Dens Sjaopins – Ķīnas 20.gadsimta politikas spogulis

Jeļena Staburova, Vēstures habilitētā doktore sinoloģijas profesore

Latvijai ir stabilas un draudzīgas diplomātiskās attiecības ar Ķīnu. Rīgā atrodas ĶTR vēstniecība – vienīgā Baltijas valstīs. ĶTR Izglītības ministrija palīdz Latvijas Universitātei, sūtot uz Latviju ķīniešu valodas pasniedzējus. Bet, uzturot plašus un ciešus kontaktus ar šo Tālo Austrumu zemi, arī mums derētu atcerēties, ka mūsdienu Ķīna nav iedomājama bez Dena Sjaopina ieguldījuma tās veidošanā.

Ķīnā šim cilvēkam piešķirts rūpīgi izstrādāts oficiāls raksturojums: “Dens Sjaopins ir izcils vadonis, kurš iemantojis visaugstāko autoritāti un vispārēju atzīšanu visā partijā, visā armijā, starp visām tautām; dižs marksists, dižs proletārisks revolucionārs, politiķis, kareivis, ārpolitikas darbinieks; pieredzējis cīnītājs par komunismu; Ķīnas sociālistiskās pārkārtošanas, atvēršanas un modernizēšanas ģenerālkonstruktors; Ķīnas īpašās nokrāsas sociālisma celtniecības teorijas izveidotājs.”
Taču pirms šiem vārdiem bijis ilgs, pretrunīgiem notikumiem piesātināts cilvēka mūžs.

“Arī vistālākais ceļš sākas ar pirmo soli” —

Ķīniešu sakāmvārds

1920.gadā 16 gadu vecumā Dens Sjaopins, tāpat kā tūkstoši citu ziņkāres dzītu Ķīnas jauniešu, nokļuva Francijā. (Interesanti, kā viņš jutās 1975.gadā, kad kā Ķīnas valstsvīrs šo zemi apciemoja otro reizi?) Francijā viņš sasaistīja savu dzīvi ar nesen dibināto Ķīnas Komunistisko partiju. No Parīzes Dens Sjaopins devās uz Maskavu, lai apgūtu zinības un stiprinātu politiskos uzskatus. Bet pēc atgriešanās dzimtenē viņš izgāja cauri visiem Ķīnas Komunistiskās partijas vēstures līkločiem. Viņš bija klāt tās grūtākajos brīžos, drosmīgi cīnījās partizāņu karā pret japāņu okupantiem.
Kad 1949.gadā tika pasludināta Ķīnas Tautas Republika, Dens Sjaopins nokļuva tuvu jaunās varas virsotnēm. 1954.gadā viņš kļuva par Valsts padomes premjera vietnieku, bet 1956.gadā Denu Sjaopinu ievēlēja jaunizveidotā amatā – par Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) ģenerālsekretāru. Mao Dzeduns pats paturēja ĶKP Centrālās komitejas (CK) priekšsēdētāja amatu.

Kultūras revolūcijas dzirnavās

1967.gadā Dena Sjaopina un viņu tuvinieku dzīve tika izpostīta: Denu Sjaopinu sāka saukt par “personu Nr. 2, kura iet pa kapitālisma ceļu”. Viņš tika izsūtīts uz dzimto Sičuaņas provinci strādāt rūpnīcā par atslēdznieku. Dzīvību viņam gan saglabāja, taču cieta tuvinieki – tika sakropļots dēls. Tolaik Denam Sjaopinam bija 63 gadi.
Brīnumainā kārtā Dens Sjaopins 1973.gadā atguva Valsts padomes premjera vietnieka posteni un jau pēc gada uzstājās ar spilgtu runu ANO Ģenerālajā asamblejā. Vēl pēc gada Dens Sjaopins daļēji atguva savu augsto vietu arī partijas nomenklatūrā. Taču 1976.gada aprīlī viņš vēlreiz tika atcelts no visiem amatiem: laikā, kad tiešais priekšnieks Džou Eņlajs slimības dēļ nevarēja strādāt, Dens Sjaopins, veicot viņa pienākumus, ar savām jaunajām idejām izsauca “lielā stūrmaņa” Mao Dzeduna un īpaši viņa sievas neuzticību. Sākās kampaņa ar saukli “kritizēt Denu un labējos”. Tolaik Denam Sjaopinam jau bija 71 gads.
Divas reizes atstādināts, visas tautas priekšā nomelnots par komunisma ideālu nodevēju, Dens Sjaopins tomēr nepadevās izmisumam.

Beidzamā augšāmcelšanās

1977. gadā, pēc Mao Dzeduna nāves Dens Sjaopins, kaut arī pats savā laikā atkārtoti vajāts ar “lielā stūrmaņa” svētību, rakstīja Ķīnas Komunistiskās partijas CK vēstuli, kurā deklarēja, ka ir “precīzi un dziļi jāizprot un jāpielāgo” Mao Dzeduna idejas. Vienlaikus viņš lika saprast, ka ir gatavs aizmirst personiskās sāpes, lai novērstu savstarpējo izrēķināšanos, kas varēja uzliesmot pēc vadoņa nāves.
74. dzimšanas dienas priekšvakarā sākās Dena Sjaopina klusā, bet noteiktā atgriešanās politikā. 1977.gadā viņam tika uzticēti svarīgi amati partijā un valdībā, viņš kļuva arī par Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas ģenerālštāba priekšnieku. Nedz vecums, nedz aizvainojums neatturēja viņu no jaunām politiskām iniciatīvām.
Ar Dena Sjaopina vārdu saista ĶKP 3. plēnumu 1978.gada decembrī, kas pieņēma lēmumus par sociālistisko demokrātiju un nosodīja “kultūras revolūciju”. Plēnums kļuva par pagrieziena punktu Ķīnas attīstībā.
Drīz Dens Sjaopins formulēja “četru modernizāciju” (lauksaimniecībā, rūpniecībā, armijā un zinātnē) ideju. Šo modernizāciju mērķis – līdz 20. gadsimta beigām izveidot vidējas labklājības līmeņa sabiedrību – dažiem šķita pārāk pieticīgs, citiem atkal nesasniedzams. Taču neba velti Mao Dzeduns Denu Sjaopinu sauca par “asu, vatē ietītu adatu”. Ķīnas ekonomika bija ievirzīta sekmīgas attīstības gultnē.

Dens Sjaopins ar pavadītājiem. Foto no izdevuma “China–Russia–Peking”. China Intercontinental Press, 2003

Dena Sjaopina savdabīgais prāts un raksturs arī palīdzēja Ķīnai atgūt Honkongu: 1983. un 1984. gadā risinājās Lielbritānijas un Ķīnas sarunas par Sjanganu (Honkongu). Sarunu pēdējā posmā piedalījās Mārgareta Tečere un Dens Sjaopins. Tolaik Denam jau bija 80 gadi. Sarunas bija ļoti smagas. Lielbritānijas premjerministre pretojās Ķīnas puses idejai par Honkongas nodošanu Ķīnas pārziņā. Tomēr sarunu beigās Lielbritānija piekrita nodot Honkongu Ķīnai pēc 13 gadu sagatavošanas perioda. Tā arī nav līdz galam skaidrs, kādēļ Mārgareta Tečere, kuru dēvēja par “dzelzs lēdiju”, atbalstīja Ķīnas puses priekšlikumu. Taču nav noliedzams, ka Dens Sjaopins toreiz guva vienu no spilgtākajām diplomātiskajām uzvarām.
Protams, Dena Sjaopina politiskajā darbībā bijuši arī kritiski vērtējami lēmumi: 1979.gadā tika uzsākts bezjēdzīgs karš pret Vjetnamu, bet 1989. gadā Dens Sjaopins akceptēja protesta demonstrāciju apspiešanu Tjaņaņmiņa laukumā ar armijas spēkiem.
Tomēr jāatceras, ka pēc Mao Dzeduna nāves Ķīna bija izpostīta zeme. Ekonomikas likumi likās mazsvarīgi – tos centās aizstāt ar pavēlēm un “revolucionāro garu”. Tad, 70. gadu beigās, Ķīnas valdība izšķīrās celt sociālismu uz pavisam citiem pamatiem, un vislielākā uzmanība tika pievērsta pārkārtojumiem ekonomikas jomā.
Kopš tā laika Ķīnas reformu jēdziens un Dena Sjaopina vārds cieši savienojušies. Un Dens Sjaopins ar savu gudrību un autoritāti reformām arī neļāva apstāties.