai jāmāca audzēkņiem sabiedriskos un valstiskos mērķus un ideālus turēt pirmajā vietā, tai jāatsakās no teorētiskās un intelektuālās vienpusības un jākļūst humānai, praktiskai un daudzpusīgai, tai jācenšas iemācīt ne tik daudz dažādu zināšanu, bet jo vairāk jārāda, kā tās praktiski izlietojamas.” Izglītības mērķis nevar būt vispārējā izglītība. Enciklopēdiska izglītība ir īstas izglītības ienaidniece, jo daudz labāk ir zināt pamatīgi kādu atsevišķu zinātņu nozari nekā visas pavirši. Katrs cilvēks var apgūt tikai tās garīgās kultūrvērtības, kas piemērotas viņa būtībai un atbilst viņa gara tieksmēm. Viens nododas zinātnei, otrs mākslai, trešais tehnikai. Īsta izglītība cenšas attīstīt cilvēka individuālo būtību, tiecoties pēc tikumiska ideāla. Skolai jātop par dzīvi, tāpat kā dzīve ir skola. Pārmaiņām skolā jānorit plānveidīgi un lēnām. Visam jāpamatojas uz psiholoģiju un ētiku, cieši jāpiemērojas audzēkņu individuālajām īpatnībām, ievērojot sabiedrības ideālus un vajadzības.
Trīs izglītības pakāpes: pamatizglītība, vidējā izglītība un augstākā izglītība.
Pamatskolā liek pamatus valsts pilsoņu audzināšanai. Tās centrs ir tēvijas pasaule, iesākot ar lauku māju un beidzot ar tautas savienības garīgajām vērtībām zinātnē un tehnikā, tikumos, valsts iekārtā, mākslā un reliģijā.
Pamatskolas beidzēji turpina izglītību divos virzienos.
Daļa absolventu saskaņā ar savām spējām un tieksmēm mācās papildskolās, amatniecības skolās, tehnikumos un tautas augstskolās, kur noris praktiska tehnikas mācība un piemērota teorētiskā mācība, īstenojas sagatavošanās dzīvei, arodam.
Absolventu mazākums mācās ģimnāzijās, lai sagatavotos augstskolai.
Pieci noteikumi: vidusskolas ir humāniskas, dabzinātniskas, jaunvalodnieciskas un tehniskas; audzēkņu atlasē un apmācībā jāievēro viņu garīgās spējas; katram skolas tipam kopā ar galvenajiem mācību priekšmetiem jāiekļauj arī šim tipam mazāk svarīgi priekšmeti; katrā skolā mācības veidojamas atbilstīgi audzēkņu brīvajām izglītības tieksmēm, lai neietu zudumā neviena audzēkņa sevišķās gara dāvanas; visiem skolu tipiem jākalpo valsts pilsoņu audzināšanai.
Augstskolā mācās studenti, kuru īpašās gara spējas un tieksmes izpaužas jau pirmajā izglītības pakāpē.

Tā bija pirms kara

Lai pēc Pirmā pasaules kara brīvajā Latvijā atjaunotu tautas izpostīto dzīvi, sakārtotu sociālās attiecības, vispirms vajadzēja rūpēties par cilvēku, tautas garīgo spēku pacēlumu, par skolu, par pašizglītību tautā.
Tautas vadoņi, īstenojot skolu reformu, centās ar attiecīgiem likumiem radīt skolās apstākļus, lai bērnu audzināšanā un mācīšanā dominētu pašdarbības princips, lai jaunajā skolā bērni garīgi un fiziski varētu brīvi attīstīties, augt par harmoniski attīstītiem intelektuāļiem, morāli, sociāli ētiski un estētiski bagātām personībām. Aicinājumā tautai organizēties jaunai dzīvei un izglītībai galvenie akcenti bija darba skolas ideja un vienota trīspakāpju izglītības, skolu sistēma.
Pedagogi atzina: darbam ir liela nozīme audzināšanā un mācībās. Radītājs darbs ir materiālās un garīgās, tehniskās un mākslinieciskās, sabiedriskās un tikumiskās kultūras pamats.
Mācoties no Eiropas (Anglijas, Austrijas, Francijas, Itālijas, Šveices un Vācijas) skolu pieredzes, apzinoties nepieciešamību atjaunot tautas saimniecību, zinot izglītības un kultūras līmeni, brīvajā Latvijā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados nodibināja, attīstīja un pilnveidoja klasisko triju pakāpju skolu sistēmu.
Saskaņā ar Likumu par Latvijas izglītības iestādēm, katram Latvijas pilsonim bija obligāti jāmācās no pilna sešu gadu vecuma līdz 16 gadiem.
Mācības aptvēra mājmācību un pirmskolu (7–8 gadi), pamatskolu (9–14 g.) un papildskolu (15–16 g.).
Pamatskolu varēja sadalīt divās pakāpēs: 4 gadi – pirmā pakāpe, 2 pēdējie gadi – 2.pakāpe.
Neobligāta mācība notika ģimnāzijās un arodskolās. Ģimnāzijās, izņemot klasiskās ģimnāzijas, mācības ilga 5 gadus un bija pamatskolas izglītības turpinājums. Klasiskajā ģimnāzijā bija sešgadīgs kurss, un tajā varēja iestāties pēc pamatskolas 4.klases. Ģimnāzijas kursu beigušos ar gatavības apliecībām uzņēma augstskolās.
Arodskolas iedalīja zemākajās un vidējās. Arodskolu pirmajā kursā uzņēma audzēkņus ar pilnu pamatskolas izglītību.
Vidējās arodskolas bija skolotāju institūti, komercskolas, tehnikumi, mākslas amatniecības skolas, lauksaimniecības un dārzkopības vidusskolas, jūras, pasta un telegrāfa, dzelzceļa arodskolas.
Zemākās arodskolas bija divgadīgās lauksaimniecības skolas, mājturības, lopkopības, piensaimniecības, dārzkopības, biškopības, mežkopības skolas. Trīsgadīgās arodskolas sagatavoja teorētiski un praktiski izglītotus amatniekus.
Visas obligātās mācību skolas, izņemot klasiskās ģimnāzijas un daļēji komercskolas, dibinājās uz sešklasīgo pamatskolu. Bija radīta vienotas skolas sistēma. Līdz 14 gadiem visi mācījās pēc vienas programmas ar vienādu iespēju iestāties jebkurā tālākās izglītības skolas tipā.
Valsts uzturamās augstākās mācību iestādes bija Latvijas Universitāte, Mākslas akadēmija un Konservatorija, vēlāk arī Lauksaimniecības akadēmija, kuru atdalīja no Universitātes.
Latvijas vienotā trīspakāpju izglītības, skolu sistēma dota tabulā “Skolu sistēma Latvijā”.
Brīvās Latvijas Izglītības likums noteica izglītot jauniešus sabiedriskā un personiskā krietnībā, darba un tēvzemes mīlestībā, tautas un šķiru saprašanās garā.
1940.gadā Latvijā nebija neviena jaunieša, kas neprastu lasīt un rakstīt. Eiropā uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā bija visvairāk studentu – 3,2 studenti (Vācijā – 0,9, Anglijā – 0,7 studenti).
1939.gadā sešklasu pamatskolu ar tiesībām iestāties vidusskolā beidza 68% absolventu.

Pie sapostīta darba

Pirmajam pasaules karam līdzīgu postu tautas saimniecībai, ekonomikai, kultūrai un izglītībai nodarīja Otrais pasaules karš. No visiem padomju varas laikā Latvijas izglītības sistēmai nodarītajiem ļaunumiem vislielākais nodarījums ir jauniešu komunistiskā audzināšana un deviņgadīgās darba skolas un nenoteiktās trīsgadu vidusskolas ar mācību un ražošanas kombinātiem iedibināšana. Deviņgadīgā skola ar pastarpināto krievu valodas mācīšanu kalpoja latviešu pārkrievošanai.
Lielu ļaunumu 21.augustā atjaunotās Latvijas Republikas izglītības sistēmai nodarīja izglītības ministrs Andris Piebalgs un Mācību satura departamenta direktors Jānis Bokāns ar saviem atbalstītājiem LR Augstākajā padomē.
Abi nepedagogi neatjaunoja brīvās Latvijas klasisko trīspakāpju izglītības sistēmu, likvidēja mācību un ražošanas kombinātus, bet atstāja kombinātu dēļ radīto deviņgadīgo skolu.
Ir izteikti atšķirīgi intelektuālās, praktiskās, organizatoriskās, mākslinieciskās un somatiskās darbības tipa skolēni. Bērni nav tik vienveidīgi, lai pēc vienotas programmas apgūtu vienādu deviņu klašu vispārīgo izglītību. Pavirša statistika liecina: no 7. līdz 9.klasēm aiziet 16–20% skolēnu. 7.–9. klasēs liek sēdēt skolēniem, kuri vienkārši negrib mācīties.
Nekompetentais izglītības ministrs vardarbīgi likvidēja izglītības sistēmas zinātnisko un pedagoģisko vadību: parakstīja pavēli par Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūta, Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta, Mācību metodiskā kabineta un Profesionālās orientācijas un konsultācijas dienesta likvidēšanu.
Nenovērtējama ļaundarība Latvijas izglītības sistēmai ir mācību un audzināšanas programmu likvidēšana un nekompetentu Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku izstrādātie kaut kādi ārzemēs noskatīti izglītības standarti. Tikai tagad – pēc 13 gadiem – sāk atjēgties, ka visiem mācību priekšmetiem jāizstrādā mācību programmas (ko mācīt, kā mācīt, kam, kāpēc, kad un kādā secībā mācīt).
Unikāls jaunums bija 10 baļļu skolēnu sekmju vērtēšanas sistēmas ieviešana un sekmju nevērtēšana ar atzīmi 1.–3. klasēs.
Lūk, 1991.gada 19.jūnijā pieņemtā Latvijas Republikas Izglītības likuma galvenie rezultāti.
Katru gadu vairāk nekā tūkstotis bērnu neuzsāk mācības 1.klasē. 7., 8. un 9. klasēs nopietna nesekmība. Apmēram 20% skolēnu nebeidz devīto klasi.
Saskaņā ar publicēto statistiku 30% skolēnu smēķē, lieto alkoholiskos dzērienus, kļūst atkarīgi no narkotikām. 7.–9. klasēs un nepilnīgajā vidusskolā attīstās noziedzība.
Neattīstīta skolēnu morālā, ētiskā, estētiskā, sociālā un patriotiskā audzināšana.
No mācību plāniem izņemta cilvēka dvēseles un gara izglītotāja dziedāšana un mūzika.

Lai atkal liktu stingru pamatu

Lai iedibinātu optimistisku izglītības sistēmu atjaunotajā Latvijā, ir:
• jāizstrādā jauns Latvijas Republikas Izglītības likums;
•389 Izglītības un zinātnes ministrijas birokrātu vietā jāatjauno brīvās Latvijas 80 akadēmiski izglītoti profesionāļi Izglītības un zinātnes ministrijā. Ministrijas vadībai jābūt ar akadēmiskajiem grādiem un nosaukumiem;
•ar Izglītības likumu jāatjauno klasiskā Eiropas trīspakāpju izglītības sistēma: pamatskola, vidusskola un augstskola;
•paralēli klasiskajai, humanitārajai, reālajai un praktiskajai ģimnāzijai jāatjauno valsts skolotāju institūts, jānostiprina mākslas un mūzikas vidusskola, koledžas, liceji, arodskola un tehnikums;
• skolotāji visu priekšmetu mācīšanai pamatskolā jāizglīto atjaunotā valsts skolotāju institūtā, īpaši akcentējot psiholoģijas, pedagoģijas, filozofijas, ētikas mācību, pastiprinātu dziedāšanas, mūzikas un mākslas priekšmetu mācīšanu;
• Rīgā, Vaļņu ielā 2, jāatjauno Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūts, Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts, Mācību metodiskais kabinets un Skolēnu profesionālās orientācijas un konsultācijas centrs;
• izglītības sistēmas operatīvas pārveides nolūkā Izglītības un zinātnes ministrijas speciālistiem jāizstrādā mācību programmas visiem mācību priekšmetiem (ko, kā, kam, kāpēc, kad, kādā secībā mācīt);
• jāizstrādā valstiski nozīmīgas audzināšanas programmas;
• skolai – gaismas pilij – jābūt svētai vietai pagastā, rajonā, valstī;
• skolā jāmāca ticības mācība un ētika;
• skolā īstenojama mīlestības pedagoģija;
• mācību darba galvenais princips – pirms divarpus tūkstošiem gadu iedibināta atziņa: “Es dzirdu – es aizmirstu. Es redzu – es atceros. Es darbojos – es saprotu”;
• skolēnu sekmes mācībās, uzcītībā, uzvedībā visās klasēs vērtējamas ar atzīmi piecu baļļu sistēmā;
• pamatskolas klasēs mācību plānā katrai klasei dziedāšanai jāatvēl 2 stundas nedēļā un 2 stundas kora dziedāšanai, vidusskolā – katrai 1 stunda nedēļā un 2 stundas kora dziedāšanai;
• visiem pilsoņiem obligāta vienāda pamatskolas izglītības apguve.

Dr.paed. Vilmārs Vītiņš

Skolu sistēma Latvijā pirms Otrā pasaules kara