Kad vainīgs ne tikai alkohols

Meklējot atbildi, kāpēc Latvijā ir tik daudz ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo, tradicionāli visu vainu mēģina novelt uz alkoholu. Sak, skaidrā prātā jau tādas dullības nedarīs. Taču, kā liecina Valsts narkoloģijas centra statistika, ceļu satiksmes negadījumu skaitam, kuru izdarījuši autovadītāji dzērumā, ir tendence mazināties. Tātad uz ceļiem trakojam skaidrā, ja tā to var nosaukt, prātā. Par Valsts narkoloģijas centra Alkohola un narkotiku reibuma ekspertīzes centra ikdienu “Latvijas Vēstnesim” stāsta tā vadītāja Hanna Kulagina.

Pieļaujamās promiles Eiropā

Hanna Kulagina Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijā pieļaujamais daudzums – 0,49

– Kāpēc cilvēkiem alkohola reibumā ir šī grūti pārvaramā tieksme sēsties pie stūres? Visi taču zina, ka to ne tikai nedrīkst darīt, bet par to arī draud bargs sods.
– Tāpēc, ka cilvēki alkohola reibumā kļūst nelīdzsvaroti un, pats bīstamākais, viņiem zūd paškritika. Dzēris cilvēks parasti pārvērtē savas spējas, mēs visi taču zinām teicienu: jūra līdz ceļiem.

– Kādas izmaiņas bez minētā paškritikas trūkuma vēl notiek ar iereibušu šoferi, kādēļ viņš ir tik bīstams?

– Alkohols izraisa kustību koordinācijas traucējumus, ļoti bīstami ir tas, ka šoferim ir pazemināta uzmanība, viņš vienkārši neievēro daudz ko no tā, kas notiek uz ceļa. Dzēris cilvēks arī neizjūt ātrumu, un, galvenais, viņam zūd jebkāda baiļu sajūta.

– Kāds ir Latvijā pieļaujamais promiļu daudzums autobraucējiem?

– Tās ir 0,49 promiles, kas atbilst Pasaules veselības organizācijas un Eiropas Rīcības plāna 2000. – 2005.gadam “Par alkohola patēriņa un ar tā lietošanu saistītā kaitīguma samazināšanu” rekomendācijām. Šoferi, kuru autovadīšanas stāžs ir līdz diviem gadiem, drīkst braukt ar 0 promilēm.

– Cik daudz alkohola ir jāizdzer, lai nepārsniegtu šīs 0,49 promiles?

– Es gribu uzsvērt, ka vispār pirms sēšanās pie stūres nedrīkst lietot alkoholu. Nekādos daudzumos! Bez tam sievietēm tas ir viens, bet vīriešiem – pavisam cits alkohola daudzums. Nozīme ir arī alkohola svaram. Bez tam, ja puslitru alus izdzer katru dienu, tas var summēties un promiles būs lielākas nekā tad, ja alkohols lietots tikai vienu dienu.

– Sabiedrībā ik pa brīdim uzvirmo diskusijas, ka pieļaujamais alkohola līmenis asinīs ir noteikts pārāk zems. Piemēram, Šveicē vispār nav noteikti alkohola lietošanas ierobežojumi, taču tur nav tik daudz negadījumu.

– Nē, es tam nepiekrītu. Kā jau teicu, tā ir Pasaules veselības organizācijas rekomendācija. Kas attiecas uz Šveici un citām vīna zemēm, tur ir citas alkohola lietošanas tradīcijas. Tur tomēr cilvēki nebrauc stipri iereibuši. Bez tam, piemēram, Itālijā nedzer tīru vīnu, to šķaida ar ūdeni. Līdz ar to izdzer varbūt vairāk glāžu, nekā to dara cilvēki Latvijā, taču tie ir pavisam citi grādi un līdz ar to cita reibuma pakāpe. Ļoti atšķirīga ir cilvēku attieksme gan pret likumu, gan pret saviem līdzcilvēkiem.

– Cik ilgam laikam jāpaiet pēc alkohola lietošanas, lai cilvēks droši drīkstētu sēsties pie stūres?

– Diennaktij. Narkoloģijas centrā visu diennakti autovadītāji var pārbaudīt, cik promiļu ir viņu asinīs, vai viņi drīkst sēsties pie stūres. Tas maksā divus latus, taču mēs neesam atteikuši arī šoferim, kurš nevar samaksāt.

No aizturētajiem visagresīvākās ir sievietes

– Tagad, kad ceļu policisti paši veic alkohola reibuma pārbaudes, kādos gadījumos šoferi nonāk pie jums?
– Katram autovadītājam ir tiesības atteikties uz ceļa pūst caurulītē un pieprasīt, lai viņu ved pie mums uz ekspertīzi. Policija pie mums ved šoferus konfliktsituācijās. Pie mums nonāk 30% no visiem autovadītājiem, kas aizturēti par braukšanu dzērumā. Šogad pie mums nokļuva vadītājs ar lielāko promiļu skaitu manā praksē – 5,87. Protams, pie mums nonāk visi tie autovadītāji, par kuriem ceļu policijai ir aizdomas, ka viņi atrodas narkotisko vielu reibumā.

– Kā jūs raksturotu autovadītājus, kas pie jums nonāk?

– Tie ir dažādi cilvēki. Bet ir viena interesanta iezīme – ja pie mums nonāk ārsti vai advokāti, viņi noteikti atsakās no ekspertīzes. Šādos gadījumos ir noteikta soda nauda 400 latu, un tiesības tiek atņemtas uz trim gadiem.

– Vai jūsu darbiniekiem nenākas sastapties ar iereibušo autovadītāju draudiem un agresiju?

– Tā ir ikdiena, lamas un agresija ir mūsu darba neatņemama sastāvdaļa. Visagresīvākās ir tieši reibumā aizturētās sievietes, kuras gan lamājas, gan mēģina kauties ar policistiem. Turklāt promiles viņām nemaz nav tik lielas, pārsvarā – 1,4, kas ir apmēram pudele šampanieša. Taču, tā kā iereibušos autovadītājus atved policijas ekipāža, kas ir klāt pārbaudes laikā, mēs šiem draudiem un lamām uzmanību nepievēršam. Autovadītāji, kas aizturēti narkotisko vielu reibumā, pārsvarā ir gados jauni un materiāli visai situēti.

– Kādas ir raksturīgās pazīmes šoferiem narkotisko vielu reibumā?

– Pirmkārt, viņiem ir savāds acu skats, acu zīlītes ir vai nu pārāk šauras, vai platas. Uzvedība liecina, ka cilvēks ir reibuma stāvoklī, taču nav alkoholam raksturīgās smakas. Ir izteikti sarkani plankumi ap acīm, kas izskatās kā brilles. Mēs regulāri rīkojam seminārus policistiem, kuros mācām atpazīt cilvēkus, narkotisko vielu reibumā.

– Kā jūs komentētu runas, ka centrā ir iespējams atpirkties un, ja arī konstatēts pārāk liels promiļu daudzums asinīs, nokārtot tīrus papīrus?

– Mēs to arī esam dzirdējuši. Taču man grūti iedomāties, kā tas varētu praktiski notikt, jo nevienu brīdi ārsts ar pacientu nav divatā. Kā jau teicu, ekspertīzes laikā kabinetā ir divi vai pat trīs policisti. Domāju, arī pēc tam tas nevar notikt, jo oriģināls aiziet uz policiju, bet kopija paliek pie mums.

– Cik reibušu autovadītāju ir bijis centrā šā gada pirmajā pusgadā?

– 977, taču tie ir tikai tie, kas bijuši centrā.

– Vai autovadītāju skaitam, kas pie stūres sēžas dzērumā, ir tendence pieaugt?

– Noteikti ne. Pēc policijas protokoliem, kuri ir mūsu rīcībā, vidēji nedēļas nogalēs to ir ap 60. Taču deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad policija pati vēl pārbaudes neizdarīja (to sāka 1997. gada), centra trim kabinetiem un autolaboratorijām dienā cauri izgāja ap 600 autovadītāju. Pēc Narkoloģijas centra datiem, alkohols nav lielākais vaininieks pie tā, kas notiek uz ceļiem. Procentuāli neliels ir to šoferu skaits, kas ir narkotiku reibumā, taču diemžēl tam ir tendence pieaugt.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv