Sirotāji nav karotāji

Par bermontiādi Vilces pagastā

Pirmā pasaules kara sākumā, 1915. gada vasarā, bēgļu gaitās bija spiesti doties gandrīz vai visi Vilces pagasta zemnieki: no 130 saimniecībām tikai kādās septiņās palika iedzīvotāji. Taču pēc tam, kad 1918. gada novembrī nodibinājās Latvijas neatkarīgā valsts, bēgļi centās atgriezties. Daudzas mājas bija nopostītas un iedzīve izvazāta, tomēr zemkopji par sūri grūti iekrātu naudu centās kaut vai kaimiņos – Lietuvā – iegādāties kādu lopiņu un iekopt tīrumus.

Pirmie iegājēji Pārdaugavā pēc Bermonta izdzīšanas 1919.gada 11.novembrī Foto no Brāļu kapu komitejas 1926.gadā izdotā krājuma “Piemiņas vaiņags Latvijas kritušiem varoņiem”

Valsts neatkarība gan bija pasludināta, tomēr Kurzemē un Zemgalē turpināja saimniekot svešzemju karaspēks… Kopš 1919. gada pavasara tie bija divu avantūristu – vācu ģenerāļa R. fon der Golca un bijušā cara armijas virsnieka viltvārža P.Bermonta (viņš uzdevās par gruzīnu kņaza Avalova pēcteci un pulkvedi) savervētie vācu un krievu algotņi. Bermontiešu vienības virzījās no Auces puses uz Meitenes staciju (Eleju), pa ceļam uz mēnesi vai pusotru apmetoties Vilces pagasta muižās – Vilcē, Mūrmuižā, Blankfeldē, Berķenē. Kareivji grupiņās dienā apstaigāja apkārtējās mājas, lai nolūkotu nakts laupīšanas vietas.
6. augustā sirotāji bija iebrukuši Kalna Plāteru mājās. Izrādījās, ka to saimniekam Fricim Fridbergam bijis liels krājums zelta un sudraba, kā arī papīra naudas. To tad vācieši pievākuši, vēl arī nošāvuši cūkas un vairākas govis. Tās aizvestas uz netālajām Berķenes sudmalām, kurās dzīvojuši laupītāju atbalstītāji, trīs vācu leitnanti. Kalna Plāteru saimnieki izdzīti no mājām, Fricis Fridbergs pat apcietināts, karavīri te apmetušies uz dzīvi, liekot palikušajiem iemītniekiem sevi apkalpot.
Sirotāju ieguvums bijis tik liels, ka mudinājis līdzīgu meklēt arī citās zemnieku mājās. Pagasta vadība par laupīšanām gan sastādījusi protokolus, palīdzība meklēta pie latviešu komandanta Vilces muižā leitnanta Eigenfelta, bet to iebrucēji arestējuši un aizveduši.
Tad pagasta priekšnieks 18. augustā par visām pēdējo dienu nelietībām uzrakstījis ziņojumu Dobeles apriņķa priekšniekam. Garā vēstījuma nobeigumā teikts: “Varas darbi un laupīšanas katram iedzīvotājam iedveš šaušalas, katram ir bail par savu dzīvību, nedomājot nemaz par mantu, jo tā ir pilnīgi laupītāju varā. Visi ir izmisumā un neredz neviena glābēja. Tamdēļ visu aprādīto apstākļu dēļ, visu iedzīvotāju vārdā griežos pie Jums ar lūgumu spert soļus, ka iedzīvotājiem dotu apsardzību, jeb Valdība izrīkotu, ka vācu kara spēks tūlīt atstāj mūsu apvidu.”
Ko te varēja līdzēt apriņķa priekšnieka ziņojums, kas tika nosūtīts Latvijas Ārlietu ministrijai? Pēc Strazdumuižas pamiera līguma noslēgšanas Kurzemē izvietotais vācu karaspēks bija atteicies pakļauties Antantes prasībai līdz 20. jūlijam izvākt savas vienības no Baltijas. Latvijas armija tikko sāka veidoties. Vai Ārlietu ministrija varēja iespaidot Golcu, kurš slēpās aiz Bermonta muguras?!
Nostāsti par šiem senajiem notikumiem Vilces pagastā varētu likties neticami, atmiņu stāstījumi – pārspīlēti un neprecīzi… Taču Latvijas Valsts vēstures arhīva 1313. fondā saglabātais dokuments ir tiešs, precīzs un neapšaubāms. Tajā minēti gan konkrēti notikušā datumi, gan māju nosaukumi un arī ne viens vien cietušo iedzīvotāju uzvārds. Ar nelieliem un nebūtiskiem īsinājumiem te publicētais Vilces pagasta priekšnieka ziņojums liecina, ka laupītāji nākuši ne tikai no Berķenes sudmalām un ka cietušo skaitā bijis arī pats pagasta vadītājs:
“13. augustā, Silpēteru mājās pagasta priekšniekam Mārtiņam Braueram mājās neesot, no Vilces muižas atbraukuši apbruņojušies vācu zaldāti un nolaupīja labības kuļmašīnas dzenamas siksnas, 12 gabalu. Pakaļmeklēšana bija veltīga, jo nodaļa otru dienu agri aizbrauca uz Meitenes stanciju, kur uzlādējās un nobrauca uz Jelgavas pusi.
(..) 13. augustā š.g. pl. 10–11 vakarā Stapaņķu mājās iebrukuši 8 apbruņoti vācu kareivji un nolaupījuši zelta lietas, dažādas drēbes un saņēmuši no klēts durvīm aizslēdzamās atslēgas, no kurienes aizgājuši uz Dūmiņu mājām, kur nolaupīta zelta un papīra nauda 4500 rbļ., dažādas drēbes un apavi, un pēc tam nobraukuši uz Rešņu mājām, kur paņēmuši dažādas ēdamvielas un drēbes. Māju iedzīvotājs Šapkus uzvilcis kājās labākos zābakus, lai nenolaupa. Bet 3 zaldāti nogāzuši iedzīvotāju gar zemi un 2 citi vilkuši zābakus nost. Kad iedzīvotājs neļāvis ar godu novilkt, zaldāti to piekāvuši. (..) Balbardu mājās 10/VIII nolaupītas drēbes un ēdamvielas. (..) Jaunā muižā 9. augustā š.g. nolaupīti dienas laikā 2 zirgi un kādas dienas agrāk nošauta rokpelnim Butkum (nesen no vaņģniecības pārnācis) cūka. Zoslēnu mājās 8. augustā nošautas vistas. 13. augustā Augsdoru mājās zaldāti uzlauzuši istabai un klētīm durvis. Nolaupītas drēbes, gaļa un nauda. Grabišķu mājās katru dienu iebrauc pāris vācu pārjūgu pajūgi un ved projām nopļautus sēklas āboliņus un sēku. Saimnieks palicis pilnīgi bezspēcīgs, jo zaldāti solījuši viņu nošaut, kad tikai vārdu teikšot uz viņiem – zaldātiem. Terēnu un Skambinu mājās nolaupītas ēdamvielas un drēbes. Zirņu mājās laupītāji bijuši kādas piecas reizes, katru reizi visas malas izkratījuši un, sev derīgu atraduši, paņēmuši, tāpat Grauzes un Ābelītes mājās iedzīvotāji aplaupīti. Nakti no 14. uz 15. augustu atkal lielāks pulks apbruņotu iebrukuši Viņķīlu mājās pie pagasta priekšnieka palīga, no turienes devušies uz tuvējām Kapteiņu mājām. Še izkratījuši visas malas un paņēmuši naudu, drēbes, ēdamvielas, tad devušies uz tuvējām Ķirpādu mājām, kur atņēmuši saimnieka māsām 300 rbļ. zelta un dažus tūkstošus papīra naudas.
Šinīs vietās ir bijuši 5–10 apbruņojušies cilvēki. Kur laupījums ir izdarīts, zaldāti piekodina iedzīvotājiem ar nošaušanu 8 dienu laikā no mājām neiziet un neko par laupīšanu nestāstīt.”
Šajā ziņojumā aprakstīti tikai 11 dienu notikumi divos desmitos Vilces zemnieku mājās! Bet gan jau sirotāji iegriezās arī tajās, kur iemītnieki vēl nebija atgriezušies un neko par laupīšanām nevarēja pastāstīt. Bet kaut kas paņemams atradās arī tajās…
Kādos datumos un kurās mājās svešzemnieku kareivji un viņu komandieri nodarījuši vēl citus zaudējumus? Par to pagasta priekšnieka ziņojumā lasāmi šādi fakti:
“Ar drēbju, apavu, naudas un ēdamvielu, tāpat zirgu laupīšanu vēl nepietiek. Tagad katrai saimniecībai nogatavojas dārza augļi, saknes, kartupeļi un labība. Zaldāti iet bez atļaujas dārzos iekšā, plēš augļus, aplauž kokiem zarus, rok kartupeļus un saknes. Kam uz lauka sagrābts siens jeb āboliņš, kas katrai saimniecībai ir nopļauts, lai savus mājas lopiņus izmitinātu ziemā, zaldāti brauc ar orēm klāt, krauj visu vezumos un ved projām. Iedzīvotājiem tik jānoskatās, kur aizved viņu lietos sviedrus. Ar to vien nepietiek. Nopļautos rudzu statiņus tāpat zaldāti krauj vezumā un ved projām. Tanīs vietās, kur karaspēks uzturas, laiž zirgus labībā, tā Vilces muižā 190 zirgu ganās pa kviešiem un dārziem. Kad iedzīvotāji jautā, kamdēļ tas jādara, kareivji atbild: “Vaj jums žēl, tā kā tā jums nepaliks”.”
Nepaliks? R.Golca un P.Bermonta algotņiem taču bija apsolīts: pēc jaunās Latvijas valsts iznīcināšanas viņiem Kurzemē tiks gan zeme, gan visādas privilēģijas, lai nu tie latviešu “bauri” cieš klusu…
Pagasta priekšnieka ziņojumā ir vēl šāds secinājums:
“Redzam, ka visur zaldāti izprasa sviestu, olas un speķi, citu vārdu iedzīvotāji no vācu zaldāta nevar sagaidīt.”
Zeskaišu mājās kāds zaldāts, izspiežot olas un sviestu, nošāvis draudēdams saimnieka meitu, 13 gadus veco Stefaniju Klīvi.
Un tas Vilces pagastā nav vienīgais upuris. S.Rusmanis ceļvedī “Apceļosim Latviju”, aprakstot maršrutu no Elejas uz Blankenfeldi, piemin šādu faktu: uz oša uzkrāsots balsts krusts, te bermontieši nogalinājuši 18 gadus veco Albertu Pazariņu no Pazariņu mājām. Puisis negribējis atdot iemīļoto zirgu, laupītāju sadūris ar dakšām. Ieradušies pārējie bermontieši un viņu pie oša nošāvuši.

Latgales divīzijas štābs Daugavgrīvas cietoksnī Bermonta uzbrukuma laikā; S.Vidbergs. Desants Daugavgrīvā. No cikla “Bermontiāde” Foto no Brāļu kapu komitejas 1926.gadā izdotā krājuma “Piemiņas vaiņags Latvijas kritušiem varoņiem”

Tādi notikumi 1919. gada vasarā risinājās Vilces pagastā. Bet vai kaimiņos – Mežmuižā, Lielplatonē, Elejā – nenotika tāpat?!
Un kas notika Jelgavā, kur P.Bermonts koncentrēja savus krievu algotņus? Naktī uz 25. augustu sacelts “dumpis” – norauts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, tā vietā pacelts Vācijas impērijas karogs, atbruņota Jelgavas latviešu komandantūra un izlaupītas pilsētas kredītiestādes. Vācu un krievu militāristi sarīkojuši lāpu gājienu, izvirzījuši ultimatīvas prasības Latvijas valdībai.
Bet demoralizēti sirotāji nav nekādi karotāji. Apbruņotiem ielauzties zemnieku mājās, apšaut vistas un cūkas, piecatā novilkt puisim zābakus, sviesta un olu dēļ izdzēst pusaugu meitenes dzīvību – tur nekādas varonības nevajadzēja. Bet, kad nācās stāties pretī kaut tikai nesen organizētas, nepietiekami apbruņotas Latvijas armijas vīriem, tad bermontiešu skaitliskais pārsvars neko nenozīmēja… P.Bermonts par savējiem sauca vairāk nekā 51 tūkstoti karotāju (R.Golcs gan rēķinājis daudz pieticīgāk…). Tātad pret 51 tūkstoti Golca–Bermonta algotņiem 1919. gada rudenī stājās 11 tūkstoši īstenu Latvijas patriotu.
Vēl pirms Latvijas valsts pirmās gadadienas bermontieši tika sakauti Rīgā un drīz vien arī padzīti no Latvijas.
Notikumi Vilces pagastā ir tikai neliela epizode 1919. gada notikumos, bet tajā kā ūdens pilienā atspoguļojas svešzemnieku varasdarbu būtība.

Velta Knospe